— Nu labi, labi. Tagad ej, tikai pielūko, lai tu atnāktu katru dienu. Citādi man atkal būs jāmeklē.
— Vakaros, vakaros, — Totss piekrīt. — Dienā nav laika, pati zini.
— Labi, labi.
— Nu tad … uz redzēšanos!
— Uz redzēšanos!
Puisis un meiča pamāj viens otram ar galvu un atsveicinās gandrīz ar vēsu rokas spiedienu. Pagājuši dažus soļus uz priekšu, tie reizē atskatās un tumši pietvīkst.
_— Nu jā, — Totss mulsi ierunājas, — tad jau es atnākšu. Pag, ko es vēl gribēju sacīt… Ak jā… Nē, tomēr… es neko negribēju sacīt, tāpat vien atskatījos.
Runātājs pietvīkst vēl vairāk un pasper dažus nedrošus soļus uz Tēles pusi. Tēle stāv, acis nodūrusi, un baksta smiltīs ar saulessargu.
— Nu jā, nu jā, — Totss atkārto vēlreiz un atkal pavirzās dažus soļus uz meitenes pusi. Tad sakustas arī Tēle un iedrošinot paskatās uz jaunekli. Dažus acumirkļus abi, neveikli klusēdami, stāv viens otram pretī, tad pārvaldniekam caur ķermeni izskrien aizturētas trīsas un, pirms Totss pats pagūst apjaust, kas notiek, viņš apkampj meiču un uzspiež viņai uz lūpām kvēlu skūpstu.
— Beidzot! — Tēle iesaucas. — Dogadalsja!
— DogadAlsja gan, — Totss pasmaida un ātri aiziet.
Pēc pāris desmit soļiem viņš dzird saucienu. Tēle,
vicinādama pa gaisu saulessargu, steidzas viņam pakaļ.
— Pagaidi! Apstājies!
— Nu, — pārvaldnieks iepleš nāsis, — kas noticis?
— Pagaidi, Jāzep, es tev gribēju vēl ko pateikt. Tas gan neattiecas tieši uz mani, tomēr… Lieta ir tāda, ka… Tu gan sacīji, ka veikala darīšanas, bet… Bet, ja tu gribi aizņemties naudu, tad labāk neielaidies ar tādiem rīkļurāvējiem kā Velns. Tas augļotājs tevi nobeigs ar saviem pārmērīgajiem procentiem. Tieši to es tev gribēju pateikt un brīdināt no tādiem cilvēkiem. Nu jā, un tad vēl, ja … ja tev vajadzīga nauda, tad Rajās vari dabūt katrā laikā, cik vien vajag. Esi prātīgs un nedari muļķības, tu vairs neesi skolā.
— Nē, nē! — pārvaldnieks atgaiņājas. — Tās ir pavisam citas darīšanas. Nē, jods parauj, ko nu par to! Paliec sveika, liels paldies, bet… Nē nu … Ej vien mierīgi uz mājām — es vairs neesmu vakarējais, kurš ļauj sevi apcirpt katram muļķim.
-— Nu labi, ej vien, bet esi prātīgs!
— Protams. Noteikti.
21.Pārvaldnieks saliecas mazliet uz priekšu
Pārvaldnieks saliecas mazliet uz priekšu, pieliek soli un neatskatīdamies kāto tieši uz Kontkīlas pusi. Laiku pa laikam viņš «izpušķo» sev ģīmi ar jaunu smēķi, parausta plecus un saviebj tik muļķīgu seju, ka otru tādu grūti iedomāties. Tātad šī būs ceturtā vieta! Jods zina, šī diena draudēja izputēt kā pelavas vējā. Ai, ai, ai — pēkšņi viņš ir kļuvis par brūtgānu, tāpat kā savā laikā Kīrs! Nē nu, Tēli varētu precēt ar prieku, ja tikai te neslēpjas kāds āķis, tāpat kā Kīram. Tēli viņš ņemtu ar prieku… pat ar sajūsmu … Apstulbušais pauris vēl vienmēr nespēj aptvert, kāds gards kumoss viņam šodien iekritis klēpī. Vēl trakāk — šim apstulbušajam aunagalvam ir bail no nākotnes. Mūžīgais idiots! Idiotu idiots!
