Cietumuzraugam bija meita, labsirdīga un jautra draiskule, kas palīdzēja tēvam apdarīt vieglākos darbus. Meitenei ļoti patika dzīvnieki, un bez kanārijputniņa — tā būrītis pa dienu karājās uz cietokšņa sienā iedzītas naglas par īstu sodību tiem ieslodzītajiem, kas gribēja gulēt diendusu, bet pa nakti to savīstītu dīvānsegā nolika viesistabā uz galda — viņai bija vēl vairākas melnraibās peles un vāvere, kas savā krātiņā skrēja bez aprimas. Šī jaukā meitene, kurai ķērās pie sirds Krupja bēdas, kādudien sacīja tēvam: — Papu! Es nespēju noskatīties uz nabaga nelaimīgo kus- tonīti, kā gan viņš novājē! Atļauj man viņu ņemt savā ziņā! Tu zini, cik ļoti es mīlu dzīvniekus. Es pieradināšu viņu ēst no rokas, celties pakaļkājās, visu, visu tam iemācīšu.
Tēvs tikai atsacīja, lai darot ar to dzīvnieku, ko gribot. Viņam līdz kaklam tas Krupis ar savu tiepšanos, augstprātību un skopumu. Un tā meitene to pašu dienu uzsāka savu žēlsirdības misiju, pieklauvēdama pie Krupja kameras durvīm.
— Nu, Krupīt, saņemies! — ienākdama meitene uzmundrinoši teica. — Celies augšā, noslauki asaras un esi reiz prātīgs dzīvnieks! Pacenties iebaudīt kādu drusciņu pusdienās! Te tev būs kaut kas manis pašas gatavots, karsts vēl, tikko no plīts!
Šķīvī, kam otrs bija uzvāzts virsū, kaut kas čurkstēja un sīca, un smarža garoja pa visu kameru. Sautētu kāpostu vilinošais aromāts aizsniedza uz grīdas gulošā izmisušā dzīvnieka nāsis un uz brītiņu iedvesa domu, ka varbūt dzīve nav nemaz tik tukša un bezcerīga, kā viņam licies. Tomēr Krupis vēl arvien vaimanāja, spārdījās un neparko negribēja mest raudāšanu pie malas. Tad gudrā meitene aizgāja, lai nerādītos kādu laiku, taču milzum daudz kāpostu smaržas, protams, palika tepat kamerā (tā jau mēdz būt), un Krupis, brīžam dīkdams un šņukstēdams, brīžam iegrimdams pārdomās, pamazām vien sāka apcerēt gluži iedvesmojošas domas: par bruņnieciskumu, par dzeju un varoņdarbiem, kādi vēl būtu jāpaveic; par plašām pļavām, kur govis plūc zāli un vējiņš tās glāsta un saule; par sakņu dārziem, par taisnajām puķu strīpām gar celiņiem un žogiem; par spilgti krāsainajām lauvmutītēm, kas pielidojušas pilnas ar bitēm; un par šķīvju mājīgo tankšķēšanu, kad Krupjapilī klāj galdu, par krēslu kāju skrapstēšanu pret grīdu, kad visi reizē pievirzās tuvāk, lai ķertos pie mielasta .. . Šaurā celle nu rādījās gluži vai rožainā gaismā, domas pievērsās draugiem — tie katrā ziņā varēs kaut ko darīt — un advokātiem — kā tiem patiktu uzstāties viņa lietā! — viņš nudien ir muļķa ēzelis, ka nav ataicinājis dažus no tiem; vispēdīgi dzīvniekam ienāca prātā, cik pats taču ir gudrs un atjautīgs zēns, spējīgs uz itin visu, ja vien savu plašo gudrību liek lietā, un līdz ar šīm domām Krupis jutās tikpat kā pilnīgi atspirdzis.
