— Ak tu tarkšķi tāds! — Tenisons šķendējas. — Lasies ātrāk projām.
— Iešu jau, iešu, ķēms, — atbild Totss, pienākdams pie galda, — vai es varu palikt, ja vecais gaida. Bet, vot, ko es vēl gribēju teikt — gandrīz būtu piemirsis — nu jā, nu, tu solījies sūtīt zīmīti uz Sārēm?
— Nav vajadzīgs. Pasaki tāpat, lai atsūta naudu.
— Labi, bet cik? Varbūt vēlies, lai Sāres tēvs pārdod mājas un naudu atsūta tev?
— Nu … saki: simt rubļu.
— Darīts! Bet es vēl gribēju atgādināt, ka … tur … pats zini… mazliet tālāk … tur . .. Rajās …
— Lai jau paliek. Pasveicini.
— Bet ja viņa jautās, kad atbrauksi, vai ko tamlīdzīgu?
— Saki, ka … drīz.
— Lieliski!
19.Mājās Totss no mātes uzzina jaunas baumas
Mājās Totss no mātes uzzina jaunas baumas, kurām nav nekāda pamata. Viņa esot vakar, tas ir, otrdien, bijusi Paunverē, un tur sievas bodē stāstījušas, ka Raju Tēle precēšot skrodera Ķīra ve-
cāko dēlu. Vispirms Georgam gan esot jāaizbrauc uz Krieviju un jāizmācoties par muižas pārvaldnieku, bet derības notikšot jau svētdien. Viņa, Jāzepa māte, nezinot, vai tie esot meli vai patiesība, bet sievas esot tā stāstījušas un vēl piebildušas, ka tie nu gan esot brīnumi.
Totss klausās šajā stāstā ar lielām bažām, turklāt viņam ir tāda sajūta, it kā kāds būtu uzmetis cilpu kaklā un žņaugtu nost. Viss varēja notikt, pat zagļi varēja viņa prombūtnē ielauzties Aizpuros, bet šīs baumas … tās viņu pilnīgi satriec.
— Neko darīt, — viņš beidzot saņemas, — pasaulē būs viena skroderkundze vairāk.
_— Nē, — atbild māte. — Nevis skroderkundze, bet pārvaldnieka kundze, kad Jorhs būs atgriezies no Krievijas.
Ak jā, — tas arī vēl! Pirmajā brīdī viņš to neapjēdz, ka Kīrs grib braukt uz Krieviju un mācīties par muižas pārvaldnieku. Kīrs — pārvaldnieks! Kīrs — muižas pārvaldnieks! Kīrs — muižkungs, Kīrs — ministrs, Kīrs — ķēniņš!
Nē, Kīrs — dieva vietnieks; ja jau Kīrs var kļūt par muižas pārvaldnieku, tad tikpat labi viņš var kļūt arī par ķēniņu. Viss var notikt: var izcelties ugunsgrēks un ielauzties zagļi, un galu galā arī tas, ka Raju Tēle kļūs Ķīra sieva, — ej nu sazini, kas sievietēm reizēm
iešaujas galvā, — bet stāsts par muižas pārvaldnieku būs tikai joks; tiesa, rupjš, muļķīgs joks, tomēr joks.
