karājas no baltiem un ziliem diegiem austi tīkli, kaktos auklu saišķi, un pie sienām salikti murdi un plati, cienīgi āmji.
Pie griestiem uz īpašiem ārdiem vāļājas makškeru kāti.
— Jūs laikam esat varens zvejnieks? — Totss smaidīdams apjautājas.
— Jā, — bārdainis piekrīt, — tas ir mans mīļākais laika kavēklis un sports, bet ne profesija. Redziet, kungs, — ak, mēs taču vēl neesam iepazinušies — mans vārds ir Kipels. — Jaunie paziņas sadodas rokām, pie kam Totss nosauc arī savu vārdu un abi vienā mutē iesaucas — «ļoti priecājos!». — Nu jā, redziet, Totsa kungs, dažas personas darbībā un rīcībā reizēm iestājas īsāka vai garāka pauze, tas ir, tāds laika periods, kad viņam jāpamet savi tiešie pienākumi, un tad viņš ir spiests aizpildīt robu kaut kādā citā veidā. Sāds periods pašlaik iestājies arī manā dzīvē. Un, tā kā man jau kopš bērna kājas interesē makšķerēšana, tad ir pilnīgi dabiski, ka es tagad, kad man nav nekādu citu pienākumu, uzturos vairāk uz ūdens nekā uz sauszemes. Taisnību sakot, es arī tagad mazliet nodarbojos ar tirdzniecību, bet vairāk gan sporta pēc, nekā dzīdamies pēc ienākumiem.
Totss uzmanīgi klausās tēvoča Kipela stāstā, laiku pa laikam pamādams ar galvu un nomurminādams: — Ak šitā!
— Sakiet, Totsa kungs, jūs taču zinājāt, — tēvocis Kipels atsāk ar jaunu sparu. — Jūs taču zinājāt No- sova preču namu Tartu? Vismaz esat par to dzirdējis, ka šāda firma kādreiz pastāvējusi? Domāju, ka visās trijās Baltijas guberņās varbūt atradīsies tikai kādi desmit cilvēki, kas nepazīst Nosovu.
— Nosovs, Nosovs … — Totss paraugās griestos, pūlēdamies atcerēties.
— Nu jā, divdesmit gadu biju pie šā paša Nosova veikalvedis. Vai zināt, Totsa kungs, ko es jums pateikšu, — visus šos divdesmit gadus mēs turējām visas trīs guberņas zem savas ķepas. Tas nozīmē: visi lielie tirgotāji pasūtīja preci tikai pie mums. Bīdelētie milti pienāca tieši no Saratovas, no Smita un Reinekes.
— Smitu un Reineki es zinu, — Totss atzīstas. — Ari man Krievijā bija darīšana ar šiem veikaliem.
— Nu redziet, tad jau jūs varat iedomāties, cik liela bija preču apgrozība gadā. Nē, vispār Nosovs, bez šaubām, bija vislielākais tirgotājs Baltijā. Un es allaž biju viņa labā roka. Bet nelaime nenāk brēkdama. Tikko vecais Nosovs aizvēra acis, veikalā saradās visādi krustdēli un brālēni, un katrs gribēja būt saimnieks. Nu, šādos apstākļos nebija vairs iespējams strādāt. Tad es iekampu sīvo un kādā jaukā dienā pateicu kundziņiem visu, ko par viņiem domāju: «Kad jaunskungi,» es viņiem teicu, «nekā cita nevēlas kā tikai glūnēt kasē un pētīt vīna glāzi, tad man ar šitādiem tipiesa nav nekā kopīga. Uzbrēkt un komandēt prot katrs, bet, ja kaut kas jāpadara, tad jūs esat tik slinki, ka nevīžojat ne pakasīties.» Protams, man kā izveicīgam komijam piedāvāja daudz citu vietu, bet tad es jau biju sapinies ar sīvo un pasūtīju visus vietu piedāvātājus pie joda. Drīzāk Hamlets sāks tirgoties ar siļķēm, nekā bijušais No- sova pārdevējs nostāsies aiz piparbodnieka letes. Noteikti!
