Zilacainais puisis tik sparīgi krata Totsa roku, it kā gribētu to pavisam noraut.
— Atvainojiet, — Totss sastostās pēc vētrainā apsveikuma, — es tiešām nepazīstu …
— Ej nu, ķēms, šis vairs nepazīstot savu veco skolas biedru. Kāpēc tad es tūlīt pazinu tevi? Ho-ho-ho, Tali, Totss mani vairs nepazīst.
Sajā acumirklī Totsa iztēlē parādās puisēns, kurš ar grāmatu nastiņu padusē soļo pār pagalmu. Sis puisēns, kurš pašlaik stāv viņa priekšā, ir neticami pastiepies garumā. Jā, jā, šie pazīstamie vaibsti… Beidzot Totss saprot, ar ko viņam darīšana, bet nezin kādēļ pēkšņi uznāk vēlēšanās notēlot mazu komēdiju, un viņš plaši ieplestām acīm turpina vērot savu skolas biedru.
— Tas taču ir Lesta, — kāds sauc no durvīm. Totss paraugās uz durvju pusi.
— Paskat tikai, Tali! Nē, velns parāvis, tagad es pazīstu arī Lestu. Jūs te visi esat tā izauguši un pārvērtušies, ka … Sveiki, sveiki! Nu, kā tad klājas?
— Nevar sūdzēties, — Lesta atteic. — Pamazām dzīvojam. Bet saki taču — kā tu te nokļuvi un vai jau ilgi esi Paunverē?
Totss īsumā šo to pastāsta. Tad vārdu ņem tēvocis Kipels:
— Nē, kā redzu, te nav sastapušies tikai divi skolas biedri, bet gan veseli trīs. Tādā neparastā gadījumā jānotiek kaut kam sevišķam. Es domāju, nebūtu slikti, ja es nokāptu ledus pagrabā, uznestu pāris asariņu un izvārītu zivju virumu. Cept tos zeperus neatmaksājas, jo tad būtu jāmeklē panna. Tiem jūdasiem tur pagalmā šodien atkal uz mani zobs, ņirdzas kā suņi, pannas vietā iedos vēl lielo āmuru. Nē, labāk lai būtu uhā, vēlāk uzvārīsim tēju un iedzersim mazliet groku. Vai nav tiesa, jaunskungi?
Tā kā šo priekšlikumu neviens nepeļ, bārdainis ātri paloka galvu, iesaucas «darīts» un nozūd kaut kur, varbūt ledus pagrabā, varbūt kur citur.
— Tagad iesim Tali istabā, — Lesta aicina Totsu. — Vigvamā Kipels vārīs uhū un taisīs groku.
— Vigvamā? — Totss brīnās.
— Jā, jā, vigvamā. Kipela istaba ir mūsu vigvams.
Ja pie sienām vēl pakarinātu pāris tomahauku, loku un trīs četrus kārtīgus skalpjus, tad šī telpa ne par matu neatpaliktu no vigvama. Nē, noteikti, kā mēdz sacīt Kipels. Bet pagaidām varam to uzskatīt par vigvamu ari bez skalpjiem. Varbūt drīz radīsies arī skal- pji, jo Kipels draud noskalpēt visus kaimiņmājas iedzīvotājus.
Skolas biedri dodas pāri gaitenim uz Tali dzīvokli. Noskaidrojas, ka Tali rīcībā ir divas istabas — pirmā liela, saulaina, ar rakstāmgaldu un grāmatu plauktiem, otra — mazāka, gulamtelpa. Pirmajā istabā bez citām sadzīves mantām ir vēl ar ādu pārvilkts dīvāns, pāris mīkstu, ar sarkanu samtu polsterētu krēslu, uz palodzēm daudz puķu. Sāda iekārta ietekmē Totsu daudz labvēlīgāk nekā vecais skabūzis, ko tik tiešām varēja dēvēt par vigvamu. Muižas pārvaldnieks ērti iekārtojas uz dīvāna, aizdedzina papirosu un piedāvā arī citiem.
— Nē, liels paldies, — Lesta pasmaida. — Mēs abi ar Tali esam visādā nozīmē kārtīgi un pieklājīgi jaunieši, tikai mums abiem ir viena un tā pati kaite — mēs nesmēķējam. Reizēm uzvelkam kādu dūmu arī mēs, bet tad vairāk klepojam nekā smēķējam.
