— Hm-hm-hm! — Totss smejas un pagriežas ar seju pret šķūni.
— Jūs pārspīlējat, Lible, — Kīrs rūgti pasmīn.
— Dievs pasarg, vai es pateicu ko sliktu? Bērnu radīšana nav netikums vai cilvēku izdomāts niķis; tā ir nolicis pats debesu tēvs un devis zīmi Ādamam. Kas man, vecam bukam, ko pārspīlēt — pašam draiskule mājās, drīz vien tautās vadāma. Pa šo ceļu būs mums jāiet visiem, teica vecmeita, kad kāzinieki pabrauca garām. Tur nav ko kaunēties. Svētdien mēs abi ar Totsa jaunkungu būsim Rajās kā likts un tad aprunāsimies. Šodien man nav citu bēdu kā ātrāk nokļūt mājās un sarāt sievu, lai citreiz nemelš niekus, pļāpa tāda. Tur nav nekā savāda un arī nebūs!
— Svētdien noteikti atnāciet, — rudmatis piekodina. —• Ko es vēl gribēju lūgt: jā, vai skolas biedrs nebūtu tik laipns un neuzrakstītu man kādu ieteikuma vēstuli. Ja mans skolas biedrs runā taisnību, tad viņš ir kalpojis vairākās Krievijas muižās un viņam ir pazīstami daudzi muižkungi. Ja Totss man iedotu līdzi kādu papīru, viņi uzņemtu mani laipnāk, protams, ja nesagādā skolas biedram liekas pūles …
— To var, — Totss piekrīt, saviebdams seju. — Ja tu vari pagaidīt, tūlīt uzrakstīšu vēstuli Ivanovam.
— Nē, nē, — Kīrs atgaiņājas, — pie Ivanova es negribu, viņam galvā ir išiass, un, ja nu šim pagadās pie rokas kāds sitamais, tad …
— Išhiass, nevis išiass! — muižas pārvaldnieks izlabo. — Nu jā, goda vārtus jau tur tev neviens necels, tas skaidrs, bet strādāt tomēr var, ja vien grib, tomēr, ja kāds brauc uz Krieviju tikai tādēļ, lai iegūtu pārvaldnieka titulu, tad nav vērts pūlēties.
— Nē, pie Ivanova es negribu.
— Nu, bet citu tik labu paziņu man nav.
— Gan viss nokārtosies, — zvaniķis iesaucas, — vai Ķīra jaunkungam jau nav gatava kāda ieteikuma vēstule?
— Ir, ir, — atbild Kīrs, — tomēr, jo vairāk, jo labāk: ja nepalīdzēs viena, palīdzēs otra.
— Nē, nu, ja jau tev ir, — Totss gari novelk, — tad man nav ko pūlēties. Pietiek ar vienu labu ieteikumu.
— Jo vairāk, jo labāk, — smejas Kīrs, ieraudams galvu plecos. — Cilvēkam, kurš nolēmis doties tālā ceļā, jābūt pienācīgi sagatavotam. Kad tu vairs negribēji mācīties skolā un aizbrauci uz Krieviju, arī tev taču bija kabatā kāds papīrs, vai ne? Ja nemaldos, tu kādreiz stāstīji par savu Krievijas tēvoci, krusttēvu vai?…
— Vislabākais ieteikums īstam vīram ir viņš pats, — Totss uzsver. — Ja būsi sliņķis, tev nelīdzēs pat septiņas ieteikuma vēstules. Un, otrkārt, kā lai varu tevi ieteikt? Es tikai zinu, ka tu esi skroderis un proti šūt svārkus un bikses.
— Pareizi pareizi! — Lible piekrīt. — Un vecais vienmēr noņem mēru un piegriež; zeļļiem nekas cits nav jādara — jāsadiedz un jāsalaiž kopā ar mašīnu. Iespējams, ka Jorha jaunskungs pats prot noņemt mēru un arī piegriezt, ja būtu vajadzīgs, bet tomēr tas nav lauku darbs. Nē, es spriežu tā: ja jums viena ieteikuma vēstule jau ir, tad pēc otras vairs nevajadzētu mangot. Jā, kaut tevi nelabais, pag, ko šis Lilles Hindreks man nesen stāstīja? Arī viņš kādu laiku klaiņojis pa Krieviju un tagad atbraucis atpakaļ. Nu jā, Krievijā, tur lejā vairāk uz dienvidiem, esot tik stiprs vējš, ka … Nu jā, jūs, Ķīra kungs, esat tāds paviegls cilvēciņš — kaut tikai vējš jūs … Tomēr neaizmirstiet ielikt kabatā kādu smagāku priekšmetu, kad braucat, būs drošāk, citādi jūs vēl sagrābs viesuļvētra un iemetīs Melnajā jūrā. Kam tāds moris vai nēģeris vēlāk būs vajadzīgs? Tad arī sīkie vairs nebūs ne sarkani, ne balti, bet melni kā velnēni.
