«Paskatieties, cik viņš gudrs, kā visu zina! Ko gan šis cilvēks nepaveiktu, ja būtu vesels. Bet viņš, nabadziņš, ir slims. Tik jauns, tik gudrs, bet slims.»
Sur tur Jāzeps uzkavējas ilgāk, rāda ar nūju uz kādu priekšmetu un izsaka tēvam skarbu piezīmi:
— Tā ka lai rīt viss būtu kārtībā! — Tā viņš bieži mēdza sacīt tur, Krievijā.
3.Jāzeps Totss iekārtojies Aizpuru dibenkambarī
Jāzeps Totss iekārtojies Aizpuru dibenkambarī: rītos dzer kafiju, smēķē no Krievijas atvestos papirosus un atrod, ka tā dzīvot ir tīri patīkami. Pirmajās dienās viņš neko daudz neiejaucas saimniecības būšanās, ilgi sēž istabā pie galda un rakņājas kaut kādos papīros, ko izvelk veselām gubām no savu medību svārku milzīgajām kabatām. Laiku pa laikam izklibo pagalmā, apskata aku, nopēta mājas jumtu un vēro dzimtenes debesis. Reizēm pat aiziet līdz siena šķūnim lauka galā, apsēžas uz sliekšņa un nogrimst dziļās pārdomās.
Taču pēc tam viņā atdzimst senākā uzņēmība. Vispirms tā izpaužas bezgalīgās rūpēs saglabāt visdārgāko mantu pasaulē. Viņš sadabū rijā lielu maisu, šķūnī to piepilda un aiznes uz klēti. Un tā vairākas reizes. So gājienu rezultātā klēts kaktā paceļas prāva siena smelknes kaudzīte. Tad viņš atnes no meža veselu maisu priežu jaunaudžu, sapļauj sētmalē klēpi nātru un sajauc to visu kopā. Kādā dienā, kad darbs paveikts, viņš apsēžas uz klēts sliekšņa un dziļdomīgi noraugās lielajā, irdenajā zāļu kaudzē.
«Vai tas, kas patlaban sakrauts kaktā, tiešām nepalīdzēs?» viņš sev domās jautā. «Lai nu būtu kā būdams, bet lietainā laikā ar labo kāju tiešām nav kaut kas kārtībā. Nevarētu sacīt, ka šī kāja, ķēms tāds, tieši sāpētu, bet tā kļūst tāda kā smagāka, it kā būtu samiegojusies un grasītos aizmigt. Un vispār,» viņš domās piebilst, «vannošana ir laba lieta. Tur, Krievijā, cilvēki iet vannā katru dienu.»
Nākamajā dienā kurina pirti. Šķiet, it kā kurinātājs gribētu sabāzt krāsnī tik daudz malkas un žagaru, lai pirts skurstenis sāktu kvēlot un debesis virs skursteņa liesmot. Beidzot Totss nolemj, ka karstuma ir diezgan un var sākt ārstēšanos. Slimais saimniekdēls kādu bridi sten un vaid siena smelknes novārījumā un jau pēc dažām minūtēm jūtas daudz labāk.
Tajā dienā viņš vairs pagalmā neiziet, bet guj uz cisām zem segas un sarunājas ar māti, kas laiku pa laikam ienāk apjautāties, vai slimniekam kaut kā netrūkstot.
Nē, slimniekam netrūkst nekā, slimnieks ir svaigs un veselīgs kā bizonis un smēķē tik nikni, it kā Aizpuru dibenkambarī dedzinātu līdumu.
— Diezin ko tagad dara mani skolas biedri un biedrenes? — Jāzeps, starp citu, iejautājas.
— Kas to lai zina, — atbild māte, — daži dzīvo tāpat pie saviem vecākiem, citi atkal pilsētā vai kaut kur tālāk.
— Vai tu nezini, māt, — Jāzeps ātri iejautājas, — kur patlaban ir Raju saimnieka meita? Adele, vai kā viņu sauca … tāda … ar gaišiem matiem… Tu taču viņu pazīsti, reizē gājām skolā.
— Ak tā, — iesaucas māte, — kā tad nezināšu. Dzīvo tepat mājā, Rajās.
— A, — nomurmina Jāzeps, — ak Rajās. Nav apprecējusies?
— Vēl nav. Ļaudis gan runāja, ka Sāres jaunskungs esot šai gruntīgs brūtgāns, pēc tam atkal melsa, ka tā būšana pačibējusi, vai kā nu tur bija. Ej nu sazini, viņi jau tik smalki skoloti un mācīti, ka mūsu kārtas ļaudis no viņu padarīšanām nekā daudz nesajēdz un īsto patiesību nekad neuzzinās. Tāpat vien klausos, ko tērgā ciema sievas.
— Hm … Ak tad tik briesmīgi skoloti un mācīti, — Jāzeps atkal nomurmina un aizdedzina jaunu papirosu. — Skat, kādi ķēmi! Bet saki man — kas ir Sāres jaunskungs?
— Nu, — atbild māte, — vai tad tu viņu nepazīsti? Sis jau arī tajā laikā mācījās skolā. Laikam sauca par Arni.
— Ahā! — Jāzeps iesaucas. — Rokā ir! Ūja, kā gan es nepazīšu, ļoti labi vēl atceros. Ak tad tas ir Sāres
jaunskungs? Nu jā, nu, kā tad es viņu nepazīšu. Kur viņš pašlaik ir?
— Pilsētā … študierē.
— Ā! Paskat tikai — študierē.
Jāzeps skatās griestos un mēģina kaut ko atcerēties. Patiesībā tas nemaz nebija tik sen, kad viņi gāja skolā, un, ja tā labi padomā, tad iešaujas prātā daudzi jocīgi notikumi. Reiz kādā rudenī…
— Kas zina, varbūt tagad viņš jau ir mājās, — nospriež māte, — vasaras brīvlaiku Arnis pavada Sārēs. Pa ziemu dzīvo pilsētā un študierē.
So pēdējo piezīmi Jāzeps nedzird. Viņš vēl vienmēr lūkojas griestos un, domās nogrimis, pūš uz augšu dūmu mutuļus. Tad viņš skaļi iespurdzas un aši pagriežas no vieniem sāniem uz otriem.
— Ar šo Sāres jaunkungu un Raju mamzeli reiz gadījās labs joks, — viņš aizrijas ar dūmiem un sāk klepot. — Tas bija rudenī, kad upi jau klāja pirmais ledus. Padomā, kādi ķēmi — šie abi gandrīz noslīka upē. Par laimi es un vēl daži zēni piesteidzāmies palīgā un viņus izglābām. Izvilkām aiz kājām laukā, citādi vēl tagad gulētu dzelmē.
— Nu, labais Jāzepiņ, — māte zīmīgi pakrata galvu,
— arī tu pats tur skolā nebiji nekāds svētais. Biji varen liels delveris. Vecais nedrīkstēja ne rādīties skolas tuvumā — tūlīt ķesteris skrēja sūdzēties.
— Ek, ko nu tas Strupais Juris! — Jāzeps pasmīn.