— Ak šitā, — Totss atkal nomurmina. — Bet sakiet, lūdzu, — vai šajā istabā dzīvo arī Tali?
— Viņš mitinās tur, gaiteņa pretējā pusē, — tēvocis Kipels paskaidro. — Domāju, ka viņš drīz būs klāt, tad pārcelsimies viņa istabā. Protams, es zinu, pie manis izskatās diezgan ērmoti, bet…
— Nē, nē, — Totss pretojas, — es to nejautāju tādēļ, ka te būtu ērmoti.
— Jā, nē, es pats ļoti labi zinu, ka te neizskatās diez cik smuki, bet es mierinu sevi ar to, ka tā katrā ziņā ir pārejoša parādība. Man jau ir padomā kāda tīri glīta vietiņa, ļoti iespējams, ka jau tuvākajā laikā pārvākšos. Nu jā, Tali… Tali ir jūsu skolas biedrs, kā jau teicāt … Viņu laikam ļoti gaida uz laukiem? Vai nav tiesa? Jā, jā, viņš tik bieži runā par mājās braukšanu, bet, liekas, viss neiet tik gludi, kā gribētu.
— Kāpēc? Tagad taču skolā ir suņudienas?
— Ā, jā, augstskola jau sen slēgta, tur viņam vairs nav ko meklēt, bet… Redziet, kāds reiz esot teicis: «O, vieglprātība, tavs vārds ir jaunība,» — jeb vai varbūt otrādi: «O, jaunība, tavs vārds ir vieglprātība!» Katrā gadījumā tas ir viens un tas pats, bet galvenais tas, ka viņš grib braukt uz mājām un tomēr nebrauc,
— Kāpēc? — Totss nevainīgi iejautājas.
— Kāpēc? Hm … Jūs esat viņa skolas biedrs. Es domāju, ka šī saruna paliks starp mums, kaut gan, patiesību sakot, tas nav nekas sevišķs. Nu, redziet, es pazīstu Tali jau sen un esmu viņam vairākkārt devis labu drauga padomu, un teicis, lai viņš atmet šo mūžīgo danci ar sirdīm, jo tam visam nav ne sākuma, ne gala. Un, ja kādreiz pienāks šim dancim gals, tad tas būs bēdīgs gals. Tā vietā, lai dancinātu sirdis, — es esmu sacījis Arnim, — labāk liec skuķēnam pabirdināt asaras.
— Tā, tā, — Totss piekrītoši pamāj ar galvu, it kā arī viņam viss būtu skaidrs. Priekšnamā nodimd soļi, dzird klusas balsis. Gaiteņa pretējā pusē tiek atslēgtas durvis.
— Dzi, jau nāk, — Kipels saka un aši pieceļas. — Es jau sacīju, ka drīz būs klāt. — Tad viņš atver durvis uz priekšnamu un sauc: — Tali jaunskungs, pie jums ir viesis no Paunveres.
— No Paunveres? — balss atbild priekšnamā.
— Jā, jā, no Paunveres. Jūsu skolas biedrs Totsa kungs.
— Totss! — kāds cits skaļi iesaucas.
Muižas pārvaldnieks nesteigdamies pieceļas un uztraukts satver papirosu kārbiņu. Daudzus garus gadus viņš nav redzējis savu skolas biedru, un tāpēc jo interesantāk ar viņu satikties.
— Kur viņš ir? — kāds nepacietīgi jautā. — Seit? Vigvamā?
— Seit, šeit, — Kipels attrauc, padodams ceļu trauslam zilacainam jauneklim, kurš ar lielu sparu iedrāžas istabā. īsu mirkli viņš pētī Totsu, tad priecīgi sasit plaukstas:
— Velns un elle! Tiešām Totss! Arni! Arni! Nāc ātrāk, Totss ir klāt! Tas nav ne sapnis, ne parādība, tas ir īsts dzīvs Totss, tieši tāds pats kā skolā. Tikai mazliet garāks un plecīgāks. Ai, ai, ai!