Prieks par vaļa zobu Buli acīs apdzisa, un viņš neziņā paraudzījās apkārt. Taču dāvana jau bija pieņemta.
— Tādam sīkumam kā misionārs nav nozīmes, — Erirola pateica priekšā.
— Nē, tādam sīkumam kā misionārs nav nozīmes, — Buli nomierinājies piebalsoja. — Mongondro dabūs zābakus. Ei, jaunekļi, kādi trīs vai četri izejiet pretī misionāram! Tā kā jūs atnestu zābakus!
— Par vēlu, — teica Erirola. — Paklausieties! Viņš nāk.
Izlauzies no krūma biežņas, Narau pavadībā uz skatuves iznāca Džons Stārhersts. No izdaudzinātajiem zābakiem, kas, brienot pāri upei, bija piesmēlušies pilni, ik uz soļa šļācās ārā tievas ūdens strūkliņas. Stārhersts aplaida apkārt liesmojošas acis. Nesatricināmas ticības iedvesmots, brīvs no šaubām un bailēm — viņš bija sajūsmā par visu, kas atklājās skatienam. Stārhersts zināja, ka ir pirmais baltais cilvēks, kas jebkad spēris kāju Gatokas kalnu cietoksnī.
No zālēm pītās būdiņas bija pielipušas pie stāvās kalna nogāzes vai arī karājās virs mutuļojošās Revas. Abās pusēs slējās varenas kraujas. Saule šajā šaurajā aizā iespīdēja labi ja trīs stundas. Te nebija ne kokospalmu, ne banānu, kaut gan visu kā bieza sega klāja tropu augi, kuru gaisīgie zari stīgoja lejup gar kraujajām klinšu sienām un ietiecās katrā plaisā. Aizas attālākajā galā Reva ar vienu lēcienu no astoņsimt pēdu augstuma sasniedza zemi, un gaiss klinšu cietoksnī pulsēja līdzi ūdenskrituma ritmiskajai dārdoņai.
Džons Stārhersts redzēja, ka no Buli būdas iznāk Buli ar pavadoņiem.
— Es nesu jums labas vēstis, — misionārs sveicinot uzrunāja viņus.
— Kas tevi sūta? — klusi jautāja Buli.
— Dievs.
— Tādu vārdu Viti Levu nezina, — Buli teica pavīpsnādams. — Kādu salu ciemu vai kalnu pāreju vadonis viņš ir?
— Viņš ir visu salu, visu ciemu, visu kalnu pāreju vadonis, — Džons Stārhersts svinīgi atbildēja. — Viņš ir debesu un zemes valdnieks, un es esmu atnācis nest jums viņa vārdu.
— Vai viņš mums atsūtījis va|a zobu? — nekaunīgi jautāja Buli.
— Nē, bet vērtīgāks par vaļa zobu ir …
- Vadoņi ir paraduši sūtīt cits citam vaļa zobu, — viņu pārtrauca Buli. — Vai nu tavs vadonis ir skopulis, vai tu pats esi muļķis, dodamies kalnos tukšām rokām. Raugi, daudz devīgāks cilvēks ir aizsteidzies tev priekšā.
To teikdams, viņš parādīja no Erirolas saņemto vaļa zobu.
Narau novaidējās.
— Tas ir Ra Vatu vaļa zobs, — viņš čukstēja Stārherstam. — Es to labi pazīstu. Nu mums ir beigas.
— Labi darīts, — teica misionārs, noglāstīdams savu garo bārdu un sakārtodams brilles. — Ra Vatu ir parūpējies, lai mūs labi uzņem.
Bet Narau atkal novaidējās un parāvās tālāk no cilvēka, kuram tik uzticīgi bija sekojis.
— Ra Vatu drīz kļūs «lotu», — sacīja Stārhersts, — un es esmu atnesis «lotu» arī jums.
— Man nav vajadzīgs tavs «lotu», — uzpūtīgi atteica Buli, — un es esmu nolēmis nogalināt tevi jau šodien.
Buli pameta ar roku vienam no saviem garajiem kalniešiem, un tas iznāca priekšā, vēzēdams rungu. Narau šāvās uz tuvāko būdu, meklēdams glābiņu starp sievietēm un masām, bet Džons Stārhersts lēca uz priekšu un, izvairījies no rungas, aptvēra sava bendes kaklu. Ieguvis tādu priekšrocību, viņš ņēmās pārliecināt pagānus. Viņš to darīja, zinādams, ka cīnās par savu dzīvību, taču šī doma viņu nedz satrauca, nedz biedēja.
— Tas būs slikts darbs, ja tu mani nogalināsi, — viņš teica bendem. — Es neesmu nodarījis tev nekā ļauna un arī Buli neesmu nodarījis nekā ļauna.
Misionārs bija tik stingri apķēris šā cilvēka kaklu, ka pārējie neuzdrošinājās sist viņam ar savām rungām. Viņš nelaidās vaļā un aizstāvēja savu dzīvību, cenzdamies pārliecināt tos, kuri alka viņa nāves.
— Es esmu Džons Stārhersts, — viņš mierīgi turpināja, — esmu nostrādājis Fidži trīs gadus — un ne jau lai iedzīvotos. Es esmu te, starp jums, jūsu pašu labā. Kādēļ mani vajadzētu nogalināt? Ja mani nogalinās, nevienam no tā nebūs nekāda labuma.
Buli pablenza uz vaļa zobu. Viņam par šo slepkavību bija labi samaksāts.
Misionāru bija ielencis kailu mežoņu bars, un visi centās tikt viņam klāt. Atskanēja nāves dziesma — nokaitētas krāsns dziesma, un Stārhersta balss vairs nebija dzirdama. Bet viņš tik izmanīgi bija aptinies ar savu ķermeni apkārt bendem, ka neviens neiedrīkstējās pacelt rungu nāvējošam sitienam. Erirola smīnēja, un Buli aiz- svilās.
— Izklīst! — Viņš uzkliedza. — Laba slava aizies līdz piekrastei, jūsu ir daudz, bet misionārs viens, bez ieročiem, nevarīgs kā sieviete, un tomēr tiek galā ar visiem.
— Pagaidi, Buli, — Džons Stārhersts kliedza no cīniņā mudžošā pūļa vjdus, — es pieveikšu tevi pašu! Jo mans ierocis ir taisnība — un tai pretoties nespēj neviens.
— Tad nāc man klāt, — atbildēja Buli, — jo mans ierocis ir tikai nožēlojama nabaga runga, un ta, ka tu saki. nespēj tev pretoties!
Pūlis izklīda, un Džons Stārhersts palika stāvam aci pret aci ar Buli, kas bija atspiedies uz milzīgas zarainas rungas.
— Nāc šurp, misionār, un pieveic mani, — Buli izaicināja.
— Labi, es iešu un pieveikšu tevi, — Džons Stārhersts atbildēja, tad notīrīja brilles un, rūpīgi uzlicis tās, gāja tuvāk Buli.
Tas pacēla sitamo un gaidīja.
— Vispirms no manas nāves tev nebūs nekāda labuma, — Džons Stārhersts sāka.
— Uz to lai atbild mana runga, — Buli atteica.