— Nebaidieties, — bārdainis atcērt, — španneri un lielo āmuru esmu redzējis jau agrāk, bet, ja jūs tos gribat parādīt vēl, tad arī es atradīšu, ko parādīt jums. Es domāju, ka mans jaunais žebērklis iecirtīsies mazliet dziļāk nekā jūsu španneris vai lielais āmurs. Bez tam šim rīkam piemīt vēl viena laba īpašība: ja es to kādam ietriekšu gurnā, tad tas tik viegli vis nenorausies. Nekad vēl neesmu pārnācis no Dubļupes tukšām rokām,— kāds tur brīnums, ka noduru kādu līdaku tepat savā pagalmā. Labs zvejnieks ķer zivis katrā vietā, ar jebkuru instrumentu.
Priekšauta saimnieks atcērt ar sulīgu lamuvārdu, bet sieva ņemas atgādināt bārdainim viņa vecos grēkus.
— Katrs kristīgs cilvēks, — viņa spiēdz, uzlocīdama piedurknes, — cik es zinu, strādā un godīgi pelna maizi, bet šis te augām dienām sūt mājās kā veca beka un kašķējas ar kaimiņiem. Vesels cilvēks, vismaz būtu kaunējies kvernēt mājās un skaitīt citu kumosus. Es nesaprotu un neapjēdzu, kur tas študente šitādu izrāvis; ja viņam vajag denščika, lai pieņem cilvēku, kas cik necik izloka slinkās kājas.
— Mīļā madam, — bārdainis dzēlīgi jautā, — varbūt jums nemaz nav tik daudz to kumosu, lai būtu ko skai
tīt? Kas attiecas uz studenti, tad viņš var turēt kaut vai desmit denščikus, gar to nevienam nav nekādas daļas. Nerūpējieties tik daudz par svešiem cilvēkiem un nelauziet galvu, ko viņi ēd, ko dzer un ko ģērbj mugurā. Katrs lai gādā par sevi un lai nebāž savu degunu, kur nevajag. Bet, ja jums tomēr, cienītā madam, uznāk vēlēšanās kaut ko grauzt, es jums labāk atnesīšu no tirgus kaulu, tad varbūt uz kādu laiku aprimsies šī spiegšana un mutes klabināšana.
— Nudien, es iešu un atnesīšu španneri! — priekšauta saimnieks iesvilstas no jauna.
— Nesiet vien, nesiet savu španneri, — bārdainis mierīgi atsaka. — Es gaidu un gaidu, bet, kā nav, tā nav. Bet mans žebērklis ir tepat pa ķērienam. Ja neticat, varu parādīt.
To runājot, bārdainis atstumj cepuri uz pakauša, aizdedzina strīda laikā nodzisušo cigāra galu, brītiņu nozūd un tad nostājas uz sliekšņa ar gluži jaunu žebērkli rokā. Tā viņš tur stāv kā pats ūdensdievs ar trejzari un, zobgalīgi smaidīdams, gaida ienaidnieku.
— Sim žebērklim, — viņš paskaidro, — ir astoņi zari, un katram zaram divas atskabargas. Ja es visus šos astoņus zarus un sešpadsmit atskabargas ietriekšu tev mīkstumos, tad tu savu muguras lejasgalu no tā vairs nost nedabūsi, kaut arī es to gribētu.
Redzēdams, ka bārdainis sāk nomierināties, Totss izmanto acumirkli, vēlreiz paceļ cepuri un pieiet mazliet tuvāk.
— Labdien! — žebērkļa īpašnieks atsaka.
— Piedodiet, ka traucēju, — Totss pieklājīgi atvainojas. — Gribēju apjautāties, vai šeit dzīvo Tali kungs?
— Students?
— Jā.
Ari veļas skalotaja ir saslejusi ausis, un, pirms bārdainis pagūst atbildēt, viņa atsaucas pie sūkņa:
— Seit, šeit, jaunskungs. Tas tur uz durvju sliekšņa ir viņa šekudants. Tas pateiks jums par študenti itin visu. Arī viņš pats grasās tikt par študenti, viņdien jau ērmojās pa pagalmu ar deķeli galvā.
Bārdainis uzmet runātājai niknu skatienu, taču Totsa bažas, ka strīds varētu uzliesmot no jauna, izrādās
veltīgas. Šoreiz par šekudanti nosauktā persona samierinās ar pāris mīklainiem mājieniem:
— Kā redzat, — viņš saka, pievērsdamies muižas pārvaldniekam un parādīdams ar īkšķi sāņus, — šie cilvēciņi nav mantojuši no Eiropas kultūras lauvas tiesu. Diendienā viņiem vajag klabināt žokļus, it kā tie niezētu. Jūs gribējāt sastapt Tali kungu, — tas turpina, nolikdams žebērkli priekšnamā, — viņa pašreiz nav mājās. Ja jums ir mazliet laiks, varat uzgaidīt; domāju, ka viņš drīz pārnāks.
— Ak šitā, — Totss nostiepj.
— Jā, ja jums ir laiks, lūdzu, ienāciet. Neņemiet ļaunā, bet, kā redzu, jūs esat no tālienes?
— Jā, no laukiem … no Paunveres.
— No Paunveres? — bārdainis iesaucas. — Arī Tali kungs ir no Paunveres.
— Viņš ir mans skolas biedrs. Kopā gājām draudzes skolā.
— Tā … tā, — bārdainis turpina aizvien dedzīgāk, — cik saprotu, esat atnācis apciemot savu skolas biedru. Ļoti labi. Tad jums noteikti jāpagaida; Tali man nekad nepiedotu, ja es ļautu-aiziet viņa skolas biedram.
Runātājs ieved muižas pārvaldnieku kādā telpā, kas drīzāk atgādina vecu grabažu noliktavu nekā istabu. Zemo telpu ar neaptēstajām griestu sijām apgaismo neliels lodziņš. Pie palodzes stāv vecs galds ar trim kājām, galdautu aizstāj nosmulēta avīze. Sajā dīvainajā telpā nav neviena krēsla, galda abos galos nolikta ar vaskadrānu pārsegta kaste. Viesmīlīgais bārdainis pabīda vienu no kastēm mazliet sāņus un lūdz viesi apsēsties. Uz otras kastes novietojas viņš pats, sakrusto kājas un uzmanīgi vēro viesi, it kā cerēdams uzzināt kādus svarīgus jaunumus. Totss pieklājīgi pateicas un noliek savu grezno cepuri blakus apkvēpušajam katliņam. Apsēdies Totss aplūko istabu. Gar sienu sakrautas tukšas kastes. Aiz tām redzama istabas iemītnieka guļamvieta. Šķiet, it kā skrandainā gultas sega grasītos paslēpties aiz kastēm un būtu nokaunējusies par savu izskatu. Blakus krāsnij žāvējas ūdenszābaku pāris. It sevišķi duras acīs zvejas rīku pārpilnība. Gar sienām