— Nu, tādi dēli nekam neder! — muižas pārvaldnieks iesaucas. — Tie tik tiešām nav pelnījuši, lai mantotu mājas.
— Jā, tie nebija labi bērni. Un, dzirdot par tādām lietām, mani pārņem bažas par savām vecumdienām. Pasarg dievs, ja man ar veceni būtu jāiet ubagot. Nu, tādēļ arī… Nu jā, es jau saprotu, ko tu domā. Nē, es jau nesaku, ka tu tīšu prātu spertu neapdomīgu soli, bet… Šīs bailes manī it kā iesakņojušās. Es nezinu, vai tā mēdz būt ari pie citām tautām, piemēram, Krievijā, kur tu dzīvoji, varbūt tas ir tā tikai pie mums Igaunijā? Pēc manas, veca cilvēka, saprašanas, tas būtu katra bērna pienākums — gādāt par saviem vecākiem, bet mums tas viss ir jāieraksta kontraktā un jāapstiprina krepostā, lai bērni dotu gadā tik un tik daudz pajoka. Ja tā padomā, tad par šitādām lietām tīri vai jāsmejas, ja ne jāraud.
— Tiesa kas tiesa. Kad es vēl gāju skolā, ar viena skolnieka brāli notika šāds gadījums: uzrakstīja kontraktu uz sveša vārda un vēlāk pašu padzina no mājām. Tomēr ir arī tādi dēli, kas pienācīgi rūpējas par vecākiem, ja viņiem noraksta mājas. Daži darītu diezin ko savu vecāku labā, ja tie Jautu iekārtot dzīvi pēc viņu gribas. Tēva māja ikvienam ir mīļāka nekā sveša sēta, bet, ja tev jāiet kaut kur par kalpu, tad katrs raudzīsies uz to pusi, kur lielāka alga un labāki noteikumi.
— Jā, tā tas ir. Bet ikviens, kam daudzmaz iespējams, vēlas dzīvot patstāvīgi. Tev gan vairs nevajadzētu dzīties uz svešumu, tā jau biji ilgi projām. Paliec tepat. Un gan jau tad arī mēs parūpēsimies, lai tu tiktu pie patstāvības. Ilgi jau vairs nedzīvošu. Gan kaut kā iztiksim. Jācer uz to labāko, bet jāgatavojas uz ļaunāko un jādzīvo ar apziņu, ka vismaz Aizpuros viss notiek pēc tava prāta.
— Ja citi tev nedarīs pāri, tad no manis nav ko baidīties.
Kaut gan muižas pārvaldnieks nepavisam nav pārliecināts, ka Aizpurus drīz norakstīs uz viņa vārda, taču pēc šīs sarunas viņa garastāvoklis manāmi uzlabojas. Muižas pārvaldnieks zina, ka večuks diezgan viegli kaut ko apsola, bet vēlāk dienu no dienas vilcinās to izpildīt. Tomēr pirmais ledus jau ir lauzts, un agri vai vēlu viņa cerības piepildīsies.
Pajūgs apstājas pie kroga. Padevis zirgam sienu, vecais izņem no ratiem maizes tarbu, nokrata no saviem pelēkajiem pašaustajiem svārkiem siena druskas un kopā ar dēlu ieiet krogā. Kā jau darba dienā, krogs ir tikpat kā tukšs, tikai divi padzīvojuši vīri kvern pie galda, uz kura ir tukša alus pudele. Aiz letes snauž samiegojies krodzinieks un laiski gaiņā mušas no plikā paura. Tumšo telpu piepilda sūra alus un degvīna smaka. Abi ceļavīri nosēžas pie galda netālu no krogusbrāļiem un atraisa maizes tarbu; viņi pieprasa pudeli alus. Redzēdami pilnu alus pudeli uz galda, dzērāji it kā atdzīvojas, klusībā cerēdami, ka varbūt lāsīte atlēks arī viņiem. Kā var noprast pēc sarunām, abi kaut kur tepat tuvumā rok grāvjus, tie ir strādīgi vīri un izraus sev darbu kaut vai no elles, bet sīkstulis Tohvers katru sestdienu sajauc viņu rēķinus un mēģina samaksāt mazāk, nekā pienākas. Nu viņš var pats rakt savus grāvjus, viņi vairs lāpstas rokā neņemšot. Drīzāk visu vasaru nokvernēšot pie tukšas alus pudeles un sūkāšot tukšās pīpes. Vai ciemiņi nāk no tālienes, ja tas nav noslēpums? Ak, no Paunveres! Vai manu dieniņ, Paunveri viņi zina ļoti labi! Visu šo apkaimi viņi pazīst kā savus piecus pirkstus. Vai ceļavīri vēl atceras, kad tajā un tajā vasarā Teukrē nodega Velna rija, — nu vot, toreiz viņi Visplē mūrēja pagrabu. Arī Sūremas muižas mūra klēts un kūts ir viņu darbs. Varbūt saimniekam atliksies šķipsniņa tabakas arī viņu pīpēm, ja tā mīļi palūgtu? Viņi paši nopirktu tabaku un arī kaut ko citu, bet šis sasodītais Tohvers, kaut viņu jupis parautu! Nu jā, liels paldies, lai jums veselība, pasaulē ir vēl arī labi ļaudis. Ar prātīgu cilvēku vēl var aprunāties, bet, ja kāds ir dzimis muļķis (kā šis pats Tohvers), ar tādu nav ko iesākt. Eče, ja jaunajam saimniekam pudeles dibenā vēl atliktu lāsīte alus, tad arī viņi labprāt atveldzētu savas izkaltušās mutes … Paunveres draudzes iedzīvotāji, kā dzird, esot laipni un devīgi.
Muižas pārvaldnieks piepilda mušām aplipušo tukšo glāzi. Grāvrači aizpūš noslīkušās mušas tālāk un kāri dzer.
Kāds, ratiem rībot, piebrauc pie kroga, piesien zirgu pie slitas un elsdams un tusnīdams ienāk krogā. Nācējs ir drukns vīrs ar sārtenu seju, acīm redzot, miesnieks, kas atbraucis iepirkt lopus.
— Alu, alu, krodziniek! — viņš sauc jau no durvīm. — Sajā nostūrī krogs jāmeklē ar uguni, brauc kā pa Āfrikas tuksnesi un kaut vai mirsti nost aiz slāpēm.
Fiksak, fiksāk, krodziniek! Vai Speķa Ansi vairs nepazīsti?
Krodzinieks steidzas izpildīt pavēli, grāvrači pamirkšķina viens otram un godbijīgi atbrīvo atnācējam vietu. Paunveres laipnie un devīgie saimnieki pēkšņi tiek aizmirsti, jo jaunais viesis solās būt vēl devīgāks.
Vīrs nomet pātagu uz galda, nosēžas blakus grāvračiem un ielej sev glāzē alu. Jau pēc pirmā malka saceļas kņada.
— Hei, krodziniek, kādu suslu tu man atnesi? — viņš sauc. — Nē, es redzu, tu nepazīsti Spēka Ansi, citādi tu man šo žļurgu nepiedāvātu. To lai dzer vilks aiz žoga, lok suns aiz kroga, es labāk iešu pie akas un pietempšos līdz kaklam ar ūdeni. Ūdens vismaz būs auksts. Ej, ej uz pagrabu, resnvēderi, un atnes man no turienes pāris pudeļu ledaina pilznera, citādi no tava kroga paliks pāri tikai pelnu čupiņa.