— Ahā, pareizi, jā — piedāvāja pat naudu … Ellē, tā lieta nav tik vienkārša. — Labāk viņš iegriezīsies pie paša Velna un aizņemsies kaut vai 'ar trīsdesmit sešiem procentiem nekā lūgs palīdzību Rajām. Protams, šīs rūpes un gādība par viņu bija ļoti jaukas, tās viņus tuvināja vai tamlīdzīgi… abos pamodās kopīgas intereses … un tomēr — ko nu par to! Lai Paunveres ļaudīm būtu ko mēļot, sak, aizpurieši grib atkal aizņemties.
Vai viņš beidzot ir Tēles līgavainis vai nav? Šāsdienas tikšanās viņam ir devusi kādu ierosmi: tagad viņš var lietderīgi izmantot savus melus. Savādi, kāpēc viņš tūlīt neiedomājās par Tenisonu, tieši ar Tenisonu vajadzēja iesākt, nevis nobeigt. Sis vecais pūķis kvernējis savā sen par dzimtu izpirktajā saimniecībā un rausis naudu; vai tas būtu kas sevišķs, ja viņš palīdzētu trūkumā nonākušajam skolas biedram?
Tenisons sēž uz klēts sliekšņa un labo grābekļus. Viņa sārtā, saulē iedegusi seja kļuvusi vēl sārtāka, bet deguns jau kvēlo. Uz pakausī atstumtās salmenīcas aizķēries gabaliņš zirnekļa tīkla.
— Labdien, naudasmais — Totss iesaucas. — Labu veiksmi!
— Labdien, labdien! Paldies. Re, paunverieši arī placī, laikam būs atnākuši siena talkā!?
— Jā — talkā. It kā man mājās trūktu darba. Ver vaļā naudas maku un izvēdini simtniekus, citādi ieme- tīsies kodes un sagrauzīs. LEstas grāmata ir gatava, jau pārdod, drīz saņemsi atpakaļ savu parādu, — esi nu tik labs un palīdzi sprukās arī man.
— Kas ta tev kait? Apsēdies un pastāsti!
— Ko es sēdēšu un stāstīšu, lieta vienkārša: naudas ņetu.
— Kur tu liki savu naudu, mīļais draugs? Tu pārvedi no Krievijas krietnu žūksni, kā gan tā tik ātri izsīka?
— Neko nevar darīt, ja gribi ko nopirkt, jākrāj kapeika pie kapeikas, saka Velns. Žūksnis, ko pārvedu, nebija nekāds biezais. Aizpuri, kā zini, ir vilka rīkle, ko grūti piepildīt, bet atpakaļ nedabū ne graša.
— Vai tu re. Kas tad vispār jauns dzirdams?
— Nekā jauna nav. Tādā karstumā jaunumi nedzimst. Ak jā, biju pilsētā, izvandīju tur visas pažobeles, aplūkoju pat augstskolas bibliotēku un «Vane- muini».
— Nu, un ko tu tur redzēji?
— Ko es redzēju? Daudz, ļoti daudz. Lēsta man visu laiku bija par ceļvedi un rīkotāju — tiešām skaisti. Lesta atbrauca man līdzi uz laukiem atpūsties. Drīz viņš tev atnesīs savu grāmatu.
— Tā, tā.
— Tā ja, dārgais skolas biedri. Esi nu tik labs un nāc man par galvotāju, es gribu mazliet aizņemties no bankas. Paskribelē tepat apakšā savu parakstu — un darīts; nav nekādas liekas prātošanas un kaulēšanās!
— Jā, — Tenisons saka, darbodamies ap grābekli, — tas tiesa, bet… man tādas būšanas nepatīk.