— Paldies, varenais kņaz.
Karavīri atbrīvoja abus pečeņegu gūstekņus, kurus kurgāna sargi un Vāvere bija saņēmuši ciet.
Kņazs un kagans no jauna deva zvērestus, ka stingri ievēros mierīgas kaimiņu attiecības, un aizjāja katrs uz savu pusi.
Septiņpadsmitā nodaļa
SASTAPŠANĀS
Līdzko pečeņegi bija aizvākušies projām, izklīduši pa stepi, Vāvere jau posās ceļā uz Kijevu. Taču uzreiz tur nokļūt viņam neizdevās. Kņazam iegribējās redzēt Vāveri, tālab viņš lika atvest puisi pie sevis.
Pusaudzis, kas bija atsūtīts pēc šī drošuļa, piekodināja, lai Vāvere iet kājām pie kņaza, nevis jāj zirgā, — vienkāršam zemniekam tā pienākoties godāt kņazu.
— Bez tam neaizmirsti cepuri noņemt un zemu paklanīties, — viņš steidzās pamācīt.
Turpretī novērotāji, jo sevišķi rudais, deva padomu:
— Tu palūdz kņazu, lai viņš atsūta dienēt pie mums uz kurgānu. Tikai pielūko, viņš ir briesmīgi bargs, neaizkaitini viņu … Esi uzmanīgs.
Kapukalna sardzes vīri bija sadraudzējušies ar Vāveri, iemīlējuši viņu drošsirdības, uzticības un stipruma dēļ un saskatīja viņā sev krietnu draugu. Pēc kaujas ar pečeņegiem viņi uzdāvināja Vāverem dažādus apģērba gabalus, kāds nu kuram bija pie rokas, — cits vilnas bikses, cits karavīra kreklu, cits atkal augstu jēreni. Kaut gan dižajam puisim tas viss bija par mazu, tomēr viņš labprāt to apģērba, novilcis pretīgo pečeņega tērpu.
Toreiz, kad Kijevā izvadīja kuģotājus, Vāvere nedabūja lāgā redzēt Igoru. Kņazs bija diezgan tālu, bet pats puisis nemitīgi lūkojās uz Janu.
Taču tagad viņš labi apskatīja kņazu, stāvēdams tuvumā.
Saposies ceļa drēbēs, Igors maz atšķīrās no citiem karadraudzes augstmaņiem, vienīgi viņam bija šķēps pie sāniem un viņa garkājainajam, baltajam zirgam iemaukti un segli mirdzēja vienā zeltā un dārgakmeņos. Kņazs izskatījās vēl gana jauneklīgs, bija spēcīgs, garām, nokarenām ūsām un kuplu, sarkanīgu bārdu.
Viņš cieši, vērīgi uzlūkoja Vāveri un, nenovērsdams no viņa savas pelēkās, valdonīgās acis, sacīja:
— Šo to esmu dzirdējis par tevi, pārējo izstāstīsi pats. Ei un apseglo zirgu, tu mani pavadīsi līdz Kijevai.
Un nu jau viņi abi jāj blakus. Vāvere stāsta kņazam visu: kā viņš salīdzis darbā pie tirgotāja, kā pečeņegi viņiem uzbrukuši pie krācēm un pārdevuši korsuniešiem, kā viņš dienējis pie romiešu ķeizara un kā aizmucis no Grieķijas. Pieminēja arī gūstekņus, kas vēl arvien nelaimīgi dzīvo svešumā, un lūdza kņazu paglābt viņus no nebrīves.
Taču kņazs klusē, saraucis pieri, it kā Vāvere to visu nestāstītu viņam, un grūti ir saprast, vai viņš klausās, vai varbūt domā kaut ko savu.