Kad pēc dažām stundām meitene atgriezās, nesdama paplāti ar garojošu smaržīgas tējas krūzi un pilnu šķīvi ar gluži karstām, sviestu pārziestām grauzdiņmaizītēm, un lielas, zeltainas sviesta piles rietēja no čaganajām šķēlēm kā medus no šūnu kārēm — šo gardumu smarža sāka burtiski sarunāties ar Krupi un turklāt ne jau svešā mēlē: tā stāstīja par siltām virtuvēm, par brokastīm gaišos,
saltos rītos un par mīkstiem atzveltņiem viesistabā pie uguns ziemas vakaros, kad atkal kāds pārgājiens ir beidzies un šļūkātās ieautās kājas atpūšas uz kamīna restēm; par paēdušiem kaķiem, kas dzirnas maļ, un par kanārijputniņu miegaino čivināšanu. Krupis uzslēja ķermeņa augšdaļu no grīdas, noslaucīja asaras, iemalkoja tēju un piekoda klāt maizītes, un drīz vien sāka labprāt stāstīt par sevi, par māju, kas viņam pieder, par saviem darbiem un par to, cik viņš svarīga persona un cik visi draugi par viņu augstās domās.
Cietumuzrauga meita, redzēdama, ka šāda saruna spirdzina dzīvnieku tāpat kā tēja — un patiesi tā bija —, mudināja stāstīt vien tālāk.
— Par Krupjapili es gribētu kaut ko dzirdēt, — meitene sacīja, — Krupjapils … tas skan tik brīnišķīgi!
— Krupjapils, — dzīvnieciņš lepni iesāka, — ir īstena mūslaiku džentlmeņa rezidence, izcili unikāla; daļēji tā saglabājusi savas rašanās laika — četrpadsmitā gadsimta — arhitektūras vaibstus, taču ir apgādāta ar visām modernajām ērtībām. Visjaukākie luksusa sanitārie mezgli. Piecu minūšu gājiens līdz baznīcai, pasta kantorim, golfa laukumam. Tā piemērota arī.. .
— Ak tu dieniņ! — meitene smējās. — Es tak netaisos pirkt to māju! Pastāsti kaut ko īstu par savu Krupjapili! Bet, pag, vispirms es atnesīšu vēl tēju un grauzdiņ- maizes.
Meitene aizsteidzās un tūlīt atgriezās, stiepdama atkal pilnu paplāti, un Krupis, kāri mīcīdams iekšā maizītes, pilnīgi atguvis parasto labsajūtu, stāstīja viņai par laivu šķūni, zivju dīķi, sakņu dārzu vecās mūra sētas iežogā, par cūkkūti un zirgu staļļiem, baložu būriem, vistu kūti, govīm un veļasmāju; par trauku skapjiem un kumodēm, un veļas ruļļiem (par tiem meitenei sevišķi patika klausīties), par banketu zāli un par to, kādi jautri brīži tur aizvadīti, kad sanākuši citi dzīvnieki un sasēdušies ap galdu un Krupis bijis īsta sabiedrības dvēsele — viņš dziedājis, stāstījis anekdotes, un visi priecājušies uz ne
bēdu. Tad meitene vēlējās kaut ko vairāk dzirdēt par viņa draugiem un ar milzīgu interesi klausījās Krupja stāstījumu par tiem — kā tie dzīvo, kā pavada brīvo laiku. Cie- tumuzrauga meita, zināms, noklusēja, ka dzīvnieki viņai patīk piejaucēti, tādi kā klēpja sunīši, jo labi manīja, ka Krupis tad justos briesmīgi apvainots. Kad pirms aiziešanas viņa piepildīja ieslodzītā krūzi ar svaigu ūdeni, uzčubināja salmu cisas un pateica labunakti, Krupis bija gandrīz vai tikpat jautrs un pašapmierināts kā agrākos laikos. Viņš nodungoja pāris dziesmiņu no tām, ar kurām parasti uzstājās saviesīgās pusdienās, tad ierušinājās salmos un brīnišķīgi izgulējās, sapņodams visjaukākos sapņus.