Viņi piemeta krāsnī ogles, sirdīgi rīkodamies ar šķipelēm; kurtuve ierūcās, uzšāvās dzirksteles, un lokomotīve salēkdamās un svaidīdamās rāvās uz priekšu, bet vajātāji tik un tā nāca tuvāk. Mašīnists pārvilka sev ar lupatvīkšķi pār pieri un nopūtās.
— Baidos, Krupīt, ka tas nelīdzēs! Viņi, redzi, brauc tukšā, un tā ir labāka lokomotīve. Zini ko, mums palikusi vairs tikai viena iespēja, tālab klausies labi uzmanīgi, ko es tev sacīšu. Drīz mums būs jābrauc cauri garam tunelim, un aiz tuneļa abās pusēs sliedēm aug biezs mežs. Braucot pa tuneli, es uzdzīšu vislielāko ātrumu, kādu vien varēšu, bet viņi, dabiski, piebremzēs, baidīdamies, ka neuzskrien mums virsū. Un, kolīdz izbrauksim otrā galā ārā, es izslēgšu tvaiku, pievilkšu bremzes, cik vien iespējams, un, kad būs klāt īstais brīdis un varēs izlēkt, tu metīsies lejup, mežā iekšā un — tutū! — iekams šie būs laukā no tuneļa un tevi pamanījuši. Pēc tam es atkal laidīšu pilnā gaitā, un tad viņi varēs dzīties man pakaļ, cik ilgi un cik tālu viņiem patiks. Bet nu esi uzmanīgs, sagatavojies, lai vari lēkt, kad es sacīšu!
Viņi piemeta atkal kurtuvē ogles, un vilciens iedrāzās tunelī; dampis krāca un rībēja, dārdēdams dārdēja, līdz izšāvās otrā galā laukā zem klusām mēnessgaismas pielietām debesīm, un abpus sliedēm melnēja glābējs mežs. Mašīnists izslēdza tvaiku, iedarbināja bremzes, Krupis nostājās uz pēdējā pakāpslīša, un, kad vilciens bija tiktāl palēninājis gaitu, ka dzīvnieks gandrīz varētu skriet tam līdzi, mašīnists iekliedzās:
— Nu, aiz-iet!
Krupis lēca, nokūleņoja pa šauro uzbērumu, pietrūkās kājās — nekur nekas nesāpēja —, cirtās krūmos un paslēpās.
Pavēries pa zaru starpu, viņš noskatījās, kā vilciens, uzņemdams ātrumu, aiztraucas un nozūd naktī. Tad no tuneļa svelpdama un dārdēdama izbrāzās lokomotīve ar visu raibo varzu iekšā; vajātāji bļāva, vicinādami savus briesmīgos ieročus:
— Stāt! Stāt! Stā-at!
Kad viņi bija aizjoņojuši garām, Krupis smējās vai līdz asarām — pirmo reizi kopš tiem laikiem, kad tika ieslodzīts cietumā.
Bet drīz viņš noklusa, apjauzdams, ka ir vēls vakars, tumsa nāk virsū un vēsums, un viņš ir viens nepazīstamā mežā — kur lai ņem naudu, kur vakariņas? — draugi un mājas tik tālu, un kapa klusums, kas sabiezēja visapkārt pēc vilcienu klaudzoņas, dārdoņas, stindzināja asinis dzīslās. Neuzdrīkstēdamies pamest sargātāju mežu, viņš devās tajā dziļāk iekšā ar vienu domu: jātiek iespējami tālāk prom no dzelzceļa.
Pēc tik daudzu nedēļu ilgas uzturēšanās ieslodzījumā mežs likās naidīgs un svešs, it kā patiesi būtu gatavs izspēlēt ar viņu ļaunus jokus. Vakarlēpju sausā parkšķi- nāšana tā vien lika domāt, ka biezoknis ir pilns ar cietum-
sargiem un tie okšķerēdami saslēdzas viņam apkārt. Kāda pūce bez skaņas metās lejup, pāršāvās pāri, ar spārnu aizķerdama Krupja plecu, un dzīvnieks salēcās šausmās: likās, viņu tver kāda roka! — tad pūce nozuda tumsā kā naktstauriņš, nosmiedamās zemā rīkles balsī: — Ho-o, ho-o, ho-o! — «Cik prastas izdarības!» Krupis nodomāja. Un vēl viņš satika dižmanīgu lapsu tēvaini; tas apstājās, nicīgi nopētīja viņu no augšas un izmeta:
— Ohei, veļastantiņ! Šonedēļ trūkst puspāris zeķu un spilvendrāna! Skaties, lai tas nekad vairs neatkārtotos! — Un lepni aizlīgojās garām, smalko degunu šņaukādams. Krupis paskatījās apkārt, vai neredzēs kaut kur akmeni, ar ko mest viņam, bet akmens neatradās, un tas skumdināja dzīvnieku vairāk par visu. Galu galā viņš, izbadējies un pārguris, sameklēja pajumti kādā izdubuša koka stumbrā, kur no zariņiem un pērnajām lapām uztaisīja sev guļasvietu, cik nu vien ērtu varēja, un saldi nošņācās līdz pat rītam.
IX. VISI LIELI CEĻINIEKI
Ūdensžurks juta savādu nemieru, bet nezināja īsti pasacīt, no kā tas ceļas. Vasara, pēc visa spriežot, dvašoja vēl pilnā sparā, un, lai arī druvās un tīrumos zaļumu izdzēsa zeltaini toņi, pīlādži jau pietvīka ugunīgi un birzīs cirtās brūngandzeltaini lāsojumi, gaisma un siltums, un krāsas aizvien vēl staroja nenomākti, bez gadalaiku aiziešanas saltās priekšnojautas. Bet izdzisis bija dārzu un dzīvžogu pastāvīgais dziesmu koris, tikai dažas nenogurdināmas balsis noturēja pa reizei vēl vakara lūgšanu, un sarkanrīklīte atkal vēstīja skumjas; gaisā strāvoja gadalaiku maiņa un aiziešana. Dzeguze, zināms, sen vairs nekūkoja, un citi spārnotie lidoņi, mēnešiem ilgi mājojuši lauku ainavā kā tai piederīgi, tās mazā tauta, — arī tie bija nozuduši, un palicēju rindas šķita sarūkam ar katru mīļu dienu. Ūdensžurks, spārnoto lidoņu pastāvīgs vērotājs,
nu redzēja, ka lidošana jo dienas jo vairāk vēršas uz dienvidu pusi; pat naktīs, atlaidies savā gultā, viņš juta, kā augstu pār galvu debesīs kuļas un vicinās nepacietīgi spārni, paklausot mūžīgajam aicinājumam.
Tāpat kā citām viesnīcām, arī lielajai dabas viesnīcai ir savs darbības un savs klusuma laiks. Kad iemītnieki cits pakaļ citam sāk pakot mantas, maksāt rēķinus un pazust un pie plašā kopgalda katrā ēdienreizē paliek vairāk un vairāk tukšu vietu, kad aizslēdz istabas, novāc grīdsegas, atlaiž viesmīļus, tie dzīvotāji, kas paliek tepat līdz nākamās sezonas atklāšanai, nevar nejusties mazliet sāpināti, redzēdami vieglprātīgo aizlaišanos un atvadas, klausīdamies dedzīgās runas par turpmākiem plāniem un ceļiem, un jauniem mājokļiem, pārdzīvodami draudzības saišu izirumu; tu, mājās palicējs, tad kļūsti nospiests un saīdzis, nekur vairs nevari atrast sev miera. Kālab šīs mūžīgās pārmaiņu alkas? Kādēļ nevar mierā un priekā dzīvot tepat, lūk, tā kā mēs? Jūs nemaz nepazīstat dabas viesnīcu klusajā gadskārtā, nezināt, cik jautri mēs savā vidū pavadām laiku — mēs, brašie zēni, kas paliekam te visu apaļu un aizraujošu gadu! Tas, bez šaubām, ir taisnība, aizgājēji allažiņ atsaka, mēs jūs pat apskaužam un … citugad varbūt… jā, bet tagad mums jāiet… autobuss jau pie durvīm, tas brīdis ir klāt! … Un tā viņi aizlaižas, pamāj mums smaidīdami un nozūd, un tas mūs aizskar un sāpina. Zurks bija patstāvīgs, raksturā noturīgs zvēriņš, cieši saistīts ar šo zemi, un — lai jau tie citi skrien! — viņš palika; tomēr dzīvnieks nevarēja nemanīt, kas strāvo gaisos, nevarēja nejust rudens elpu.