Par to, lai kņazs sūtītu viņu dienēt uz augstā kurgāna, kā bija ieteikuši novērotāji, Vāvere pat neieminējās. Apriebies, ak vai, kā Cargradā viņam bija apriebies karavīra dienests! Viņš nevarēja ne acu galā ciest nedz bruņutērpu, nedz ieročus. Tik ļoti gribējās, cik vien iespējams drīzāk atgriezties mājās, iet basām kājām aiz arkla pa mīkstu zemi, pēc tam bezrūpīgi pagulēties uz ežas, paklausīties zāles čaboņu, gāršas šalkas un sērīgos ūbeļu dūcienus tajā.
Lai draugi nenosoda viņu par to — viņš taču nav zaķapastala. Ja Krievijai pienāktu grūts brīdis, viņš pirmais ņemtu rokā šķēpu un stātos tās sargu rindās.
Vienīgi, ja tēvs un māte vairs nebūtu dzīvajo vidū un Jana, nespēdama sagaidīt viņu, izgājusi pie cita, tad gan Vāvere mēģinātu atkal piekļūt pie kņaza un palūgt…
Tomēr Igors uzmanīgi klausījās brašā puiša vārdos. Un, kad tas bija izstāstījis visu, kņazs pats sāka taujāt par Cargradu un ķeizaru, par viņa apsardzi un karavīru apmācībām un kļuva vēl drūmāks nekā iepriekš, kad bija dzirdējis Vāveres atbildes uz visiem šiem jautājumiem.
Kad novakarē viņi tuvojās kādam kņaza ciematam, kur kara- draudzei vajadzēja apstāties uz nakts atpūtu, Igors ievaicājās:
— Kā tu domā dzīvot turpmāk?
— Atgriezīšos mājās.
— Vai tev tur ir sava mantība?
— Labi zināms, dižais kņaz, kāda ir Drevļanas zemnieka mantība: cirvis cērt, arkls ar, divas rokas darbu dar', — viņš atbildēja ar parunu. — Pa ziemu mēs cērtam mežu, pavasarī un
vasarā līdumos izlaužam celmus un apsējam kādu liesu lauciņu, lai pusziemu būtu ar ko pārtikt. Iztrūkstošo daļu un nodevas kaut kā nokārtojam ar medu, vasku un zvērādām. Nav laika pat acis pacelt uz debesīm, uz Vareno Saules dievu …
— «Cirvis cērt, arkls ar, divas rokas darbu dar'.» Hmm … Jauka paruna, — Igors norūca, šķībi pasmīnēdams. — Bet kur paliek galva? Vai tā varbūt ir lieka?
— Nav vaļas mums, zemniekiem, dižais kņaz, par galvu rūpēties. Bez tam nav arī jaudas, jo …
— Nūja, — Igors neļāva pateikt līdz galam, — protams, nav jaudas, ja jūs visu spēku izgrūžat celmos. Tu taču izceļojies pa pirmatnējiem laukiem, kas sniedzas līdz pašai jūrai, bet vai tur kādā vietā redzēji celmus? Tad kā tev liekas: vai ir vērts meža biezokņos cirst kokus un lauzt celmus, mirkstot vienos sviedros, lai tikai sagādātu sev dienišķu maizi, ja tajā laukā vajadzētu tikai nosvilināt veco kūlu, ar arklu parušināties un iesviest sauju graudu, lai pēc tam labība tev sabirtu pāri galvai? Bet kas ir vainīgs, kas piespieda mūsu ļaudis bēgt projām no turienes, kā bekām čurnēt mežu biezokņos un purvos? Skaidri zināms, kas — negantās klejotāju ciltis, kas pārtiek no varmācības un laupīšanas! Bet, kaS viņus uzkūda mums, pats labi zini. Un kāpēc tas tā notiek? Raugi še, romiešu ķēniņam nepatīk, ka mēs negribam pakļauties viņa varai, negribam, ka viņš būtu noteicējs mūsu zemē, rīkotos šeit kā savās mājās! — igoram dusmīgi nodzalkstīja acis.