Piejājis pie bēgļa, rudais novērotājs skatījās uz viņu: pēc sejas it kā nebūtu pečeņegs, bet ir melnum melns kā zeme, vai nu dienvidu saulē nodedzis, vai arī tīšuprāt noziedies ar kaut ko.
— Līdz nāvei es tev to neaizmirsīšu! — bēglis aizkustināts izsaucās krievu valodā, noraudams no galvas pečeņega cepuri un zemu paklanīdamies.
Tomēr novērotājs neuzticējās viņam, atvēzējies ar vāli, bargi raudzījās pretī.
— Vai tu mani nepazīsti? — bēglis brīnījās. — Aizpērn es kopā ar tirgotājiem braucu uz Grieķiju, meža pīles ķēru, rau, tajā upītē, pēc tam naktī sēdēju ar tevi pie ugunskura. Mani sauc par Vāveri …
Rudais nu atcerējās, nolaida lejup vāli.
— Pazīstu gan, kā tad lai nepazītu … Tikai kāpēc tu auļo pa šo klajo lauku ar pečeņegiem? — viņš bargi noprasīja.
— Es izbēgu no gūsta, nesu nelabu vēsti. Pečeņegi nāk šurpu, grib pēkšņi kā ļaundari uzbrukt Krievijai. Vakar redzēju: viņi savus karapūļus ir sapulcinājuši ieplakā. Viņu tur ir bez sava gala, tikpat kā mākoņu rudenī…
— Meli! — sargs pārtrauca Vāveri. — Kagans noslēdzis ar mums mieru uz visiem laikiem.
— Kagans ir lauzis nolīgumu. Romiešu ķeizars viņu uzpircis ar dāvanām.
— No kurienes tev tas zināms?
— Mani Cargradā piespieda dienēt ķeizara apsardzē. To man pasacīja galma varjags.
Rudais novērotājs labi pazina neganto pečeņegu raksturu. Viegli, ai, cik viegli viņus ar dāvanām piedabūt uz jebkuru kautiņu, viņi ir gaužām kāri uz tām. Un laikam gan patiesību stāsta šis bēglis, — ne velti pečeņegi jau vairākkārt uzbrukuši krievu tirgotājiem. Kagans netur vārdu, ko devis kņazam, tikai piedēvē visus pārkāpumus dažiem saviem pavalstniekiem. Taču noticēt būtu par maz, vēl nepieciešama arī pārliecība, jo tā viņam liek rīkoties kņaza dienests.
Rudais nu prašņāja Vāverem gan par Cargradu, gan par bēgšanu, gan par tiem pečeņegu pūļiem, kurus jaunais puisis redzējis ieplakā netālu no Krievzemes. Visu, itin visu Vāvere izstāstīja
viņam, nevienā vietā nesastomījies un nesajaucis savus atbildes vārdus.
Pēdīgi sargs lika Vāverem arī zvērēt, turot roku uz kaila zobena.
— Es zvēru pie taisnīgā debesu valdnieka Pērkona, pie Visvarenā Saules dieva un saviem sentēviem. Ja es meloju, tad lai zobens mani sakapā gabalu gabalos, lai svētā uguns nepieņem manas miesas, bet vēsā zeme — manus pīšļus …
Sargam vairs nebija šaubu: ja reiz krievs devis tik drausmīgu zvērestu, tad tas nozīmē, ka viņš tiešām saka patiesību.
Pagriezis zirgu, rudais saslējās kāpšļos un notālēm pamāja ar roku savējiem, lai tie dod pirmo briesmu brīdinājumu.
Uz kurgāna tūliņ uzšāvās gaisā sarkanīgu dūmu stabs. Un drīz vien tam atsaucās arī priekšējais Kijevas piepilsētas pakalns, kas it kā milzīga bruņu cepure pacēlās tālā meža vidū.
— Vai gribi ēst? — rudais sargs jautāja Vāverem, kad viņi bija piejājuši pie kurgāna, noseglojuši zirgus un palaiduši tos ganīties.
— Ja jūs esat tik laipni. Bet ūdeni gan vairāk.
Atnesa viņam ūdeni un ēdienu. Vāvere vispirms kārīgi pie- plaka pie krūkas, pēc tam uzklupa arī maltītei.
Taču viņš nedabūja necik ilgi mieloties, kad atskanēja sarga sauciens: «Paskatieties uz klajo lauku!» — saceldams visus kājās.
Tālumā pie apvāršņa melnojās pečeņegu jātnieku pūlis.
— Modiniet ļaudis! Zirgus no ganībām vediet šurp! — rudais pavēlēja, raudzīdamies tālumā.
— Būs kāds desmits, — Vāvere ierunājās. — Tas ir priekšējais pulks. Tie treji, kas dzinās man pakaļ, bija no viņu varzas. Bet viss karaspēks, pēc manām domām, ieradīsies šeit ne vēlāk par rītdienu.
Saskrēja visi sardzes vīri uz apspriedi, neticēdami, ka pečeņegi tā uzbruktu. Nolēma jāt viņiem pretī.
— Bet tu, — rudais ar pirkstu norādīja uz uguns kūrēju, — nedrīksti pamest kurgānu. Ja mūsu starpā sāksies cīņa, tu dod otru brīdinājumu ar darvas dūmiem. Ja mēs kritīsim — joz, ko kājas nes, pie savējiem, šķēpu, pīķi un vairogu atdod viņam. — Rudais ar galvu pamāja uz Vāveres pusi.
Aizjājuši diezgan tālu no kapu kalna, viņi gaidīja: vai pečeņegi nāk ar labu nolūku vai nelabu?
Veltīgas cerības — nešķīsteņi jau atraisīja no segliem virves, droši vien dalīdami savā starpā vieglu laupījumu.
Krievi atkal apspriedās, vai pieņemt nevienlīdzīgo kauju, var arī laikus atkāpties, jo spēki pārāk dažādi.
Tad Vāvere stingri sacīja:
— Dariet, kā gribat, draugi, tas ir jūsu ziņā. Bet par savu gribu es pats esmu noteicējs. Šķēpu, pīķf un vairogu man iedevāt — paldies jums par to. Es nu stāšos niknajam ienaidniekam pretī.
— Tas nenotiks! — visi izsaucās. — Mēs nekad neesam pametuši draugu kaujas laukā vienu pašu. Bez tam mums jau apnicis tur gulšņāt un audzēt sev taukus uz vēdera. Ir pienākusi reize vismaz izvingrināt rokas.
Tad rudais rimti ierunājās:
— Visādi var gadīties … Sakiet, izteiciet savu pēdējo vēlēšanos. Lai tas, kurš paliks; dzīvs, to sīksti saglabā savā sirdī, lai visus pārējos vārdus aizmirst šīs izteiktās pēdējās vēlmes dēļ.
Novērotāji nu izsacīja savus pēdējos sveicienu vārdus — cits tēvam un māmuļai, brāļiem un māsām, cits sievai vai iemīļotajai meitenei, uzticamajam draugam. Vienīgi Vāvere nebilda nekā.
— Ko tu klusē? — novērotāji brīnās. — Vai tev neviena tuvinieka nav, vai esi bārenis kopš mazotnes? Taču arī bārenim kaut nejauši dažs izdara kaut ko labu, un viņš uz mūžu atceras šā cilvēka laipnības siltumu. Vai varbūt tava sirds ir pārakmeņoju- sies svešajā zemē, pielijuši ar zvērīgu naidu?…
Vāvere attrauca: