— Nu, nu, — muižas pārvaldnieks mēģina draugu uzmundrināt un pārliek savu išhiasa piemeklēto kāju pār otras kājas celi, atbalstīdams muguru pret dīvāna atzveltni, — varbūt stāvoklis vēl nemaz nav tik bezcerīgs. Padomu var atrast allaž, ja tikai pienācīgi meklē. Vajag mācēt spārdīties, tad izkulsies cauri visur. Jā … Tikai vienā lietā neviens nezina padoma — ne es, ne kāds cits. Es vairs neesmu vakarējais, Krievijā dzīvodams, esmu daudzko pieredzējis un pats reizēm pēries kā pliks pa nātrēm, bet, kā redzat, esmu izsprucis ar veselu ādu, tikai nezinu, ko iesākt ar šo trīskārt nolādēto Paunveres skroderi. Nu jā, tas nav galvenais. Kā liekas, jūs vēl atceraties — es senāk daudz lasīju visādas grāmatas par velniem un raganām, arī indiāņu stāstus. Dzejojus gan nelasīju, tas tiesa. Tos lasīšu tad, kad iznāks tava grāmata. Tagad atceros, ka uz šo grāmatu vākiem bieži bija rakstīts: izdevusi tāda un tāda grāmatu tirgotava. Piemēram: Lākmaņa izdevums … Tas ir: Lākmanis nopirka no kāda rakstnieka viņa sacerējumu, iespieda to un grāmatas pārdeva. Vai nav tiesa?
— Ir.
— Bet ja tu, Lēsta, tagad saņemtos un nodrukātu savu darbu uz paša rēķina? Tad tev būtu jāsedz izdevumi par papīru un drukāšanu. Vai tā ir?
Lēsta pamāj ar galvu.
— Nu redzi, tad tev pašam būtu tiesības pārdot šīs grāmatas. Tad tu, kā sacīt, būtu pats sev saimnieks un varētu parādīt izdevējiem garu degunu. Nē, iznāk, ka tu pats tad būtu arī izdevējs. Galvenais ir grāmata, kas to izdevis, — nav svarīgi.
— Ak Tots, Tots! — Lēsta iesaucas, viņa acis iemirdzas. — Tavs padoms ir ģeniāls. Bet šo plānu mēs abi ar Tali izperējām jau pirms tevis.
— Vai tad šis plāns ir slikts?
— Plāns ir labs. Plāns, kā jau teicu, ir ģeniāls… Bet… bet, mīļais, dārgais skolas biedri, saki man — kur es ņemšu tik daudz naudas, lai segtu iespiešanas izdevumus? Atbildi man uz šo jautājumu, pēc tam aiznesīsim šo nelaimīgo rokrakstu uz drukātavu vēl šodien.
— Ahā, — Totss pagroza galvu, — nu jā… nauda .. . Bet saki man — cik īsti šī iespiešana varētu izmaksāt?
— Ja es pārdotu visas mūsu mantas, kuras mēs ar Tali uzskatām par vislabākajām, — Lēsta paskaidro, — un atmestu visu nederīgo, tad tūkstoš šādu grāmatu izmaksātu apmēram trīssimt rubļu.
— Hm, trīssimt rubļu… — Totss nomurmina.
Telpā iestājas klusums. Lēsta bezcerīgi nodur galvu,
Tali, atbalstījis zodu delnās, nogrimis dziļās pārdomās. Toties jo skaļāks troksnis ir vigvamā. Tur Kipels, naglām griezīgi čirkstot, izārda un sacērt kastes pavardam.
— Diezin vai maz ir vērts drukāt?… — Beidzot Tali klusu saka, it kā vērsdamies ar šo jautājumu vairāk pie sevis nekā pie citiem.
Lēsta pēkšņi paceļ galvu un uzmet draugam jautājošu skatienu.
— Kā? — muižas pārvaldnieks brīnās. — Kādēļ tad rakstīt, ja nav vērts drukāt? Raksta taču tādēļ, lai drukātu…
Tali neatbild. Atkal iestājas klusums.
