Tad Kurmis piepeši juta, ka liela svētbijība nolaižas pār viņu, miesas pielīst ar smagumu, galva noslīgst lejup un kājas šķiet ieaugam zemē. Tās nebūt nebija bailes no Pāna [2] — patiešām, viņš jutās neizsakāmi mierīgs un aplaimots —, tā bija pielūgsme, kas viņu sasaistīja un turēja ciet: neko neredzēdams, dzīvnieks tomēr zināja — tas var nozīmēt tikai vienu: kāda dižena atklāsme ir tepat gluži blakus. Ar pūlēm Kurmis pavērsās pret draugu un skatīja viņu sev līdzās padevīgas bijības pārņemtu, pie visām miesām trīcošu. Un vēl aizvien valdīja pilnīgs klusums, lai gan visapkārt koku zaros tupēja simtiem putnu un arvien gaišāka un gaišāka plauka rītausma.
Varbūt viņš tā arī neuzdrīkstētos pacelt acis, ja vien, stabules dziesmai apklustot, tās aicinājums nebūtu palicis tikpat varens un pavēlošs. Arī tad, ja pati Nāve gaidītu viņu ar paceltu izkapti, dzīvnieks tomēr klausītu aicinājumam un pavērstu savu mirstīgo skatu uz lietām, kam patiesībā ir jāpaliek apslēptām. Drebēdams viņš paklausīja un cēla savu noliekto galvu; un tad — nesaudzīgi,
nepielūdzami dzidrajā rītausmas gaisā, kad visa daba mazgājās pāri plūstošā krāsu skaidrībā un, elpu aizturējusi, gaidīja brīnuma parādīšanos, — zvēriņš tieši acīs ielūkojās savam draugam un palīgam, skatīja pār pieri atpakaļ izliekto ragu rokus,kas blāvi spīdēja dienas svīdumā, redzēja vīrišķīgo, līko degunu un labsirdīgās acis, kas raudzījās viņam pretī, kamēr bārdainās mutes kaktiņi savilkās smaidā; redzēja stiegrainās, muskuļotās rokas, paceltas pret platajām krūtīm, un slaidos, lokanos pirkstus — tie turēja Pāna stabules, kas tikko bija atņemtas no pavērtajām lūpām; redzēja spēcīgos, spalvainos stilbus, kas majestātiskā mierā atpūtās zālē; un visbeidzot viņš pamanīja pie Pāna kājām saritinājušos bezgala mierā un labsajūtā šņākuļojošu mazu resnulīti — Ūdra bērnu. Vienā pašā satrauktā bezelpas mirklī zvēriņš visu to ieraudzīja rītausmas blāzmā jo skaidri, un, kamēr viņš raudzījās, tikmēr dzīvoja, un, kamēr viņš dzīvoja, tikmēr brīnījās.
— Žurciņ, — viņš iečukstējās drebēdams, atguvis elpu, — vai tev nav bailes?
— Bailes? — Zurks nomurmināja, un neizteicama mīlestība mirdzēja viņa acīs. — Bailes! No viņa! Ak, nemūžam, nemūžam! Vien tagad … tagad … Ai, Kurmīt, nu man ir bailes!
Tad abi zvēriņi, nometušies pie zemes, pielūgsmē nolieca galvu.
Pēkšņs un varens, liels zeltā kvēlojošs saules gredzens izsprāga pār apvāršņa malu dzīvniekiem taisni pretī, un pirmie staru kūļi, šaudamies pāri līdzenajām klānu pļavām, iecirtās tieši acīs un pielēja tās ar žilbu gaismu. Kad dzīvnieki atguva redzesspēju, parādība bija zudusi un gaiss vai pušu plīsa no putnu dziesmām, ar kurām tie sveica rītausmu.
Kad dziļā izmisumā viņi tukšām acīm pavērās apkārt un sāka pamazām atskārst, ko bija redzējuši un zaudējuši, draiskulīgs vējiņš, palēkdamies vien atskrējis pa ūdens virsu, sadrebināja apšu lapas, pakratīja rasotās
rozes un viegli, glāstoši iepūta viņiem sejā, un līdz ar šo maigo pieskārienu pār zvēriņiem nāca acumirklīga aizmirstība. Jo tā ir visupēdējā, cēlākā balva, ko labestīgais pusdievs allaž sūta tiem, kuriem ir parādījies par pestīšanu, — pilnīgas aizmiršanas balva. Lai nepaliek un nevairojas plosīgas atmiņas un lai neaizklāj priecas un līksmības sauli, un spocīgi atceru tēli lai nedara drūmu pēcāko dzīvi mazajām radībām, kurām viņš līdzējis pārvarēt grūtas dienas, un lai dzīvnieciņi atkal ir tikpat jautri un laimīgi kā agrāk.
Kurmis izberzēja acis un paskatījās uz Žurku; draugs apmulsis vērās apkārt.
— Piedod, lūdzu, bet ko tu sacīji, Zurciņ? — viņš jautāja.
— Man liekas, — Zurks lēni vilka, — es tikai piebildu, ka šī ir īstā vieta un, ja vispār mēs viņu atradīsim, tad tikai šeit. Un raugi! Redz, kur viņš ir, mazais brašulis! — Un, priekā iekliedzies, viņš metās pie miegainā Portlija.
Bet Kurmis vēl palika, domās iegrimis, brīdi stāvam. Kā pēkšņi iztraucēts no brīnišķa sapņa un cenzdamies to vēl atsaukt, bet nespēdams saglabāt vairs neko, tikai neskaidru skaistuma nojautu, daiļuma smeldzi! Līdz arī tā zūd un izgaist un sapņotājs ar sūrstošu dvēseli padodas bargajai, aukstajai atmodas tiesai. Tā Kurmis, brītiņu kāvies ar atmiņām, skumji papurināja galvu un sekoja Zurkam.
Portlijs pamodās ar līksmu iespiedzienu un priecīgs viļņaini locīja muguru, redzēdams tēva draugus, kuri beidzamajā laikā ar viņu tik bieži bija spēlējušies. Mirkli vēlāk tomēr acis mazajam apdzisa, un, žēli smilkstēdams, viņš metās skriet un meklēt kaut ko riņķu riņķiem visapkārt. Gluži kā bērns, kas, laimīgs mierīgi aizmidzis auklītes rokās un piepeši uzmodies viens svešā vietā, skrien pa visiem kaktiem, telpām un gaiteņiem, sirdij vai lūstot aiz izmisuma, — tā Portlijs nepagurdams rikšoja tik un skrēja, pārmeklēdams saliņu no viena gala līdz otram, kamēr beigās viņu pārmāca melna bezcerība, zvēriņš apstājās un sabruka plosīgās raudās.
Kurmis piesteidzās mazo mierināt, bet Zurks ar skumīgu, ilgu pilnu skatu kavējās pie zīmīgām nagu pēdām, kas bija dziļi iespiedušās zālainajā velēnā.
— Kāds liels . .. dzīvnieks … te bijis, — viņš lēnīgs, domās iegrimis, nomurmināja un gudroja un gudroja, un viņa prāts dīvaini malās pa apli.
— Nāc, Zurk, iesim! — Kurmis sauca. — Padomā par nabaga Ūdru, kas tup un gaida pie sēkļa!
Portliju drīz vien izdevās apklusināt, solot jauku braucienu īstā, paša mistera Ūdensžurka laivā, un abi lielie