— Tenison, velna piepe, ja tu tagad nedarīsi tā, kā es tev sacīšu, tad man būs ļoti žēl, ka es skolā neesmu tevi krietni iemizojis. Izdalīsim atlikušos divus simtus uz pusēm, tu dosi simtu, es — simtu, un izbeigsies šī kaukšana un zobu klabināšana, kā saka Kipels. Vai esi ar mieru?
— Lai iet! — Tenisons nolemj. — Ar tādu čigānu kā tu nav vērts kaulēties!
— Darīts! — Totss uzsit ar dūri uz kastes. — Tali, tu esi lejā, paņem zīmuli un pieraksti: Tenisons — simt rubļu.
— Oho! — visi iesaucas aiz pārsteiguma. Tali paņem zīmuli un raksta.
— Tā, — Totss turpina no augšas, — Tenisons — simt rubļu. Tagad saskaiti, cik tur sanāk.
— Lēsta — piecdesmit rubļu, — Tali lasa, — no studenta — piecdesmit, Tenisons — simt rubļu. Kopā: divi simti.
— Labi, paņem vēlreiz zīmuli un pieraksti: Kentuki- jas Lauva — simt rubļu, un nu labi žigli saskaiti visu kopā.
— Urā! — atskan no apakšas. — Trīs simti!
— Darīts! — Totss atsaucas. — Tagad varu mierīgi nokāpt no sava Olimpa un sēdēt uz piparbodnieka trepēm.
Muižas pārvaldnieks uzmanīgi tausta ar kāju un meklē atpakaļceļu uz leju. Tajā pašā mirklī atskan spēcīgs pērkona grāviens — kastes brīkšķēdamas sabrūk, un no Totsa nepaliek pāri nekas cits kā kupls dūmu mutulis, kas līdzīgs zilam mākonītim lidinās zem griestiem. Uz mirkli iestājas baigs klusums, it kā zibens būtu ķēris pašu muižas pārvaldnieku. Tad Lēsta bailīgi iejautājas:
— Tots, kur tu esi?
— Seit, — atskan balss no grēdas.
— Ko tu tur dari?
— Neko. Ko man darīt? Kas bija darāms, ir jau izdarīts. Te var gluži labi šļaukāties. Kaut gan gulta ir mazliet par īsu.
Veikalvedis un skolas biedri rāpjas pāri izsvaidītajām kastēm palīgā cietējam.
Totss patiešām šļaukājas Kipela gultā, izslējis pret griestiem tievās kājas.
— Vai sasities? — Lēsta jautā.
— Jā, briesmīgi, — cietējs saviebjas. — Tūlīt atstiepšu kājas. Tikai pie reizes saziedojiet arī zārkam. Tali, nu tu esi tur augšā un es esmu šeit apakšā, paņem zīmuli un pieraksti: nelaiķis — pieci rubļi piecdesmit kapeikas. Hm-hm-hm … hū-hū-hū …
— Jokus dzen, velns tāds! — nodārdina Tenisons. — Re, viņš tak smejas.
— Jā, nu, — saka gulētājs. — Kas tad man varēja notikt? Ielidoju gultā kā pūpēdis. Vajadzēja pakaisīt salmus apakšā, ja baidījāties, ka nenositos.
Viņš pūzdams un stenēdams pierāpjas pie galda, iedzer malciņu «pret nelabu dūšu» un saka:
— Tas viss ir ļoti jauki un aizkustinoši, bet es vēl neesmu dzirdējis, ka ar tukšiem solījumiem kādam būtu kas līdzēts. Tenison, velc ārā deņķelbūku!
Runātājs izvelk no azotes lielu, apdilušu «portfeli» un uzliek uz galda četrus divdesmitpiecniekus. Tenisons nopūšas, neveikli palūkojas apkārt un tad atkāpjas istabas kaktā pie tīklu āža.
Baidīdamies no zagļiem, viņš noslēpis savu naudu tik dziļi un pamatīgi, ka vispirms jāatpogā neskaitāmas pogas un podziņas, pirms nauda nokļūst dienas gaismā. Vairākas reizes rūpīgi pārskaitījis apsolīto summu un nolicis atlikumu agrākajā vietā, viņš sapoš apģērbu un gausi aizpogājas.
