— Tas ir atsevišķs gadījums, un to nekādā ziņā nevar pieņemt par mērauklu, — Tali iebilst.
— Pats par sevi saprotams. Es negribu apgalvot, ka šā večuka vārdi iespaidotu visu rakstniecību, — tas bija tikai piemērs. Bet, starp citu, es esmu ļoti pateicīgs par viņa atklātību; vecais man pateica acīs to, ko pie sevis klusībā domāja visi grāmatu tirgotāji.
— Labi, labi, — Totss gausi novelk, — tas viss ir ļoti jauki, bet kas tādā gadījumā notiks ar tavu sacerējumu?
— Nekas, — Lēsta atsaka. — Jāiet tik uz mājām un jānožēlo sava vieglprātība.
— Hm… — muižas pārvaldnieks prāto. — Un tomēr tu esi pārliecināts, ka tavus rakstus būtu vērts drukāt. .. hm, hm . . .
Uz sliekšņa parādās Kipels, noņem pakausī atstumto cepuri, jocīgi paklanās un lūdz «jaunos kungus» vigvamā uz vakariņām. Pēc zivju viras tiek nogaršots vēl groks, un jautrās sarunas ieilgst līdz pusnaktij. Beidzot Totss noliekas uz Tali dīvāna, izstiepj ceļā nogurušo ķermeni, novēl sev visu labu un mierīgi guļ līdz rītam.
18.Nākamajā dienā Totss nejauši satiek uz ielas Lestu,
Nākamajā dienā Totss nejauši satiek uz ielas Lestu, bet tam ir steidzīgas darīšanas un tūdaļ jāatgriežas aptiekā. Lēsta nosolās ap pusdienas laiku uz brīdi pieskriet pie Tali, lai patērzētu pirms Totsa aizbraukšanas.
Uz ādu tirgotavas sliekšņa muižas pārvaldnieks ierauga savu «veco», kurš iznāk no veikala kāda jauna zemnieka pavadībā. Krievijas viesis piesteidzas tiem klāt; druknais zemnieks ar sarkano kaklu nav neviens cits kā viņa bijušais skolas biedrs Tenisons. Nu jā, sveiki, sveiki, viņš esot tikai šorīt ar mašīnu iebraucis pilsētā un gribot vakarā ar mašīnu braukt atpakaļ. Seit, ādu bodē, saticis savu novadnieku, kurš atbraucis ar zirgu, varēšot aizsūtīt savējiem ceturtdaļmučeli reņģu; rīt vai parīt tām atbrauks pakaļ ar zirgu uz Aizpuriem. Nu jā, sevišķas vajadzības pēc viņām nav, bet, ja jau kādam ir zirgs un viņš apsolās paņemt mučeli vezumā, tad var arī nopirkt; varbūt vēlāk reņģes kļūs vēl dārgākas.
— Nu, lētākas jau nepaliks, — nospriež Aizpuru tēvs. —- Ar to pilsētā braukšanu ir tīrā nelaime: viss ir dārgs, jāpērk gluži kā aptiekā. Kabata nodilst, naudas maku cilājot. Ja mājās būtu naudas maiss, ko uzvelt mugurā, tad gan te varētu kaut ko nopirkt.
— Tas tiesa, — Tenisons piekrīt.
— Nopērc visu, kas tev vajadzīgs, Tenison, — saka Totss, — pusdienas laikā aiziesim pie Tali un Lēstas un pirms aizbraukšanas mazliet papļāpāsim. Tu taču viņus neesi ilgi redzējis un viņi tevi tāpat. Iepazīstināšu arī ar Kipela kungu. Viņš ir Tosova vai Nosova bijušais veikalvedis, ļoti jocīgs vīrs.
— To var, — Tenisons nospriež. — Nekā liela man vairs nav ko pirkt, āda un izkaptis jau ir, vēl vajag iegādāties raugu un reņģes, Aizpuru saimnieks, garām braucot, ievels mucu ratos. Nu jā, apikāta nav mājās, tas esot izbraucis za|umos un atgriezīšoties tikai nākamnedēļ. Arī acu klīnfkā vajadzētu iegriezties, man laikam smiltis iebirušas acīs, sūrst kā velni, bet tur var aiziet arī citreiz, kad būs pa ceļam pie apikāta. Nu jā, iegriezīsimies arī pie Tali un Lēstas, tikai vispirms jānopērk reņģes.
Paunveres vīri gausi virzās pa ceļu uz priekšu. Pa atvērtajām bodīšu durvīm plūst visdažādākās smakas, sevišķi stipri ož ādas un siļķu tirgotavu tuvumā. Durvīs stāv ņipri bodes zeļļi ādas priekšautos un uzrunā gandrīz vai katru zemnieku, kas iet tiem garām.
— Nu, saimniek, nu, saimniec, ko vajag? — Siļķes, sāli, dzelzi, pastalādu, katūnu vai zīda lakatus — visu tie apsolās pārdot lētāk nekā citur. Garāmgājēji ir tikai saimnieki un saimnieces, it kā pasaulē vispār nebūtu kalpu un kalpoņu. Starp zemniekiem šaudās mazi ebreju bērneļi; pildīdami saimnieku pavēles, viņi tomēr atrod laiku arī nerātnībām: pie daža laba zemnieka svārkiem karājas papīra strēmelīte vai krāsaina lupatiņa. Bulku sievas piedāvā dažādas baltmaizes; viņām grozos ir cukura un sāls maizītes, bulkas un dzeltenmaize, ūdenskliņģeri un frančmaizes. Visa ir papilnam; visi grib tikai pārdot un pārdot. Dzelzs bodēs izmēģina izkaptis un sirpjus, šķindina lāpstas, arklu lemesnīcas un citus darb'a rīkus, strīdas, kaulējas. Ārā pie zirgiem lamājas zemnieki un draud cits citam ar pātagām. Kādam ir nozagta nauda… Kliedzieni, asaras, policija . . . Drukna tirgus sieva tvarsta izbēgušas vistas. Vecs ubadziņš iet no vieniem ratiem uz otriem un lūdz žēlastības dāvanas: cits viņam iedod gabaliņu maizes vai kapeiku, citur viņu saņem ar lāstiem un sūta darbā. Tad vārgais vecītis paiet sāņus un, it kā sevi mierinot, paceļ no zemes kādu papīru vai tukšu papirosu kārbiņu.
Sajā troksnī lauku cilvēka galva sāk dūkt kā kuļmašīna, viņš mēģina no šīs kņadas pēc iespējas ātrāk izkļūt lauka un atceļa brīnās, ka cilvēki vispār var dzīvot pilsētā.
Pāri ielai ir tomēr kāds veikals ar zaļu izkārtni, kas neaicina, nelūdz un nepiedāvā preci lētāk nekā citur. Tomēr šis veikals ir pircēju stāvgrūdām pilns, gaidītāju rinda sniedzas jau uz ielas. Gar veikalu cienīgā gaitā šurpu turpu soļo vīrs ar zobenu pie sāniem. Totss domās dzied līdzi viņa soļu ritmam: «No debesīm būs man atnest…»
Kad reņģes nopirktas, Tenisons aicina abus Totsus uz alus bodi iedzert līkopus. Jaunais Totss ievēro, ka druknais skolas biedrs rīkojas kā pilntiesīgs saimnieks. Šodien ir lielā tirgus diena, no laukiem sabraucis daudz cilvēku: Paunveres vīriem krietni vien jānopūlas, kamēr viņi atrod sev vietu alus bodes kaktā. Tenisons pieprasa divas pudeles alus un paciņu papirosu. Vīri iedzer un smēķē papirosus. Sarunas velkas gausi, gliemeža gaitā, it kā zemnieki būtu nolēmuši nešķiesties ar vārdiem. Tie galvenokārt sūrojas par dārgajām cenām un tuvo siena un labības pļauju. Muižas pārvaldnieks ievēro, ka daudzi zemnieki ziņkārīgi aplūko viņa neparasto uzvalku un klusi sačukstas savā starpā. Protams, Totsam no tā nav ne silts, ne auksts, viņš jau ir pieradis, ka dzimtenē viņu ievēro un apbrīno. Totss redz un dzird visu, kas ap viņu notiek. Piemēram, tur kāds zemnieks jau labu laiku sēž pie pilnas alus pudeles un, šķiet, kaut ko pārdomā. Reiz jau viņš sakustējās, it kā grasītos dzert alu no pudeles, bet tad atmeta šo nodomu. Totsa skatiens apstājas pie zemnieka alus glāzes. Sī alus glāze ir tik apķepusi un netīra, ka pat pieticīgais zemnieks neuzdrošinās no tās dzert. Beidzot zemnieks gausi pieceļas, pieiet ar glāzi rokā pie letes un vainīgi saka: