Vienmuļajām dienām ritot, viņi pēc tam vēl daudzreiz iegrima interesantās sarunās, un cietumuzrauga meitai gauži sāka sāpēt sirds par Krupja likteni; meitene domāja, ka tas ir liels kauns — turēt ieslodzījumā nabaga dzīvnieciņu, kā viņai šķita, par gluži smieklīgiem nodarījumiem. Krupis, zināms, savā uzpūtībā iztēlojās, ka meitenes interese rodas no dziļākām maiguma jūtām, un mazliet nožēloja, ka viņu sabiedriskais stāvoklis tik loti atšķiras, jo tā bija mīlīga meiča un acīmredzot iegrā- busies viņā līdz ausīm.
Kādurīt meitene šķita pavisam domīga, atbildēja, kā pagadās, un neizrādīja pienācīgo interesi par Krupja gudrajiem teicieniem un dzirkstošajām asprātībām.
— Krupīt. .. tagad paklausies, lūdzams! — viņa pēc brītiņa sacīja. — Man ir tante, veļassieva …
— Tas nekas, — Krupis žēlsirdīgi un laipni atsaucās, — nedomā vairs par to, nevajag! Man ir vairākas tantes, kurām vajadzētu būt veļassievām.
— Apklusti kaut uz mirkli, tu Krupi tāds! — meitene iesaucās. -— Tu pārāk daudz runā, tas ir tavs lielākais trūkums. Es cenšos kaut ko izdomāt, bet tu man jauc galvu . . . Man ir tante, veļassieva; kā jau teicu, viņa visiem ieslodzītajiem šinī cietumā mazgā veļu .. . mēs cenšamies, saproti, paturēt savā ģimenē ikvienu darbu,
kur atlec kāda drusciņa naudas. Tante savāc veļu pirmdienās rīta pusē un izmazgāto atnes piektdienās pievakarē. Tā, šodien ir ceturtdiena. Redzi, kas man ienāca prātā: tu esi bagāts . .. vismaz pats man visu laiku tā stāsti … un viņa ir gluži nabaga. Dažas sterliņu mārciņas tev būtu tīrais nieks, toties tantei — milzīgs ieguvums. Tā, redz, ja viņu, kā pieklājas, sagatavotu, uzpirktu — tas, manuprāt, ir zvērīgāks, īsti dzīvniecisks vārds —, jūs varētu salīgt, ka viņa atdod tev savu kleitu, aubi un citas drēbes, un tad tu tiktu ārā no cietokšņa kā veļassieva. Tu esi ļoti līdzīgs manai tantei visādā ziņā .. . sevišķi jau pēc auguma.
— Neesmu vis! — Krupis aizvainots iekliedzās. — Man ir ļoti izskatīgs augums… kā krupim!
— Un krustmātei arī, — meitene atkliedza pretī, — kā veļassievai! Ak tu pretīgais, iedomīgais, nepateicīgais dzīvniek! Un man vēl bija žēl tevis, gribēju tev palīdzēt!
— Jā, jā, tā jau ir, liels paldies, no visas sirds! — Krupis steidzīgi atsaucās. — Bet redzi, kas tad iznāk: vai tu patiešām domā, ka misters Krupis no Krupjapils ies vazāties apkārt pa pasauli, pārģērbies kā veļassieva?
— Tad vari tupēt cietumā kā Krupis! — sašutusi atkliedza uzrauga meita. — Nūja, tu jau gribētu aizbraukt no šejienes četrjūgā!
Kā daždien godprātīgs dzīvnieks Krupis vienmēr bija gatavs atzīt savas kļūdas.
— Tu esi jauka, laba un gudra meitene, — viņš teica, — un es nudien esmu uzpūtīgs, iedomīgs krupis! Iepazīstini, lūdzu, mani ar savu lielisko tanti, esi tik laipna, un es nešaubos, ka mēs ar šo cienījamo lēdiju panāksim vienošanos, kas apmierinātu abas puses.
