— Kundze, šī glāze nav gluži tīra …
— Kas t šai vainas? — krodziniece, paņemdama glāzi, dusmīgi noprasa. Noslaucījusi glāzi savalkātā priekšautā, viņa atdod atpakaļ zemniekam, un zemnieks priecīgi iesaucas:
— Nu, tagad es zinu, ka tā ir tīra.
Pie dažiem galdiem sēž arī sievas un mudina vīrus drīzāk uz mājām.
— Jā, jā, — vīri piekrīt, — izdzersim un tūlīt brauksim mājās.
Bet pirms iešanas tiek atnesta vēl viena pudele, tad vēl otra, ar lielu steigu tiek pieprasīta vēl trešā, un pēc tam vīri jau runā pavisam citu valodu. Dievs pasarg, tur mājās taču nekas nedeg, un, ja arī degtu, tad viņi tik un tā vairs nepaspētu laikā. Lai zirgi paēd un mazliet atpūšas, būs atpakaļceļā vieglāks riksis.
— Tu, Katrīn, esi viens jocīgs sievišķis: cilvēks pēc ilgiem laikiem satiek vecu paziņu, vajag taču aprunāties. Govis izslaukt palīdzēs pirtniece; vakara vēsumā vieglāka braukšana, citādi zirgs nevarēs atkauties no dunduriem. Kundze, dodiet vēl pāris aliņu!
Šķiet, it kā kroga soli būtu noziesti ar piķi, jo vīri nevar un nevar piecelties. Beidzot, kad sievas kļūst sevišķi nepacietīgas un solās braukt mājās vienas, un šos draudus vēl papildina ar daudziem brīdinājumiem, vīri negribīgi pieceļas.
Pēc brītiņa arī paunverieši iziet uz ielas.
Nu jā, lai Aizpuru saimnieks esot tik labs un uzņemoties gādību par viņa reņģēm: viņš pats vai viņu kalps rīt vai parīt braukšot uz Paunveri apkalt zirgus, tad jau paņems un aizvedīs arī reņģes. Nu jā, ardievu un laimīgu ceļu… un pasveicini mājniekus un… nu jā.
Labi, labi, viss tiks izdarīts, kā nākas, lai nododot labas dienas tuviniekiem un . . . Lai Jāzeps pārāk ilgi nekavējoties un nākot tieši uz siļķu bodi, iebraucamajā vietā viņiem vairs neesot ko darīt. Nu jā . . .
— Tu laikam tagad paliksi Aizpuros? — jautā Tenisons pa ceļam pie Tali. — Uz Krieviju vairs nebrauksi?
— Nezinu, — Totss atsaka. — Varbūt laidīšos atpakaļ uz Krieviju. Esmu tur pieradis; netīk noņemties gar sīkiem zemes gabaliņiem. Varētu jau arī palikt šeit, bet… Nu jā, tu laikam tagad esi pilntiesīgs saimnieks savās mājās, ko?
— Tā ir, — Tenisons nostiepj. — Vecais jau vairs nav nekāds saimniekotājs, reizēm izlīdz ar padomu, kādu labību sēt un … Citādi nekur neiejaucas.
— Hm, hm! — Totss pie sevis nomurmina. — Tā ja.
Skolas biedri ierauga tēvoci Kipelu uz mājiņas sliekr šņa, bet šoreiz bijušais Nosova veikalvedis stāv ar muguru pret sētu un, balstīdamies pret durvju stenderi, dzīvi sarunājas ar kādu, kas ir namā. Totss nejauši sadzird pāris pēdējo teikumu:
— Žēlīgā debess, — saka veikalvedis, — es taču nevarēju pieļaut, ka jūsu veļu pilnīgi sadedzina ar hloru. Es viņai ļoti pieklājīgi pateicu: «Ja jūs lietosiet vairāk hlora nekā ziepju, tad students jums vairs nedos mazgāt veļu.» Liela lieta, lai dusmojas. Ja mēs sāksim baidīties no katras veļas sievas, tad jau vairs nevarēs pasaulē dzīvot.
— Te būs vēl ceturtais skolas biedrs, — Totss ierunājas, kad veikalvedis, izdzirdis nācēju soļus, pagriežas uz pagalma pusi. — Tas ir mūsu novada saimnieks, viņa vārds ir Tenisons. Iepazīstieties — Kipela kungs.
— Ļoti priecājos, — Kipels sniedz roku, — ļoti priecājos! Veseli četri skolas biedri kopā! Zēl, ka man nav ne zivju asakas mājās, citādi varētu atkal izvārīt zupu.
Istabā kāds ieklepojas, priekšnamā iznāk Tali un sasveicinās ar Tenisonu.
Pēkšņi pilsētu pārklāj tumši mākoņi, spēcīgs grāviens sadrebina mājiņas logus. Kipels palūkojas uz debesīm un steidzīgi aizver logu. Arī skolas biedri ieiet vigvamā. Pirmās rupjās lietus lāses nogrāb pret loga rūti. Tā kā laiks ir apmācies, tad vigvamā ir vēl tumšāks nekā vakar, un tīklu āzis kaktā iedveš pat bailes. Zibens uzšķiļas arvien biežāk. Gar logu kliegdams aizskrien kāds bērns.
— Ai, ai! Zibens iespēra kājā!
Pārbijies večuks steidzas bērnam pretī un jautā:
— Kur iespēra zibens? Kāds zibens? — un abi, glābdamies no lietus, ieskrien ielas mājas priekšnamā. Vakarējā veļas skalotāja, pārvilkusi pār galvu brunčus, saliek traukus zem noteku caurulēm; viņa ar savām lielajām kājām, ko grezno varenas varžacis, bradā pa peļķēm kā pīle. Pār pagalmu pārskrien Lēsta ar uzslietu apkakli un iedrāžas priekšnamā. Vispirms viņš ieskatās Tali istabā, bet, redzēdams, ka tur neviena nav, ienāk vigvamā.
— Nu vot, — Kipels priecīgi iesaucas, — nu ir kopā viss konsīlijs! Zēl, ka nav svaigu zivju, cik jauki būtu zibens gaismā iestrēbt zupu.
— O, zivju zupa, — Lēsta iesaucas, — tā jau līst no debesim. Sveicināts, Tenison, kā tu nokļuvi šeit pēc tik ilga laika? Dīvaini gan, Paunveres vīri barā atbraukuši uz pilsētu: kad nav, tad nav neviena, bet, kad nāk, tad visi reizē. Man ir tikai viena stunda laika, pats ilgākais stunda un piecpadsmit minūtes. Tādā lietū nemaz nebūtu skrējis, bet biju apsolījis, un vajadzēja taču novēlēt Totsam laimīgu ceļu.
— Ļoti labi, — Totss priecājas, — ka sāka līt: tagad vecais tik drīz nejūgs zirgu, varēsim mazliet pasēdēt kopā. Nu jā, pag, ko es gribēju sacīt? Ak jā …
— Atvainojiet! — Kipels pārtrauc muižas pārvaldnieku, — atvainojiet, Totsa kungs, ka jūs traucēju. Es gribēju jautāt… ka — nu jā, ar zupas vārīšanu tik un tā nekas nesanāk … — vai mēs par visiem kopā nepagodinātu vienu Saradčevu? Kā jūs domājat, jaunskungi? Nevajadzētu vilcināties, jo, kā dzirdu, te vienam otram esot ļoti jāsteidzas. Ja nav iebildumu, es jozīšu pakaļ, lietus man nekaitēs.