— Divdesmit pieci rubļi, — saka Tenisons, nomezdams uz grīdas izdegušo smēķi un samīdams to ar kāju.
— Ko, divdesmit pieci rubļi? — Totss izbrīnījies paskatās uz leju.
— Jā .. . divdesmit piecus rubļus.
— Divdesmit piecus! Nedzen velnu, Tenison! Laika maz, un lieta ir nopietna, nejokojies, mīļais skolas biedri. Saki nopietni — cik tu dosi?
— Tā ir, — Tenisons atņurd. — Vairāk par divdesmit pieciem rubļiem nesanāk.
— Uja, skopuli! — Totss iesaucas un noliecas uz leju, cik nu ļodzīgais sēdeklis pieļauj. — Vai zini, Tenison, kad mēs nācām šurp, es paliku pāris soļu nopakaļ un skatījos uz tavu drukno, sarkano kaklu. Sis kakls ne par matu nepaliks tievāks, ja tu grūtā brīdī kādam palīdzēsi un dosi tik, cik vajadzīgs. Es neprasu, lai tu nosegtu visus atlikušos divsimt rubļus, — tas, protams, būtu netaisnīgi, bet divdesmit pieci rubļi no tik lielu māju īpašnieka — tas neder. Pieliec, pieliec, Tenison, nekaulējies, nečīksti! Iedomājies, cik tas būs jauki, kad tev mājās uz galda būs grāmata un tu varēsi sacīt citiem: «5o grāmatu ir sarakstījis mans skolas biedrs.» Redzi, ja tu tagad būsi nopietns un nopietnas lietas labā ziedosi nopietnu summu, mēs vēlāk palīdzēsim arī tev un sameklēsim tev tādu pašu druknu sievu, kāds esi tu pats. Roku rokā jūs iesiet caur dzīvi, un, ja kaut kur bruģēs ceļu, tad nevajadzēs ne dzelzs ruļļa, ne preses: jūs abi pāriesiet pāri — un lieta darīta. Pirmīt, kad nācām, es bažījos, ka tu, iedams pa ielu, neiemin bedres.
— Ha-ha-ha! — Tenisons smejas. — Velna Totss — viņš ir tāds pats delveris kā skolā! Vai tu atceries, Tots, kā mēs vienreiz …
Priekšnamā kāds cītīgi slauka kājas, tad atveras durvis, istabā ienāk salijušais Kipels, noliek pudeles uz galda un nomet no pleciem slapjos virssvārkus.
— Gāž kā ar spaiņiem, — viņš saka, — man vairs nav sausas vietiņas pat zem zoba. Debess jumts ir izdilis un tek, drīz pa ielām varēs braukt ar laivu un zvejot zivis.
Līdz ādai izmirkušais veikalvedis izsaiņo pudeles no lietū samirkušā, sapluinītā papīra, pārlaiž ar rūsganu lakatiņu pār spalvaino seju un lepni saka:
— Vai redzat — īsts Saradčevs, ar trijām zvaigznītēm. Dabūju. Tie nelieši tur gribēja man iesmērēt ar divām, bet es teicu, dzeriet paši, ja ir laiks un patikšana. Tali jaunskungs, esiet tik laipns un atnesiet dažas glāzes, jo man pašam ir tikai divas. Te kaut kur uz krāsns augšas gan jābūt ieplīsušai māla krūzei, bet tā neder tik smalkā sabiedrībā.
Veikalvedis piebradā visu vigvamu ar slapjām pēdām, bet pēc īsas sagatavošanās pudeles tomēr tiek atkorķētas un dzēriens saliets glāzēs. Atsteidzas arī Lēsta un pagūst ieliet sev vīnu, visiem citiem ir jāiemet viens Saradčevs, lai tad vēlāk dara, kā paši vēlas. Totsam pasniedz glāzi uz kastu grēdas, Paunveres vīri saskandina ar veikalvedi un uzsauc «urā!». «Lai dzīvo! Lai dzīvo Paunveres vecā skola, lai dzīvo Strupais Juris, lai dzīvo skolotājs Laurs, visi bijušie skolas biedri un biedrenes, veikalvedis Kipels un Kristjāns Lible! Urā!»
