Un pati tā šķelmīgi smaida un priecājas, it kā būtu noķērusi nezin ko. Ej nu saproti tās sievietes, it sevišķi jaunās. Nē, citādi viņa ir krietna meiča — bagāta, izskolota un laipna . . . bet. . .
Zvaniķis neizpratnē parausta plecus un uztin sev jaunu smēķi, resnu kā mucas tapu.
— Nu jā, — viņš tūlīt piebilst, — es atkal tā aplinkus, sak, stāsta — Paunverē jau ir īsti pārvaldnieki, jūs taču negaidīsiet, kamēr Kīrs par tādu uzķepurosies. Bet šī atcērt: «Toties šiem gatavajiem pārvaldniekiem nav tik laba sirds!» Padomā tikai — nav tik laba sirds! Re, kur atradusi zelta gabalu. Nu jā, šīs zelta sirds dēļ viņa esot ar mieru gaidīt gadu vai pat divus.
— Njā, — Totss nomurmina, — zelta sirds… Bet svētdien pie ķestera viņa bija par šo zelta sirdi pavisam citādās domās. Nu, bet lai. .. Vienalga! Ja jau tā būšana ir tik tālu, tad tam arī tā jābūt. Rauj viņus jods ar visām zelta sirdīm!
— Nu jā, — atbild zvaniķis, — tur neko nevar darīt.
No istabas atskan balsis, kāds kaut ko plaši stāsta
un vairākkārt piemin gatvi. Muižas pārvaldniekam šķiet, ka tā ir Avdotja vai, pareizāk, Mare, bet ar ko šī meita tur triec — tas aiz krūmiem un kokiem nav redzams. Pēc dažiem acumirkļiem parādās «Totja» kāda jaunekļa pavadībā un pamāj ar roku uz šķūņa pusi.
— Kas tas varētu būt? — muižas pārvaldnieks brīnās.
— Nezinu, — zvaniķis atteic. — Acs tik tālu nesniedz.
— Tas … tas … — čukst muižas pārvaldnieks, — tas ir Kīrs. Ko tas mūlāps te meklē?
— Re, nu, — kā vilku piemin . ..
21.LabrĪt! — Kīrs saka un paceļ platmali ar šauro maliņu.
Labrīt! — Kīrs saka un paceļ platmali ar šauro maliņu.
— Labrīt, labrīt, skodermeistar! — Lible atņem sveicienu. — Nu, ko laba dzird?
— Nekā sevišķa, — rudmatis dzīvoju no dienas dienā. Jāteic, tagad es vairs neesmu skrodermeistars, bet gan Jāzepa amata brālis. Senāk bijām tikai skolas biedri, bet tagad arī amata brāļi. Tātad biedri un arī brāļi.
— Oho, — Lible brīnās, — kāds pārsteigums! Kā tad jus tik pēkšņi nokratījāt skrodera fraku un kļuvāt par muižas pārvaldnieku? Tas, nudien, ir jaunums, kaut ko tādu es šodien dzirdu pirmo reizi. Laikam tāpēc aiz- viņnakt redzēju tādu ērmotu sapni; no rīta sacīju Marijai: «Iegaumē, drīz mēs uzzināsim kaut ko jaunu.» Un, re, te tas ir! Jorhs nav vairs skroderis, bet muižas pārvaldnieks.
— Nu, — Kīrs tīksminās, — vai tad jūs to vēl neesat dzirdējuši? Viss ciems runā.
— Nudien, pirmā dzirdēšana, — zvaniķis pagroza galvu. — Varbūt jūs ko zināt, Totsa kungs?
Totss parausta plecus un pakrata galvu. Kīrs atbalstās pret spieķi un uzmanīgi vēro sēdētājus. Abi šie pērtiķi uz šķūņa sliekšņa tīšām izliekas par muļķiem, kaut gan zina visu. Nav iespējams, ka Lible, šis mūžīgais okšķeris, neko nezinātu par viņa precībām. Nu, vienalga, lai dara, kā zina, — tas neko negroza; viņš ir gatavs iepriecināt draugus un pastāstīt visu pats ar savu muti.
pasmīn. — Tāpat vien
— Kāds tur brīnums, — viņš iesāk, — drīz aizbraukšu uz Krieviju un kļūšu par muižas pārvaldnieku. Jā, jā, lai kļūtu par pārvaldnieku, tur nevajag nekādas burvestības. Izglītības man diezgan un pat vairāk nekā vajag. Dažs labs šajā ziņā netiek man ne tuvu, bet, paskat, jau pārvaldnieks; tas nekas, ka viņš tikai vienu gadu apmeklējis draudzes skolu.
