— Galvu augšā, Krupīt, esi vīrs! — Āpsis sacīja. — Ir daudz citu ceļu, kā atgūt Krupjapili, ne jau tikai uzbrukums vien. Es neesmu teicis vēl galavārdu. Un tagad es atklāšu jums lielu noslēpumu.
Krupis lēnām uzcēlās sēdus un norausa asaras. Noslēpumi viņu bezgala vilināja, jo viņš tos nekad nespēja paturēt pie sevis — nespēja turēties pretī kārdinājumam izjust velnišķīgās trīsas, kad tu aizskrien un izstāsti otram dzīvniekam to, par ko nupat esi svēti solījies nesacīt nevienam ne vārda.
— Uz pili ved pazemes eja, — Āpsis ar uzsvaru teica. — Tā sākas upeskrastā un aizstiepjas līdz pat Krupjapils centram.
— Ko nu, muļķības, Āpsīt! — Krupis diezgan bezrūpīgi atmeta. — Jūs esat saklausījies krogus blēņas — ko tikai ļaudis nemelš, kad sanāk kopā pie alus glāzes! Es Krupjapilī pazīstu katru pēdu, gan iekšpusē, gan ārā. Nekā tamlīdzīga tur nav, varat man ticēt!
— Mans jaunais draugs, — Āpsis stingrā tonī turpināja, — tavs tētis — viņš bija lielisks dzīvnieks, krietni pārāks par dažiem citiem, kurus es pazīstu, — mēs ar tavu tēti bijām sirsnīgi draugi, viņš uzticēja man daudz ko tādu, ko nekad neuzdrīkstētos darīt zināmu tev.
Zemzemes eju viņš bija uzgājis, protams, ne jau pats to racis, tā ierīkota simtiem gadu iepriekš, pirms viņš te apmeties uz dzīvi; viņš tikai to iztīrījis un pielabojis, domādams — kādudien eja var noderēt, ja uzbrūk nelaime vai briesmas, — un viņš man to parādīja. «Skaties, lai mans dēlēns par to neko neuzzina,» tavs tēvs pieteica. «Mazais ir krietns zēns, bet raksturā gaisīgs un paviegls un it nemaz nemāk turēt mēli aiz zobiem. Ja viņš kādreiz būs iekūlies īstā ķezā un eja varēs glābt, tad atklāj viņam šo noslēpumu, taču agrāk — nekādā gadījumā!»
Pārējie zvēri cieši lūkojās Krupī, lai redzētu, kā viņš to uzņems. Mazais dzīvnieks gan sliecās uz īgnumu, taču drīz atkal atplauka, kā jau daždien labsirdīgs puika.
— Jā, jā, — viņš piekrita, — varbūt es esmu gan pārāk liels runātājs. Tādam sabiedriskam zēnam kā man … Kad sanāk apkārt draugi, mēs pazobojamies, jokojam, stāstām jautras anekdotes … tad es kaut kā nevaru vairs apvaldīt mēli. Man jau patīk sabiedrībā parunāties. Citi saka, man vajagot savu salonu, tikai diezin kas tas tāds ir… Bet tas nav svarīgi. Turpiniet, Āpsīt! Kā šī eja mums varētu noderēt?
— Pēdējā laikā esmu vēl šo to atklājis, — Āpsis stāstīja. — Biju nosūtījis Ūdru, pārģērbtu par skursteņslauķi, ar sukām un kvēpu skrāpjiem pār plecu, lai pavaicā pēc darba pie Krupjapils sētasdurvīm. Rītvakar šie taisās uz lielām svinībām — kādam, liekas, pašam zebiekstu virsaitim, būšot dzimšanas diena; visi zebiekstes tad sanāks kopā banketu zālē, ēdīs, dzers un līksmosies, neko ļaunu nedomādami. Viņiem nebūs pie rokas ne šauteņu, ne rungu, ne zobenu, vispār nekādu ieroču!
— Bet sargi būs izlikti tāpat kā vienmēr, — Zurks piezīmēja.
— Tieši tā, — teica Āpsis, — un tur jau tas āķis! Zebiekstes visā pilnībā paļausies uz saviem nepārspējamiem sargiem. Un te, lūk, parādās ejas loma! Jo šis ār
kārtīgi parocīgais tunelis iznāk virspusē zem pieliekamā kambara grīdas — taisni blakus ēdamzālei!
— Ahā! — Krupis iesaucās. •— Tas čīkstošais dēlis pieliekamajā! Nu man viss skaidrs!
— Mēs klusītēm izlienam pieliekamajā … — Kurmis iesāka.
— … ar pistolēm, zobeniem, milnām! … — iekliedzās Ūdensžurks.
— … un gāžamies viņiem virsū! — iesprauda Āpsis.
— … un sitam un kaujam, un sitam un kaujam, un sitam un kaujam! — Krupis brēca, šaudīdamies riņķī pa istabu un lēkādams pāri krēsliem.
— Nu, tad viss kārtībā! — Āpsis atgriezās pie sava parastā runas veida. — Kaujas plāns izstrādāts, nav ko vairāk spriest un prātot. Ir jau vēls, tādēļ jūs, puikas, tūlīt ejiet gulēt. Nepieciešamos sagatavošanās darbus paveiksim rīt pie dienas.
Krupis, zināms, līdz ar citiem paklausīgi likās gultā; viņš saprata — labāk jau nerunāt pretī, kaut gan jutās pārlieku uzbudināts, lai varētu aizmigt. Taču šī bija gara un bagāta diena ar milzum daudz notikumiem — gubu gubām cits uz cita, un segas un palagi — tie bija tik jauki un omulīgi pēc gulēšanas drēgnā būcenī uz akmens klona, kur pamests tikai sīks salmu klēpītis; nolicis galvu uz spilvena, dzīvnieks jau pēc pāris mirkļiem svētlaimīgi šņākuļoja. Un, protams, miegā viņš redzēja milzum daudz sapņu: gan ceļus, kas izgaisa taisni tai brīdī, kad dzīvnieks grasījās spert uz tiem kāju, gan kanālus, kas dzinās pakaļ un ķēra viņu ciet, gan liellaivu, kas iepeldēja banketu zālē ar nedēļas laikā sakrājušos netīrās veļas kaudzi tieši tanī brīdī, kad viņš atklāja viesības; un tad viņš bija viens pats slepenajā alā, lauzās pa to uz priekšu, bet ala locījās, kratījās, griezās atpakaļ, līdz beidzot uzslējās gaisā uz viena gala; beigās, kā par brīnumu, viņš atkal sveiks un vesels bija Krupjapilī, un apkārt pulcējās visi vecie draugi, gluži nopietni apliecinādami, ka viņš tiešām ir varen gudrs Krupis.
Tā viņš nogulēja nākamajā rītā līdz lielai dienai, un, kad nokāpa lejā, pārējie dzīvnieki brokastis jau bija paēduši. Kurmis, nevienam neko neteikdams, bija aizslīdējis no mājas kaut kādās viņam vien zināmās darīšanās. Āpsis sēdēja atzveltnī un lasīja avīzi, nelikdamies ne zinis par operāciju, kurai taču jāsākas vēl šo pašu vakaru. Ūdensžurks turpretī šaudījās pa māju kā sadedzis, pilnām ķepām visādu ieroču; viņš šķiroja tos istabas vidū četrās kaudzītēs, uzbudināts un aizelsies bērdams vārdus:
— Te zobens Zurkam, te zobens Kurmim, te zobens Krupim, te zobens Āpsim! Te pistol Zurkam, te pistol Kurmim, te pistol Krupim, te pistol Āpsim!