Pirmajā karstumā Totss grasās skriet uz Rajām un apjautāties Tēlei, kur šīs nevalodas cēlušās un vai tā ir taisnība. Bet drīz vien viņš atmet šo nodomu: ej nu sazini, vai viņš, šīs svaigās ziņas satraukts, spēs pienācīgi uzvesties, varbūt, runājoties ar Tēli, sāks vaidēt un stenēt, un samuldēs diezin ko. Protams, varētu arī notēlot, ka viņš ir auksts kā varde, un tā … iztaujāt aplinkus, it kā garām ejot, bez tam viņam jānodod sveicieni no Tali, bet… bet… Bet ja viņš sarunas laikā pēkšņi saviebsies, pavisam netīšām? Nē! Nē, nē! Sis nodoms neder. Viņš nodos sveicienus tad, kad galva kļūs mazliet vēsāka, patlaban tā ir kā pakulu ērkulis un griežas riņķī kā ritenis. Ar tādu pauri neviens prātīgs cilvēks nerādīsies pasaulei, tad jau labāk apsēsties uz šķūnīša sliekšņa un pagrauzt skābeni. Nē, ja viņam to būtu stāstījis kāds cits, tad varētu domāt — kāds grib viņu kaitināt, bet viņa paša nelaiķa māte — pti, kaut tevi jods! Nē, ar tādu galvu nav ko iesākt —• nu jā, viņa paša miesīgā māte tikko teica, sak, tā un tā. Māte to uzzinājusi no ciema sievām, jā … bet ciema sievas arī neķer visu no zila gaisa, ko tādu viņas pašas nekad nespētu izdomāt. Kaut kas laikam tomēr būs noticis šajās divās dienās, kamēr viņš bija pilsētā. Bet kas — jods zina. Muižas pārvaldnieks košļā uz šķūņa sliekšņa skābenes, gundegas, pelašķus, vēršmēles, asinszāles, kumelītes, vībotnes, ceļmallapas, smilgas un visas pārējās zāles un puķes, ko vien viņš var aizsniegt ar roku.
Košļādams viņš dungo dziesmiņu: «Posies, gars, jau diena galā …» Liekas, it kā galvā grieztos milzīgas ūdens dzirnavas, kas izjauc katru pamodušos domu. Totss nedzird ne cīruļu treļļus, ne bezdelīgu vidžinā- šanu. Viņu neskar sanoņa ziedos, viņš nesajūt smaržas, kas lidinās vasaras vējos. Kā gan lai viņš saskatītu dzīvību un mūžīgo kustību pie savām kājām, starp puķēm un zāles stiebriem? Posies, dvēsele, tā stunda ir klātu . . .
Tālāk, veca simtgadīga ozola galotnē, redzama stārķa ligzda. Stārķiene stāv ligzdā un gaida atgriežamies
dzīves draugu. Cik garlaicīgi: šodien stārķa tēvs, meklēdams barību, laikam aizlidojis tālāk nekā parasti. Stārķiene noliek vienu kāju, paceļ otru un gaidīdama sāk kārtot spalvas. Ahā — tur jau viņš laižas. KHp- klip-klip . .. Ozola zaros kāds uznesis bišu stropu. Sis atjautīgais kārumnieks droši vien nolēmis noķert kādu noklīdušu spietu. Netālu no ozola aiz kalna pakājes plešas purvs, tāpēc laikam Totsu mājas sauc par Aiz- puriem. Gatvi nošķir veci, apsūnojuši vītoli. Pavasaros šajos vītolos dzied diplomēta koncertdziedone, augsti godājamā Lakstīgalas jaunkundze, kas suģestē klausītājus vairāk ar savu slavu nekā dziesmām. Tagad slavenā soliste ir jau aizceļojusi vai sasaiņojusi savas notis kāda cita iemesla dēļ. Seit palikusi tikai parastā dziedone, kas dzied jautras, dzīvespriecīgas dziesmas bez reklāmas, bez skaļa patosa.
Pēkšņi Totss pieceļas un izspļauj smilgu — beidzot viņš zina, kur un pie kā jāiet. Viņš iesteidzas istabā, paķer no sienas pātagu un pēc dažām minūtēm jau ir ceļā uz Paunveres pusi. Tuvojoties skrodermeistara mājai, pār viņa seju pārslīd ēna. Paslepus paskatījies uz to pusi, viņš noprot, ka Adniēla miteklis šodien ir kaut kā svinīgi uzposts. Ceļagājējs savās domās nosauc šo māju par pretīgu čūsku midzeni un ātri aizdrāžas garām. Sperdams ar savām garajām, tievajām kājām septiņjūdžu soļus, muižas pārvaldnieks drīz vien nonāk pie kādas citas mājiņas, kas viņam šķiet glīta un tīkama. Šodien, kā par brīnumu, Lible ir mājās un saņem reto viesi ar. sevišķu sirsnību. Bet Totss atbild uz šīm laipnībām diezgan vēsi un tūlīt ķeras pie lietas.