— Nu, te tā ir, — viņš saka, nolikdams naudu uz galda. — Ja gribi, pārskaiti.
— Paldies! — Lēsta pateicas. — Lai tev veselība!
— Tā, — Totss turpina. — Tagad pieliec tu savus piecdesmit rubļus klāt, vēlāk Tali iedos arī savējos, pēc tam aiznes Lākmanim sveicienus arī no manis un pasaki viņam, ka Totss drīz atvērs pats savu drukātavu un uzliks savu ķepu visām trim guberņas drukātavām. Ielejiet man fiksi vēl vienu čarku — es redzu, debesis sāk skaidroties, — tad apjozīšu gurnus un taisīšos, ka tieku projām. Nekādu patikšanu man šī mājās braukšana nesagādā, bet ko tu padarīsi: vecais sāks ņurdēt — solījās nākt, bet nenāk. Tenisonam nav kur steigties, viņš ir kungs un brauks ar to … kā to sauca … sutas kumeļu vai vilcienu. Man kā caurkritušam pārvaldniekam jābrauc ar ādaini un, ja vēl ceļš ved kalnā, jāstampā kājām. Tur neko nevar darīt: visi netiek kalna galā, citiem jānīkst purva malā, dievs ir radījis kā bagātos, tā nabagos. Bet, kad es atbraukšu nākamreiz, tad lai grāmata būtu gatava un lai es tūlīt dabūtu vienu eksemplāru līdzi, vienalga, vai uz Paunveri vai Krieviju, vai velns zina uz kurieni. Nu jā, nu, ja viesi mājās nesteigsies, tad balle nekad nebeigsies, vārdu sakot:
Nu, tētiņ, es nākšu, jo vakars ir vēls,
Negaisa nakti tavs pazudis dēls.
Būdiņa tukša, tumsā viss tīts …
Kipels turpina Totsa uzsākto dziesmu un plaši atver logu.
— Ja, lietus ir pārgājis, — viņš saka, — tikai vel mazliet smidzina. Žēl žēl, ka opmaņa kungam nav vairāk laika, citādi mēs abi aizietu uz Dubļupi nakts zvejā.
— Nekas, citreiz, — atbild muižkungs. — Citreiz atbraukšu ar tvaika kumeļu, tad vecais nevilksies astē un es palikšu uz divām trim dienām, varēsim pazvejot un apskatīt arī pilsētu. Bet šoreiz — palieciet veseli un dzīvojiet tik labi, cik vien varat.
— Sveiki, sveiki! — skolas biedri un veikalvedis krata Totsa roku. — Laimīgu ceļu! Zirgs būs atpūties, tiksi ātrāk mājās. Visu labu!
— Nu, ar to mājās tikšanu tā ir, kā ir, — muižkungs groza galvu, virzīdamies uz durvju pusi, — ratos milzīgs reņģu vezums, kverni ar savu veco tur augšā kā pērtiķis uz leijerkastes — pielūko, ka nepārlūzt ass vai kleperis neizlaiž garu, piķis zina kas var atgadīties ceļā. Brauciens uz Paunveri ir garš kā nedēļa starp divām svētdienām, tagad pēc lietus ceļš būs vienos dubļos — dievs zina vai mēs vēl kādreiz redzēsimies šajā saulē. Iedomājieties, ja es no tās mucu grēdas pa galvu pa kaklu nolaižos lejā un muca uzkrīt uz vēdera, tad es pārplīsīšu kā pūslis vai… kā viņu sauca … kā skrodermeistara Ķīra svārku pakaļa. Tas bija labi, ka ievingrinājos sēdēt uz kastu grēdas, tagad vismaz es protu nogāzties, tikai diemžēl visur nav gultas. Un to es tev pasaku, Tenison: tiklīdz manīšu, ka ādainis sāk pagurt, es tavas reņģes izkaisīšu uz ceļa. Citreiz, garām braukdams, varēsi atkal savākt, jo tas, kurš vēju sēj, tas vētru pļauj, un, kurš reņģes sēj, tas siļķes pļauj.