dzīvnieki aizveda mazuli uz krastmalu, apsēdināja drošā vietā laivas dibenā, kur paši viņu varēja uzmanīt, un īrās prom pa atteku. Saule jau bija gabalā un krietni karsēja, putni vīteroja kā apreibuši, un attekas krastos puķes smaidīja viņiem un māja ar galvu, tomēr, kā dzīvnieki nodomāja, tām vairs nebija tik bagātu smaržu, tik sulīgu, košu krāsu, kādas viņi likās kaut kur tepat vēl nesen redzējuši; bet kur? — viņi brīnījās …
Sasnieguši galveno teci, zvēriņi pagrieza laivu pret straumi un īrās uz sēkli, kur draugs, viņi zināja, acu neaizvēris, tup savā vientulīgajā sardzē. Kad pazīstamā vieta vairs nebija tālu, Kurmis pagrieza laivu malā un viņi izcēla mazo Portliju krastā, nolika uz strūdzinieku takas, uzplikšķināja tam pa kumbru un lika iet taisni uz priekšu, tad paši atgrūdās upes vidū. No turienes abi draugi noskatījās, kā zvēriņš, pašapzinīgs un svarīgs, gāzelēdamies aiziet pa taku, kā viņa purniņš pēkšņi pa- slienas gaisā un svarīgā gaita nojūk lempīgā riksī; tad Portlijs izgrūda spalgus smilkstienus un viļņaini locīja muguru par zīmi, ka saodis savējos. Pavērsuši acis augšup, laivā sēdošie redzēja, kā vecais Ūdrs stīvs un nogaidījies izlec no sekluma, kur tupējis trulā pacietībā, un, izgrūzdams pārsteiguma un prieka rējienus, kūleņiem vien aizdrāžas caur upmalas kārkliem uz strūdzinieku taku. Tad, iecirtis ūdenī vienu irkli, Kurmis ar spēcīgu vēzienu apgrieza laivu un ļāva straumei nest viņus lejup; meklēšana bija laimīgi beigusies.
— Zurciņ, man tāds dīvains gurdums nāk virsū, — Kurmis teica, bez spēka sašļucis pār airiem, laivai brīvi slīdot pa straumi. — Visu nakti neesam gulējuši, tu varbūt sacīsi, bet tas nav nekas. Tā mēs vasarā aizvadām daudzas naktis. Nē, tas nav īstais iemesls. Tāda sajūta, ka būtu pieredzēts kaut kas gaužām satraucošs un reizē
diezgan baismīgs un ka tagad viss jau aiz muguras; bet nekas īpašs taču nav noticis.
— Kaut kas patiesi aizraujošs, varens un skaists …— pievērtiem plakstiem atlaidies sēdeklī, Zurks bubināja.
— Es, Kurmīt, jūtos gluži tāpat, vienkārši beigts un pagalam, bet garīgi, nevis miesīgi. Tā ir laime, ka upe nāk līdzi un mūs aizšūpo mājup. Un vai nav jauka sajūta, kad silta saulīte atkal glāsta muguru! Ieklausies, kā vējiņš čabinās niedrājā!
— Zuzina kā mūzika .. . kaut kur tālu, tālu, — Kurmis snauzdams pamāja.
— Jā, jā, tā gan, — Zurks sapņaini, gurdi runāja.
— Dejas mūzika… ritmiska un bez apstājas… tajā skan arī vārdi … brīžam vārdi, brīžam bez vārdiem … Un atkal mūzika, deja … un beigās vairs nekā cita kā niedrāja klusie čuksti;
— Tev asāka dzirde, — Kurmis skumīgi sacīja. — Es nevaru saklausīt vārdus.