Lēsta pasmaida un tad nedroši ieminas:
— Visi, kas raksta, cenšas savus rakstus nodrukāt. Protams, vienam otram uz to ir lielākas tiesības nekā citiem, atkarībā no darba mākslinieciskās vērtības. Bet tāda vēlēšanās ir visiem.
— Raksti un lasi pats, — Tali drūmi atsaka. — Var jau dot izlasīt arī kādam citam … bet kādēļ tu gribi, lai tavus dzejoļus lasītu visi?
— Visi? … — Lēsta atkārto, kautrīgi smaidīdams.
— Nu jā, velns parāvis, — Totss iedegas, — nevienu taču ar varu nespiež lasīt, — kas gribēs, tas nopirks grāmatu un izlasīs, kas negribēs — nepirks.
— Stāsta, ka dzejošana esot dvēseles izģērbšana, — Tali prāto. — Kas tur par prieku tikt izģērbtam? Tā ir sevis pazemošana.
— Un tomēr — visi pasaules lielākie dižgari ir pazemojušies, — Lēsta iebilst. Viņa balss skan jau manāmi drošāk un noteiktāk.
— Varbūt ne visi. Tomēr! Es nemaz nedomāju strīdēties, tas man izspruka tāpat nejauši, klausoties jūsu sarunā. Punkts. Patlaban mana vislielākā vēlēšanās būtu, lai tu visdrīzākā laikā varētu nodrukāt savus darbus.
Tali atkal sāk šķirstīt grāmatu.
— Nē, patiesību sakot, Totsam ir taisnība, — Lēsta vēl vienmēr nespēj nomierināties. — Ja jau kāds ko raksta, tad tas noteikti raksta ar tādām cerībām, ka uzrakstīto reiz ieraudzīs drukātu. Citādi daudzi sekotu tā grāmatu tirgotāja padomam, kas… Ak jā, es aizmirsu pastāstīt, ka Tartu tomēr ir kāds grāmatu tirgotājs, kurš man paraksta vietā — «neiet cauri» sacīja kaut ko citu. So grāmatu tirgotāju es sapratu. Viņš no visiem grāmatu tirgotājiem, bez šaubām, ir pats godīgākais un vēlē man labu. Ar saviem skarbajiem vārdiem viņš mani, kā jau vieglprātīgu jaunekli, gribēja paglābt no slidenā rakstniecības ceļa. Viņš, tāpat kā citi viņa amata brāļi, brīdi parakņājās manos rakstos un tad sacīja: «Jaunais cilvēk, jūs esat saķēzījis daudz lokšņu laba, bieza papīra. Vai jūs patiešām domājat, ka fabrikas ražo papīru tikai tāpēc, lai tādi neprašas kā jūs apskribelētu ar visādām muļķībām? Sis papīrs maksā apmēram septiņdesmit piecas kapeikas, bet tagad tas vairs nemaksā neko, jo jūs esat sabojājis. Sīs driskas vairs nav derīgas pat iesaiņošanai. Un tagad pēc visa tā jūs vēlaties, lai es, vecs cilvēks, turpinātu jūsu muļķības, tas ir, lai es paņemtu vēl vairākus tūkstošus lokšņu tāda laba, skaista papīra un uzdrukātu virsū jūsu ēverģēlības. Nē! Pievāciet sabojāto papīru, ejiet mājās, nožēlojiet savu vieglprātību un turpmāk nešķiediet veltīgi laiku un dārgo materiālu, ko var izmantot lietderīgāk.» Jā, tā viņš teica … Es iznācu no grāmatu veikala un nezin kādēļ nosaucu šos viņa vārdus par tīro zeltu. Nu jā.:. Un, ja visi rakstnieki zinātu, ka viņu rakstus sagaida vienīgi šāda veida vērtējums, es nezinu, vai kāds no viņiem vēl ņemtu spalvu rokā, lai ko uzrakstītu.