Nākamās dienas pievakarē cietumuzrauga meita ieveda Krupja kamerā savu tanti ar dvielī iesietu veļas sainīti pie rokas. Vecā lēdija jau iepriekš bija sagatavota uz šādu tikšanos un, pamanījusi uz galda zeltaini spīdam vairākas sterliņu mārciņu monētas, ko Krupis ar gudru ziņu tur bija nolicis, piekrita visam bez liekām runām.
Par savu naudu dzīvnieks pretī dabūja raibu katūna kleitu, priekšautu, plecu lakatu un apvalkātu melnu au- bīti; vecā dāma no savas puses tik vien pieprasīja, lai viņu sasien, iebāž mutē vīkšķi un pamet kameras kaktā. Ar tādu ne visai ticamu viltību, ko tante vēl izpušķotu ar pašizdomātu briesmu stāstu, viņa cerēja, par spīti visām aizdomām, saglabāt sev darbavietu.
Krupi tāds ierosinājums gluži sajūsmināja. Tas deva iespēju aizbēgt no cietuma smalkā stilā — par viņu pa- klīstu valodas kā par pārgalvīgu un bīstamu zēnu —, tālab dzīvnieks ar skubu palīdzēja meitenei sasiet tanti, lai tā jo pārliecinošāk izskatītos pēc upura, kas nav spējis pretoties pārspēkam.
— Un tagad, Krupīt, tava kārta, — meitene sacīja. — Met nost svārkus un vesti, tu jau tā esi krietns resnulis.
Smiedamās viņa ieģērba un iekņopēja dzīvnieku raibajā katūna kleitā, uzmeta plecos lakatu, pārkrustoja un sasēja to kā veļassievai un sasēja pušķī zem zoda vecās aubes lentītes.
— Nu taisni kā mana tante! — viņa smējās. — Varu derēt, nekad savā mūžā tu vēl neesi bijis tik iespaidīgs! Nu, tad ar to dieviņu, Krupīt, laimīgi! Ej atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru te ieradies! Ja kāds no zaldātiem tevi uzbildīs, kā viņi to, vīrieši būdami, parasti dara, var jau, zināms, drusciņ pazoboties pretī, tikai atceries, ka tu esi
atraitne, gluži viena visā pasaulē, sieviete, kura baidās samaitāt savu labo slavu.
Ar pukstošu sirdi, taču sperdams jo drošākus soļus, Krupis ielaidās šinī aušīgajā un riskantajā pasākumā, tomēr drīz vien, priecīgi pārsteigts, atskārta, cik viegli viss izdodas, vienīgi dvēselē krājās tādas kā sūras mieles: redz, viņš iedveš uzticību taisni tāpēc, ka neizskatās vairs pēc īsta vīra un nebauda agrāko cieņu! Veļasmazgā- tājas druknais stāvs pazīstamajos katūna brunčos kalpoja gluži kā caurlaide, lai atvērtos visas restotās durvis un dzelzu vārti; pat tanīs reizēs, kad gājējs saminstinājās, nezinādams, kurp griezties, sargs pie nākamajiem vārtiem pats viņu izpestīja no kļūmīgā stāvokļa: baidīdamies nokavēt pēcpusdienas tēju, viņš uzsauca, lai tak nākot drīzāk un neliekot viņam gaidīt līdz vēlai naktij. Ķircināšanās un zobgalības, ko nācās noklausīties un kas prasīt prasījās pēc ašām, trāpīgām atbildēm, tiešām bija galvenās bēgļa briesmas, jo viņš bija dzīvnieks ar augsti attīstītu pašcieņas izjūtu, turklāt kacināšanās skanēja sekla un neveikla un zobgalībās nepavisam nebija humora. Tomēr viņš savaldījās, lai gan tas nenācās viegli, piemērodams savas replikas šīs sabiedrības gara līmenim un savai lomai un turēdamies visnotaļ labas gaumes robežās.