— Hm-hm-hm, — Totss smejas. — Jā, vēja Krievijā pietiek. Bet tas gan pūš vairāk uz šo pusi, uz ziemeļiem. Dažu labu vieglāku cilvēciņu drīz vien atpūtīs atpakaļ dzimtenē un uzsēdinās tieši uz tā paša ciņa, uz kura viņš tupēja un kladzināja pirms aizbraukšanas.
— Nu, — Kīrs atīd, — ja jau jūs esat tik lepns un negribat dot ieteikumu, tad arī nevajag. Iztikšu tāpat. Vismaz vēlāk neviens nevarēs dižoties, ka viņš ir bijis tas palīgs un labdaris. No vēja man nav bail. Ja jau no tā neizbijās tie, kam galvā bija tikai vienas ziemas gudrība, tad jau man jābaidās vēl mazāk. Lai vējš pūš, uz kurieni grib, kaut tikai neaizpūstu vienu otru uz Sibīriju vai Sahalīnu.
— Nē, — Lible prāto, — tas ir pats stiprākais vējš, un no tā lai dievs pasargā. Bet arī tas, kas gaudo pie Melnās jūras, arī tas nav nieks. Es gudroju un gudroju un tomēr netieku nekādā skaidrībā.
— Kādā skaidrībā? — Kīrs jautā.
— Nu, kad jūs pārnāksiet no turienes un būsiet melns kā piķis.. . vai tad arī bērni būs melni vai tikai māla krāsā. Tēle, kā jau sacīju, ir balta … Balts un melns, melns un balts… Nē, tad bērniem jābūt pelēkiem kā ežiem vai mālainiem, jo jūsu sarkanie mati…
— Liecieties nu mierā, Lible, ar tiem saviem bērniem! — Kīrs uzmet lūpu.
— Dievs pasarg, — Lible nevainīgi iesaucas, — es taču nerunāju par saviem bērniem. Esmu jau pametis savu bērnu, pareizāk sakot, bērns pametis mani. Tikko pārkāpju pār slieksni un noņemu cepuri, tā mazā Marija sāk spiegt kā uz iesma un nelaiž vairs ne tu
vumā. Tātad nedrīkstu viņai tuvoties, kamēr mans ģīmis un pauris būs atkal apauguši spalvām. Es runāju par jūsu bērniem, Ķīra jaunskungs. Ja es noteikti zinātu, ka jūs no Krievijas pārnāksiet tikpat sarkans, kāds esat pašlaik, tad mana sirds būtu mierīga. Lai skraida mazie rakari kā degoši sērkociņi no Rajām uz Paunveri — tur nevienam nav nekādas daļas, jo tas ir dabiski, bet, ja viņi sāks nākt pāri kalnam melni, mālaini, pelēki vai dievs zina kādi, varbūt zaļi, tad .. . tad zirgi sāks trakot un neviens vairs negribēs braukt cauri Paunverei.
— Paklausieties, Lible, — Kīrs kļūst pavisam nopietns, — ja jūs gribat zināt, tad mani mati nemaz nav sarkani, bet kastaņbrūni. Ar gadiem tie kļūs vēl tumšāki, tā ka jūsu zobgalības ir nevietā. Un, ja mani bērni arī būtu sarkani un kaut vai zaļi, tad prātīgs cilvēks par to nekad nesmietos. Ne jau tas ir svarīgi, kas cilvēkam aug uz galvas, bet gan tas, kas ir galvā. Bet, ja jau runājam par izskatu, tad jāatzīstas, ka pašlaik Paunverē nav otra cilvēka, kas izskatītos tik ērmots un smieklīgs kā jūs.