— Nu jā, — Totss secina, — arī suns reizēm ēd zāli.
— Jā, jā, — Lesta smejas, — bet tagad uzvelc pats labi kuplu dūmu un izstāsti visus jaunumus — gan par svešumu, gan ari Paunveri.
— Par svešumu, — muižas pārvaldnieks iesāk, — daudz ko stāstīt, un tas vispār ir garš stāsts, tomēr būs labāk, ja es iesākšu ar dzimto pusi. Ak jā, tev, Tali, daudz sveicienu no Paunveres.
— No kā? — Tali pietvīkst.
— Protams, no turienes … no kapsētas puses. Gaida mājās. No viņas uzzināju arī tavu adresi. Bet tas nav galvenais. Pagaidiet, es tūlīt aizsmēķēšu nākamo papirosu, tad pateikšu jums kaut ko Jotī ērmotu. Tā. Redziet, draugi, Paunverē tās lietas ir tādas, ka Kīrs — Georgs Adniēls Kīrs — hm . .. jā … nu jā, šis pats Kīrs, šis rudmatis un pinkškis sācis likt lielas cerības uz Raju Tēli.
Totss pēkšņi apklust un izteiksmīgi uzluko abus skolas biedrus. Tad noslēpumaini pamāj ar galvu un pasmaida.
— Žēlīgā debess! — Lesta ar bažām iesaucas, bet pēc mirkļa jau sāk skaļi smieties. — Kīrs!
Tali nosarkst vēl vairāk un klusēdams raugās ārā pa logu.
— Jā, jā, — Kīrs. Vakar mēs visi ciemojāmies pie ķestera. Savādnieks un Murkšķis un … Pēc tam Kīrs kā viesulis aizdrāzās uz kapsētas pusi pakaļ Raju Tēlei, viens sāns pa priekšu, bet tas jau nekaitē. Nē, ir viena nopietna lieta, rudmatis tagad pavisam cits vīrs, mētājas ar vārdiem kā dunčiem. Vakar pateica, ka es savus garos svārkus esot nozadzis Krievijā.
— Ha-ha-ha! — Lesta smejas līdz asarām. — Kīrs! Kīrs! Kas to varēja domāt? Kur šis ņēmis tādu drosmi?
— Tātad ciemojāties pie ķestera? — iejautājas Tali, stāvēdams pie loga. — Nu?
— Nekas. Uzņēma varen laipni, ēdām, dzērām, papļāpājām; Kīrs turēja runu; es turēju runu… Gāja ļoti jautri, nebūtu tikai tas ķēms Kīrs… Nu jā, tie tad arī būtu tie paši svarīgākie Paunveres jaunumi, citādi visi ir dzīvi un veseli; Lible dimdina zvanu, audzina meitu un … To visu jūs zināt labāk par mani. Ak jā, pārvedu sev no Krievijas išhiasu, bet tagad eju zāļu vannās un kļūst jau labāk. Iepazinos ar aptiekāru, dzēru alu ar melderzelli… un tas arī viss, kas man patlaban ienāca prātā. Reizēm strīdos ar veco. Vecais saka: paliec mājās, strādā Aizpuros. Es saku, kāda man jēga palikt Aizpuros par kalpu, ja Krievijā esmu muižas pārvaldnieks. Protams, būtu pavisam cita lieta, ja vecais norakstītu mājas uz mana vārda. Nu, tas arī ir viss. Bet tagad pastāstiet jūs, ko labu darījāt te dzimtenē un kā domājat iekārtot savu dzīvi turpmāk.
— Nē, — Lesta protestē, — ļauj man mazliet attapties. Es vēl nespēju pierast pie domām, ka Kīrs pēkšņi kļuvis tik varonīgs. Tali, ko lai mēs stāstām par sevi? Totsa dzīve — tā pavisam cita lieta. Viņš ir daudz ceļojis un daudzko redzējis. Mūsu dzīve, vismaz manējā, ir tik pelēka un vienmuļa, ka visu var pateikt pāris vārdos. Nu… strādāju kādā aptiekā. Taisu zāles, pārdodu un ar to noņēmos augām dienām. No rīta līdz vakaram. Brīva laika ir ļoti maz. Bet, ja reizēm esmu brīvāks, tad atnāku uz šejieni pie Tali; sēžam un atceramies vecos, mīļos skolas laikus. Ko vēl? Vairāk ari nekā nav.