— Esmu gan … — Vāvere pasmaidīja.
— Nu tad ejam!
— Nevaru, draudziņ! Rītdien tiksimies. Paliec sveiks! — Vāvere atvadījās un nozuda drūzmā.
Mirdz un laistās Igora pils.
Visos kaktos kvēlo gaismekļi, bet pagalmā, pie vārtiem un ejās deg lāpas.
Uzvaras dzīrēs ir sapulcējušies bajāri un karadraudzes vīri — galvaspilsētas augstmaņi. Bez tam ieradušies viesi arī no tuvējām zemēm — Perejaslavas, Čerņigovas un Drevļanas. Viņi, uzposušies dārgos apģērbos, sēž uz gariem soliem, kas pārsegti ar paklājiem, ap ozola galdiem, apkrautiem ar ēdieniem un dzērieniem, gaidīdami sava gudrā valdnieka runu.
Arī Vāvere tur sēž, piemeties sola galiņā.
Taču Igors bija drūms, nelabprāt piecēlās no savas vietas. Pameta mirkli uz Vāveri, uzlūkoja viesus un bilda:
— Man jāsaka jums, mani krietnie vīri, ka mums nav par ko priecāties. Mūsu tēvi un vectēvi ir sagādājuši slavu Krievijai, bet mēs, vienīgi pateicoties dieviem, tik tikko paglābāmies no puspliku ganu varzas. Ja pečeņegi būtu ielauzušies Kijevā, tad no tās pāri paliktu tikai pelni … Jau daudzkārt esmu vaicājis: vai palikt Krievijai šeit, — kņazs ar labo roku norādīja uz zemi, — un pēc tam iziet atkal saules klaidumā līdz pašai zilajai jūrai, vai arī, mums par kaunu, atkāpties līdz Drevļanas un Krivickas slīksnājiem un dumbrājiem, lai tur čurnētu kā bekas? Vai mums pa sauszemes un ūdens ceļiem doties uz svešinieku sagrābtajiem lauku plašumiem un tos atgūt sev, vai varbūt mūžam par tiem maksāt nodevas nešķīstajam kaganam? Vai viltīgā Car- grada arī turpmāk noniecinās doto zvērestu, vai varbūt mūsu zobeni to piespiedīs neaizmirst savus solījumus?… Taču vispirms mums uz mūžīgiem laikiem jāizbeidz nesaskaņas un ķildas savās mājās, jādzīvo mierīgi un saticīgi, kā rudzu graudi dzīvo vienā vārpā. Tad mēs spēsim apvienot mūsu spēkus, tāpat kā Dņepra-Slavutiča apvieno daudzas upes! Un, gluži tāpat kā šai varenajai Dņeprai tagad nav bīstami nedz svelmainie dienvidu klajumi, nedz klinšainās krāces, tad arī mums visiem kopā nebūs bīstams neviens ienaidnieks. Padomāsim arī par to, mani krietnie vīri, jo drīz mēs apspriedīsimies …
Igors apklusa, stāvēja, pārlaizdams skatienu pāri viesiem. Visi sēdēja nekustēdamies, nodurtām galvām.
— Un nu pacelsim kausus, — kņazs paņēma no galda sudraba biķeri, bet pēc viņa arī viesi paņēma savējos, — par mūsu labajiem dieviem, par Krievzemi un tās galvaspilsētu Kijevu!
Nošķindēja kausi, piesizdamies cits pie cita, un nodrebēja pils no skaļajiem saucieniem.
Tad dzīrotāji vēl dzēra uz Igora, uz Siverskas, Perejaslavas un Drevļanas kņazu veselību.
Kad visi bija ieskurbuši, pusaudži atveda uz pili sirmu jo sirmu vectētiņu, apsēdināja goda vietā, lai visiem būtu labi redzams un dzirdams.
Dziesminieks, vieglītiņām pārlaidis pirkstus pār skanīgajām stīgām, sāka palēnām stāstīt, dobjā balsī dainot senu poļaniešu teiksmu par mežu un lauku.