— Iedzer, iedzer, Tenison, — Totss mudina no augšas, — varbūt kļūsi devīgāks! Citādi tu katru kapeiku izstiepsi garenu, iekams izlaidīsi no rokām. Ielejiet viņam labi ātri otru čarku; man nāvīgi bail, ka viņš tūlīt sāks berzēt pirkstos kapeiku.
— Re, kur sātans! — Tenisons atsaucas. — Sēž tur augšā kā vecais Bāls un tikai komandē. Padod šim visu, ko vajag, appuišo tāpat kā toreiz skolā, kad viņu iegrūda upē un kad viņš vēlāk žāvēja drēbes. Pat vīnu nevīžo sev ieliet.
— Nesaprotu, par ko jūs te runājat? — Kipels jautā.
— Kapeikas staipīt? Kurš te staipa kapeikas?
— Mūsu vārdi ir vairāk vērti nekā septiņas mārciņas sveču, — Totss atbild. — Lēstam ir steidzīgi vajadzīga nauda grāmatas drukāšanai. Visi aizdod, cik spēj, — rēķins ir uz krāsns. Tikai… šis resnais vērsis tur lejā spurojas pretī.
Kipels pieiet pie krāsns, aplūko rēķinu un iesaucas:
— Zēl gan! Kādēļ jūs man nepateicāt vakar, ka vajadzīga nauda: vakar teātrī bija iebraucis viens No- sova kunde; varēju aizņemties, cik tīk. Droši! Šodien . . . šodien ir par vēlu. Šodien man vairāk nebija kā četri ērgļi, daļu izdevu par Saradčevu.
— Nav liela bēda, tēvoci Kipel, — Totss mierina.
— Gan jau iztiksim. Es nenokāpšu no šīs kastu grēdas tik ilgi, kamēr lieta būs nokārtota, kaut vai mans vecais apsūnotu pie bodes. Ielejiet vēl lāsīti Saradčeva un pasniedziet man kopā ar cukurūdeni, es gribu pasacīt Tenisonam pāris sirsnīgu vārdu. Tā. Nu, nu, tagad panāc tuvāk, Tenison, nemaz nekaunies un nekrati galvu, dievs zina kad mēs atkal satiksimies, un vai tas vispār vairs notiks.
— Tu taču vēl netaisies mirt, — Tenisons pieiet ar glāzi rokā pie kastu grēdas. — Ko t tu gribēji sacīt?
Kamēr Kipels pie galda apskaidro Arnim un Lēstam jautājumu par naudu un tirgošanos, Totss no augšas pastiepj kaklu un klusi saka Tenisonam:
— Turies taču kā vīrs, Tenison, neesi memmes dēliņš, esi brālis, neesi velns. Salīdzinot ar tevi, esmu pliks kā baznīcas žurka, bet, ja otram klājas grūti, esmu gatavs atdot pēdējo. Jā, pēdējo… ko dievs devis… kā … Strupais Juris sacīja svētdien. Būsim vīri un novedīsim šo lietu līdz galam, pats liktenis gribēja, lai mēs šorīt satiktos. «Kur posts vislielāks, tur glābiņš vistuvāk.» Nu jā, un parūpēsimies tad arī mēs, lai šie svētie vārdi piepildītos. Tev palika kabatā arī advokāta nauda, nestiepsi tak atpakaļ uz mājām. Kad atbrauksi nākamreiz, atvērsi atvilktni un paņemsi jaunu žūksni. Nekrati galvu, esi vīrs, nekrati galvu; man prāts kļūst bēdīgs, kad es redzu šo galvas kratīšanu. Nu, tagad žigli iesviedīsim vēl vienu malciņu; tu sniegsi man savu roku, un es pateikšu, kas tev kā kristīgam cilvēkam un skolas biedram ir jādara. Prozīt! Tā. Dod šurp savu lāča ķepu — skat, kas par lāpstu, nu jā, nu, tas viss no darba un naudas skaitīšanas — un atver savu sirdi, kā saka, tam, ko es tev pateikšu vēl pašās beigās.
Muižas pārvaldnieks atvelk mazliet elpu, aizdedzina nodzisušo papirosu, tad atkal pastiepj kaklu un iečukst Tenisonam tieši ausī: