Salkumu kaut cik remdinājis, Kuģužurks turpināja stāstu par savu pēdējo braucienu, izvadāja kāro klausītāju pa Spāņuzemes ostām, izsēdināja krastā Lisabonā,
Oporto un Bordo, iepazīstināja ar skaistajām Kornvolas un Devonas piestātnēm, tad devās tālāk pa Lamanšu uz savu pēdējo ostu, kur, izkāpjot malā pēc nebeidzamās šūpošanās, vētrām un negaisiem, viņš sajutis pirmos spēcīgos impulsus, iekšēju aicinājumu sākt kaut ko jaunu un, šīs idejas iekvēlināts, steidzies prom no piekrastes dziļi iekšzemē, ilgodamies izmēģināt dzīvi klusā lauku sētā tāltālu no jūras bangām, tik vienmuļām un apnicīgām.
Stāstījuma apburts, satraukumā trīcēdams, Ūdensžurks jūdzi pēc jūdzes sekoja lielajam dēkainim — pāri bangainiem jūraslīčiem, cauri pārpildītiem reidiem, pāri ostu barjerām paisuma viļņa mugurā, augšup pa līkumotām upēm, kur aiz spēja pagrieziena slēpjas mazas, rosīgas pilsētiņas … līdz beidzot Kuģužurks pameta viņu, gauži noskumušu, kādā muļķīgā iekšzemes fermā, par kuru Ūdensžurks pat dzirdēt negribēja.
Tikmēr pusdienas jau bija paēstas, un kuģiniekam, kurš bija iestiprinājies un manāmi atžirdzis, balss ievib- rējās spriegāk un acis spīdēja kā tālīnas bākas ugunis; viņš piepildīja sev glāzi ar sarkano, dzirkstošo dienvidu saules dzērienu un, tuvāk pieliecies, sagūstīja Ūdensžurka skatienu savās kvēlajās acīs un runādams turēja klausītāju ar visu sirdi un dvēseli savā varā. Lielā dēkaiņa redzokļos cēlās un grima tēraudzili zaļganas Ziemeļjūru bangas ar putu krēpēm pār muguru un no glāzes pretī blāzmoja dedzinošs rubīns, kas šķita kā īstas dienvid- zemju sirdsasinis, un tās pulsēja viņam, Ūdensžurkam, kuram bija drosme atbildēt uz šiem sirdspukstiem. Abas radniecīgās stihijas — bangojošais tēraudzilums un neatlaidīgā rubīnkvēle — apbūra, sasaistīja un pakļāva dzīvnieku savai varai, laupot visus dvēseles spēkus. Miera pilnā apkārtējā pasaule spēcīgā staru kūļa priekšā atkāpās un pārstāja būt. Un stāstījums, brīnišķais stāstījums pludot pludoja!… Vai tā bija viscaur tikai runa vai varbūt brīžam jau dziesma — ritmiska skandēšana, jūrniekiem paceļot pilošu enkuru, ziemeļrīteņa melodiskā
sanoņa nospriegtās vantīs, zvejnieku dziesma, velkot tīklus uz aprikožu krāsas saulrieta debesu fona, jeb varbūt ģitāras vai mandolīnas strinkšķi gondolā vai turku laiviņā? Un vai tas viss nepārvērtās par vēju gaudām — sākumā tikko jaušamām, tad aizvien skaļākām, griezīgi spalgām, pāraugot negantā svelpoņā — apdziestot, norimstot par klusu dziesmiņu, kad gaiss dūc gar piepūstās buras virveseģi? Visu to šķita dzirdam apburtais klausītājs Ūdensžurks, vēl arī izsalkušo kajaku un lielo ķīru klaigas, plīstošo bangu dobjo pērkonu un krastmalas oļu protesta šņukstus. Tad no jauna atdzima valoda, vārdi, un ar pukstošu sirdi viņš sekoja dēkainiem piedzīvojumiem ostās — kautiņiem, bēgšanām, draudzības slēgšanām un riskantām avantūrām —, meklēja salās apslēptus dārgumus, klusās lagūnās makšķerēja un augām dienām zvilnēja baltās pludmales smiltīs; tad klausījās stāstus par dziļūdens zveju un sidrabainu zivju lomiem, ko izvelk ar jūdzi garu tīklu, par pēkšņām nāves briesmām, kad aklā bezmēness naktī tu dzirdi pret klintīm plīstošu bangu troksni vai piepeši augstu virs tevis no miglas iznirst okeānu lainera milzīgais snīpis; un beidzot — par laimīgu mājāspārnākšanu, kad zemesrags apbraukts un iemirdzas ostas ugunis, un uz mola neskaidri iezīmējas sagaidītāju bariņi; priecīgi noskan sveiku saucieni, tiem seko kabeļtauvas slapjais plakšķis, un smagiem soļiem tu aizkāp augšup pa kraujo ieliņu uz turieni, kur tevi sagaida mājīgi, gaiši logi, aizvilkti sārtiem aizkariem.
Beidzot, it kā sapnī, Zurkam šķita, ka lielais dēkainis ir piecēlies kājās, bet viņš aizvien vēl runāja, aizvien vēl turēja zvēriņu savu tēraudpelēko acu valgos.
— Un tagad, — balss klusi stāstīja, — es dodos atkal ceļā, prom un prom uz dienvidvakariem vēl daudzas garas, putekļainas dienas, līdz sasniegšu jūras krastā mazu, pelēku pilsētiņu, kas man labi pazīstama un kas ar vienu sānu kraujā pieglaužas pie ostas. Caur tumšām vārtu velvēm tur var redzēt lejup aizstiepjamies akmens kāpnes, pār kurām karājas iesārteni baldriānu čemi: to galā spulgo dzidri zila ūdens lāsmiņa. Mazās laiviņas, kas stāv piesietas pie riņķiem vai paceltas uz vecā dambja, ir izkrāsotas tikpat spilgtas kā manā bērnībā, kad rāpoju tanīs iekšā un ārā bez sava gala; tur laši lēkā paisuma viļņa mugurā, makreļu bari spēlējas un šaudās aiz ostas moliem un dienunnakti gar logiem slīd lielie kuģi, ienākdami piestātnēs vai dodamies atklātā jūrā. Agrāk vai vēlāk tur iegriežas visu jūrasbraucēju tautu kuģi, un kādā jaukā dienā arī manim nolemtais tur izmetīs enkuru. Es nesteigšos, būšu pacietīgs, tveršu to stundu, to brīdi, kad īstais nostāsies, ilgodamies pēc manis, izgriezts upes vidū un piekrauts līdz lūpai, ar priekšbomi badīdams uz ostas lejasgalu. Un es nokļūšu uz šī kuģa — ielēkšu kādā laivā vai aizlīdīšu pa kabeļtauvu, un kādu rītu mani izraus no miega matrožu smagie soļi un dziesmas, enkur- trices klinkstoņa un ķēdes žvadzoņa, tai priecīgi skrienot iekšā uz klāja. Mēs pacelsim klīverus, fokburu, un, kuģim uzņemot gaitu, baltās mājiņas ostas pusē līgani aizslīdēs garām, un mūsu ceļojums būs sācies! Arvien ātrāk skriedams uz zemesragu, kuģis saplauks viss pilnās burās, un tad , - - uzreiz, pametot iekšējos ūdeņus, plašā, zaļganā atklātā jūra slapjām pļaukām sāks bliezt tam pa sāniem, un tas sasvērsies slīpi, ieguldams vējā un uzņemdams kursu — uz dienvidiem!