Ak tu, zaļais mežs, brīnumjaukā birzs, Cik tu šalkaina, cik tu glāsmaina! Saules spulgumā katrs zariņš mirdz, Kaut ar briksnājiem esi apjozta. Tavos biezokņos zvēru taku daudz. Ligzdās putnēni čiepstot māti sauc …
Tevi uzrunā puķu pilnais lauks:
— Redzi, birztaliņ, cik es plašs un jauks! Rasa spīguļo manos stiebrājos,
Pāri galvai man — varavīksnes loks. Kur vēl krāšņums kāds būtu līdzīgs šim? Nāc pie manis tu, zaļā birztaliņ! —
Birzs tik lepni šalc, zariem plīvojot. Kā lai citur tā mājasvietu rod? Netīk doties tai plašā klajumā, Netīk raudzīties rasas mirdzumā.
— Viltīgs ienaidnieks, — klusi čukst ik zars,
— Klajā laukā mums pēkšņi uzbrukt var… —
Aizvainots tad sauc skaļi klajais lauks:
— Heijā, viesuļi, vai vēl protat kaukt? Steidziet steigšus šurp, grieziet virpuļus, Birzij lepnajai lieciet sevi just!
Lūst lai galotnes, zaļi šalcošās, Lai tai saplaisā baltā bērza tāss! … Ziemas pakalni, aukstie riebēji, Sniega puteņi, sala kniebēji, Kokus pieveiciet, zāli nopostiet! —
Nāca negaiss bargs, nāca sals un posts, Tā vien cenzdamies lapas notraukt nost, Tā vien cenzdamies stumbrus pušu šķelt,
Zāli samtaino salnas zobiem dzelt, Lai vairs nevar tā galvu augšup celt. ..
Drūmi klusē nu izpostītais mežs, Smagās domās grimst, kroplus zarus pleš. Arī klajais lauks nopūzdamies dveš …
— Saule varenā, mīļā saulīte! Dod jel dzīvību kokam, puķītei! Katram zariņam spirgtumu sniedz tu, Mani pažēlo, skumjo birztalu! —
Spožā saulīte gaiši pasmaida, Ziemas bargumu projām aizraida, Visus kokus tērpj drānās zaļajās, •— Atkal klajais lauks birzij paklanās.
Vāvere klausījās šo teiksmaino dainu, un mežs viņam šķita Krievzeme, bet klajais lauks — plēsonīgā pečeņegu orda.
Kad dziesminieks beidza, no jauna piecēlās kņazs Igors un sacīja:
— Bet tagad pagodināsim, rau, tur to jaunekli! — Viņš pamāja ar galvu uz Vāveres pusi. — Tas bija viņš, kas mums savlaicīgi paziņoja par tumšajiem Cargradas nodomiem. — Un, pats ar savu roku pielējis kausu, viņš pasniedza to Vāverem.
Vāvere paklanījās kņazam, pacēla kausu pie lūpām un tad nolika uz galda.
— Ko, vai tev negaršo mans medus dzēriens? — Igors sadusmojās. — Esi pieradis pie ķeizara vīniem?
— Nē, dižais kņaz, — Vāvere apmulsis atbildēja, — rūgti bija medus dzērieni svešumā. Bet tavējo, lai gan tas ir ļoti salds, man nepienākas dzert.
— Kāpēc? Saki jel!
— Es cienu, kņaz, tavas parašas, tāpēc lūdzu tevi cienīt arī manu — drevļanieša tikumu. Pie mums nepieklājas iereibušam rādīties acīs savai daiļavai.
— Hā-hā-hā! — Igors sāka aizrautīgi smieties, un viņam līdzi arī viesi. Kad bija diezgan izsmējies, Igors griezās pie Maļko, Drevļanas kņaza: — Vai viņš saka patiesību?
— Jā gan, — smaidīdams apliecināja Maļko.