— Njā, — nospriež Lible, — ko nu par izglītību, bet tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Pletīzeri kaktā — un pārvaldnieks gatavs!
— Vai nu kā zibens, vai pērkons, — Kīrs ierauj galvu starp pleciem, — bet tā tas ir.
Rudmatis ar patiku noraugās skolas biedra saīgušajā sejā un tad pēkšņi izgrūž:
— Atnāciet svētdien uz Rajām, gan tad uzzināsiet visu. Būtu vēlams tā uz vakara pusi… ap pulksten pieciem. Parunāsimies tur. Pie vīna glāzes un alus pudeles valodas ritēs gludāk. Jā, jā.
— Uz Rajām? … — Lible iepleš acis. — Pie vīna glāzes un alus pudeles? …
— Jā, jā, — Kīrs ieīdas, — uz Rajām, uz Rajām.
— Nē, nu, — atbild Lible, — pie vīna glāzes un alus pudeles — to es saprotu, bet kāpēc uz Rajām? Jūs tāpat vien pajokojat un, protams, vēlaties, lai mēs aizejam pie jums uz skrodera māju. Vai nav tiesa?
— Nē, nē — uz Rajām.
— Hm… Nu, vai es neteicu sievai, ka drīz mūs pārsteigs savāda ziņa? Viņa, niekkalbe, negribēja ticēt, sak, ko nu uzplijies, nekā savāda nav un nebūs. Te uzreiz — nāciet svētdien uz Rajām ietempt vīnu un alu. Nē, sit mani nost, bet es vēl nespēju to aptvert. Uz Rajām… Hm… Varbūt Totsa jaunskungs kaut ko nojauš?
Totss atkal parausta plecus un cītīgi košļā smilgu.
— Vai tikai tur Rajās, — zvaniķis viltīgi piemiedz aci, — nu jā, vai tikai tur Rajās nenotiks derības… vai kas tamlīdzīgs, ko? Ehē, tagad man tā bilde kļūst mazliet skaidrāka.
— Kas zina, — skroderis pietvīcis pasmaida, — var būt, ka uzminējāt.
— Ahā! — zvaniķis skaļi iesaucas. — Tātad no turienes pūš vējš! Nē, nu es zinu, kāpēc uz Rajām. Ko t jūs neteicāt tūlīt? Man no lielas gudrošanas gandrīz pārsprāga galva. Ahā! Tā, tā! Redziet, Totsa kungs, jūsu skolas biedram veicas.
— Redzu jau, redzu, — sadrūmis atbild pārvaldnieks. — Vēlu laimes!
— Jā, daudz laimes! — pievienojas arī zvaniķis.
— Pateicos! — rudmatis pieklājīgi paceļ cepuri.
— Nē, nu tas jau ir kaut kas! — zvaniķis iekaist aizvien vairāk. — Vēlu tik daudz laimes, ka ne rokāfn pacelt, ne uz muguras panest, un … veselu lērumu sarkanmatainu knēveļu. Bet, ej tu sazini, varbūt bērni nemaz nebūs rudām galvām, jo Tēle tak ir gaišmate. Bet tas nav svarīgi, gan redzēsim, kad šie sāks nākt un kad kāds jau būs klāt.
Kīrs tumši pietvīkst un, novērsies sāņus, vēro veco ozolu.
— Jā, jā, — zvaniķis turpina, — paskat, stārķis jau gaida pavēli. Nu jūs, Ķīra jaunskungs, tā sakot, stāvat ar vienu kāju laulības ostā, tāpēc pacentieties labi aši nodot pasūtījumu — tad būs laikus gatavs, pakamp kā no groza.