— Es tev tos noskaitīšu, — Zurks klusām teica, tāpat ar pievērtiem plakstiem. — Nu atkal sāk dziedāt ar vār-
diem … tikko dzirdami, bet skaidri… «Lai pielūgsme jūs nepiemeklē — un prieki nepārtop jums peklē — grūtā stundā savā garā jums jāpiesauc ir mana vara — un tad viss atkal jāaizmirst! . ..» Nu meldri pārņem melodiju. «Viss jāaizmirst, viss jāaizmirst,» tie nopūzdamies saka, un vārdi aizgrimst niedru čalās, čukstos … Balss atgriežas no jauna . . . «Lai kājas netop asiņainas — būs slazdiem tukšiem aizcirsties — kad no cilpām topat brīvi, jūs jūtat manu dzīvi — bet tas jums tiešām jāaizmirst! …» Piegriez tuvāk, Kurmīt, tuvāk pie niedrēm! Vairs tikko var sadzirdēt, ar katru brīdi vājāk …
«Kā dziednieks un palīgs es daru tos mundrus — bērnus un zvēriņus — mežos un dumbros kas aizklīst un maldās — tos atrodu, dziedēju brūces — liekot tiem pēc visu aizmirst! …» Tuvāk, Kurmīt, tuvāk! Nē, vairs nekā, dziesma izzūd niedru čalās.
— Bet ko nozīmē šie vārdi? — izbrīnījies vaicāja Kurmis.
— Nezinu, — Zurks vienkārši atbildēja. — Kā dzirdēju, tā tev skaitīju. Vai! Nu atkal tie atnāk, tik skaidri un dziļi! Beidzot tik īsti, nepārprotami… vienkārši… aizkustinoši.. . pilnīgi …
— Nu, kas tur sacīts? — pacietīgi nogaidījis vairākas minūtes, Kurmis vaicāja, snauduļodams karstajā saulē.
Bet atbildes nebija. Viņš paskatījās un saprata, kāpēc draugs neko nesaka. Ar laimes smaidu uz lūpām, vēl arvien it kā ieklausīdamies klusumā, Zurks bija saldi aizmidzis.
VIII. KRUPJA PIEDZĪVOJUMI
Kad Krupis aptvēra, ka ir ieslodzīts drēgnā, smacīgā cietumā un viduslaiku pils mūru drūmā tumsa bieza no- gūlusies starp viņu un saulē mirdzošo pasauli ar gludi noklātajām šosejām, kur viņš nupat nesen bija izjutis
tādu laimi, tā līksmojies, it kā būtu ieguvis savā īpašumā vai visus Anglijas braucamos ceļus, — kad dzīvnieks to saprata, viņš nokrita visā augumā uz cietuma klona un lēja rūgtas asaras, un ļāvās melnam izmisumam. «Nu viss pagalam …» (tā viņš šņukstēja) «vismaz Krupim tikpat kā gals klāt — un tas jau ir viens un tas pats —, plaši pazīstamajam, cēlajam dzīvniekam, bagātajam, viesmīlīgajam Krupim, kurš bija tik brīvs, tik bezrūpīgs un tik dāsnu sirdi! Kā gan vairs varu cerēt, ka mani jebkad vēl atbrīvos …» (tā viņš šņukstēja) «mani, kurš tik taisnīgi ieslodzīts par tik varena auto tik pārdrošu zagšanu un par tik izteiksmīgām un sulīgām lamām, ar kādām es apveltīju tik daudzus resnos sarkanģīmjus policistus!» (Te dzīvnieku sagrāba krampjainas elsas.) «Muļķa kustonis, lūk, kas es esmu,» viņš šņukstēja, «un man būs jānonīkst šinī bedrē, līdz ļaudis, kas lepojās, ka mani pazīst, pat Krupja vārdu būs aizmirsuši! Ak, vecais, gudrais Apsīt!» (Viņš šņukstēja.) «Ak, viedais, saprātīgais Žurciņ, apzinīgais Kurmīt! Cik jums veselīgi, pareizi spriedumi, kādas zināšanas par lietām un cilvēkiem! Un tu … ak, nelaimīgais, pazudušais Krupi!»
Tā, sirdēstu plosīts, ieslodzītais vadīja savas dienas un naktis jau nedēļām ilgi, atteikdamies no ēdiena un pastarpām arī no daža laba atspirdzinoša dzēriena malka, lai gan drūmais vecūksnis cietumuzraugs, labi zinādams, ka Krupim kabatas pilnas ar naudu, vairākkārt lika manīt, kādus labumus — jā, pat īstenus gardumus — tas varētu pasūtīt no ārpasaules, protams, ja kārtīgi samaksātu.