Garo vasaras dienu novakarēs draugi reizēm aizkāpa rēnā solī uz Mūžamežu, kas tagad uzņēma viņus gluži kā piejaucēts; un patīkami bija redzēt, ar kādu cieņu un godu viņus sveicināja Mūžameža iemītnieki, kā zebiekstu mammas izstiepa savus knēveļus alas priekšā un, pirkstiem rādīdamas, teica:
— Skaties, bērniņ, tas, lūk, kas tur aiziet, ir diženais misters Krupis! Bet tas atkal, kas nāk aiz viņa, ir drosmīgais Ūdensžurks, nesaudzīgs kaujinieks! Un aizmugurē soļo slavenais misters Kurmis, par kuru jums tētis tik daudzreiz ir stāstījis!
Bet tanīs reizēs, kad mazie zebiekstēni saniķojās un ne druskas vairs neklausīja, tos nodrūkstīja šādiem vārdiem: «Ja nebeigsi ņerkstēt un gražoties, atnāks briesmīgais Pelēkais Āpsis un tevi aiznesīs!» Tā Āpsis tika pagalam apmelots: lai gan lielais dzīvnieks tikpat kā nelikās zinis par sabiedrību, bērnus viņš tomēr mīlēja; bet biedinājumam tik un tā bija milzīgs spēks.
DZĪVNIEKI UN DŽENTLMEŅI
Maskavas izdevuma priekšvārdā «Vējš vītolos» novērtēts šādi: «Pat visas pasaules literatūrā nebūs daudz tādu daiļdarbu, kurus ar tikpat lielu aizrautību lasītu gan bērni (kam tie sākumā tikuši adresēti), gan pieaugušie (kam tie nepavisam nav domāti), — tādu grāmatu, kuras lasa un pārlasa visu mūžu, piemin pamatoti un bez jebkāda pamata, citē vārdu pa vārdam vai arī tikai aptuveni, ar kuru palīdzību vecāki audzina bērnus, lai tie savukārt atkal un atkal pie viņām atgrieztos. «Vējš vītolos» ir viena no šādām ārkārtīgi retām grāmatām.»
Un turpat sniegti arī dati par Keneta Greiema mazā šedevra milzīgo popularitāti lasītājos, proti: «…līdz 1951. gadam, tas ir, četrdesmit gadus pēc nākšanas klajā, tas jau bija pieredzējis ap simt jaunu izdevumu.» Priekšvārda autore N. Demurova pamatoti secina: «Šādas popularitātes cēloņi acīmredzot slēpjas sižeta draiskajos pavērsienos, dziļajā dabas izjūtā, kas, laikam ritot, divdesmitā gadsimta cilvēkam kļūst aizvien nostalģiskāka, un liela loma te arī atjautīgajiem, trāpīgajiem raksturojumiem, daudzajām situācijām, kas līdzīgas parodijām, vēstījuma savdabīgajam humoram un poēzijai. Bet, iespējams, lasītāju visvairāk piesaista rakstnieka labestīgais smaids, ko jūt ik vārdā un frāzes veidojumā un kas tik ļoti vajadzīgs cilvēkiem. Lūk, tāpēc, jādomā, K. Greiema garstāsts tagad pieder lielajai literatūrai, lai cik sīks un mazs tas iesākumā licies. Pieaugušajiem domātās grāmatas bieži vien sev paņem bērni, taču ar «Vēju vītolos» noticis gluži
pretējais — tas liecina, ka Keneta Greiema garstāsts ir izcils daiļdarbs un ka tā autoram piemitis reti sastopams talants.» [3]
Kenets Greiems (1859—1932) dzimis Skotijā, Edinburgā. Bērnība viņam bijusi neapskaužama: māte mirst, kad zēnam tikai pieci gadi; tēvs neiztur šo traģēdiju, sāk dzert, un viņam drīz jāatstāj Anglija. Bērni paliek pie vecmāmiņas un tiek aizvesti uz Bārkšīras grāfisti Temzas krastā. Tur vecmāmiņai pieder liela māja ar daudzām piebūvēm, tur plešas nekopts dārzs un pļavas, ko ieskauj Temzas līkums. Zēns stundām ilgi klīst vienatnē, vērodams apkārtējo lauku un meža iemītnieku dzīvi; augu dienu viņš ir ar mieru aizvadīt pie upes. Te, upes krastā, laukos un mežā, nākamais rakstnieks smēlies galvenos iespaidus savai turpmākajai literārajai jaunradei.
Pēc Oksfordas Sentedvarda skolas beigšanas jauneklis vēlētos studēt universitātē, taču vecmāmiņa negrib par to ne dzirdēt, lai gan Kenets Greiems ir pirmais skolnieks savā klasē, it īpaši stiprs klasiskajās disciplīnās. Vecmāmiņa viņam ir nolūkojusi — un pēc trīsarpus gadiem arī izgādā — vietu Anglijas Bankā, kur nākamais rakstnieks aizvada visu savu oficiālā darba mūžu.
Ar pirmo grāmatu «Pagāna piezīmes» (Pagari Papērs, 1893) K. Greiems iekaro stabilu vietu sava laika literatūrā. Nākamo divu grāmatu «Zelta laikmets» (The Golden Age, 1895) un «Sapņu dienas» (Dream Days, 1898) varoņi ir bērni, taču vēlākais mēģinājums tās ilustrēt un izdot mazajiem lasītājiem cieš neveiksmi — bērni šos stāstu un tēlojumu krājumus neatzīst par saviem. Toties pieaugušie un kritika abas grāmatas uzņem ar sajūsmu. Par autoru nostiprinās uzskats, ka viņš ir smalks literāru miniatūru meistars, kas prot dziļi ielūkoties gan pieaugušo, gan bērnu iekšējā pasaulē.
1904. gada maijā, kad dēls Alistērs top četri gadi vecs, Kenets Greiems sāk stāstīt viņam pasaku, kurā darbojas Kurmis un
Zurks. Kad vēlāk zēnu uz dažiem mēnešiem aizved pie jūras, K- Greiems turpina šo pasaku rakstīt vēstulēs. Draugu pierunāts un pamudināts, viņš šos pierakstus papildina, noslīpē un nosūta manuskriptu uz izdevniecību.
Bet te tev nu bija! Stāsts ir tik savdabīgs, tik atšķirīgs no visas pārējās literatūras, tik neparasts savam laikam, ka manuskripts apceļo veselu virkni izdevniecību gan Lielbritānijā, gan viņpus okeānam Amerikas Savienotajās Valstīs un atgriežas mājās, un tikai tad kāds angļu izdevējs 1908. gadā sadūšojās to iespiest.
Šoreiz bērni ir sajūsmā! Bet kritika un pieaugušie pārsteigti un apmulsuši klusē. Un ne jau bez pamata. Jo «Vējš vītolos» neiekļaujas itin nekādos literatūras pētnieku noteiktajos ietvaros — tēlaini izsakoties, K. Greiema garstāsts nosedz visus klasifikācijas plauktiņus no viena gala līdz otram un no augšas līdz apakšai, bet iekšā nav iebāžams nevienā no tiem. Taču bērniem tas bijis nebijis, viņi daiļdarbu uztver pēc būtības; ar katru savas atsaucīgās dvēseles šķiedru mazais lasītājs jūt un mana paveramies priekšā brīnišķīgu, nepārspējamu pasauli, kurā veikli darbojas četri sirsnīgi un jautri zēni — Kurmis, Ūdensžurks, Āpsis un Krupis. Un kāds gan tur brīnums, ka pēc dzīvesveida un uzvedības stāsta varoņi atgādina īstus, nekļūdīgus un nelabojamus angļu džentlmeņus? Pasakās notiek ne tādas vien pārvērtības! Un, ja stāstījums ir tik ietilpīgs, frāze tik dziļa un elastīga, ka vienā un tanī pašā ainā varoņi atklājas gan kā dzīvnieki, īsti savas sugas pārstāvji, gan kā pieklājīgi, atturīgi džentlmeņi, gan arī kā neapvaldīti un neapzinīgi bērni, kas nekādi nespēj turēties pretī mirkļa izjūtām un iegribām, — tas taču labi, tā jābūt! Jo tādi ir mazā Jānīša un Pēcīša draugi, ar tādiem viņš ķīvējas un rotaļājas diendienā! Un vai tad pārvērtību, piedzīvojumu, brīnumu un noslēpumu kādreiz var būt par daudz?