— Nē, ko nu par to! — Lible piekrīt, tad pēkšņi apraujas; kāds vīrs nāk pāri kalnam uz šķūņa pusi: — Paskaties, vēl viens ciemiņš, — viņš saka, — drīz šeit salasīsies vesels bars kā pagasta valdē. Tiesa kas tiesa, Ķīra kungs, es nevaru lepoties ar savu ārieni. Un vispār — kas man, vecam sakārnim, vairs vajadzīgs. Mana dziesma nodziedāta. Ja dievs dos, padzīvošu vēl gadiņus desmit, piecpadsmit un tad — pie veļu mātes. Es tikai vēroju jaunos un priecājos, ka viņiem labi klājas un tie ilgi dzīvo virs zemes. Uzskatiet mani par savu veco tanti, kas laiku pa laikam apciemo savas māsasdēlus un vēl viņiem vienīgi labu. Un, ja viņa reizēm mazliet rūc un baras, tad neņemiet vērā, piedodiet vecam cilvēkam.
Nācējs ir Tenisons.
— Vai tu re, te jau no paša rīta sanācis vesels pulks, it kā kara padome. Tiesa kas tiesa, ja nebūtu pazinis pēc balss, tad nemaz nezinātu, ka uz šķūņa sliekšņa sēž zvaniķis. Nudien, ūsas un bārda piedod vīrietim pavisam citu izskatu! — Nu jā, viņš esot atnācis pēc reņģēm un aizvedis «šās» uz mājām; būs siena laikā ko piesiet dūšu. Nu, bet par ko tad šie tā spriežot, ja drīkst zināt?
Tenisons sasveicinās ar skolas biedriem un zvaniķi un tad apstājas šķūņa priekšā, it kā nogaidīdams, vai viņa varenās kājas nesāks šeit iesakņoties. Liekas, viņa staltais stāvs uzsūc dzīvības spēku tieši no zemes tajā vietā, kur viņš stāv. Skatītāju pārņem bažas, ka apģērbam, kas apņem šo drukno stāvu, kuru katru acumirkli pārsprāgs vīles. Šķiet, it kā spēcīgie lieli un biezās vilnas bikses būtu ar grūtībām iestūķētas šķeltajos puszābakos; Tenisona zābaki atgādina ādas uzmavas uz stabiem.
— Labdien, labdien! — Lible atsaucas. — Spriežam par svarīgām būšanām. Vai tad tu vēl neesi dzirdējis, ka skolas biedrs Kīrs ir tikpat kā precējies un būs muižas pārvaldnieks?
— Kas tās par valodām? Neko neesmu dzirdējis.
— Te nu bija, pats resns kā vērsis, kaut vai stīpām apjoz, lai nepārplīst, bet nezini tādu svarīgu jaunumu. Labāk ej uz mājām, paņem kalendāru un pievelc ar zīmuli krustu pie nākošās svētdienas — tad saderināsies skrodermeistars un Raju Tēle. Tfū! Nevis skroder- meistars, bet muižas pārvaldnieks. Nu jā, tikko būs nosvinēta saderināšanās, Kīrs —- aidā! — projām uz Krieviju, tieši Melnajā jūrā iekšā vai arī paliks uz jūras krasta, to eg lāgā nezinu … Viņš brauks uz turieni mācīties par opmani.
— Kīrs? Krievijā taču bija Totss, nevis Kīrs, — Tenisons aiz brīnumiem aizmirst pievērt muti.
— Uz Krieviju var braukt katrs, kam tīk, — saka Totss, bakstīdams zobus. — Ceļš atvērts visiem.
Paiet vairākas minūtes, pirms Tenisons to visu aptver.
— Nu, bet tagad, — zvaniķis ierosina, — šo notikumu vajadzētu pienācīgi atzīmēt. Ko jūs par to sakāt, Ķīra jaunskungs? Kā būtu, ja mēs visi aizdrāztu uz Paunveri un iedzertu pāris glāžu alus uz jaunās kundzes veselību?
— Ne! — Kīrs pakrata galvu un pošas uz iešanu. — Atnāciet svētdien, tad iedzersim. Tu arī, Tenison, jo…
Rudmatis paceļ cepuri un, kaut ko murminadams, dodas projām. Bet Lible, vērodams aizejošo skroderi, klusi nodzied:
Stalti jāt grib skroderzellis, Bet — ko darīt — nav tam melnis. Tad viņš āzi seglot steidzas, Sakas mauc, kur aste beidzas.
22.Nākamajā rītā Lible agri atkal ierodas Aizpuros
Nākamajā rītā Lible agri atkal ierodas Aizpuros. Uz viņa skūtā zoda un padegunes jau melno strupi bārdas rugāji, bet kailais galvvidus, matiem dīgstot, ir kļuvis zilgans.
— Pēc smiekliem nāk asaras, — viņš saka muižas pārvaldniekam. — Saderināšanās — ņetu!
— Kā — ņetu? — pārvaldnieks brīnās.
— Ņetu. Vakar mana sieva bija aizgājusi uz Rajām un pati savām ausīm dzirdējusi, kā Tēle Jorham sacījusi: «Nekādas saderināšanās nebūs.»
— Oho! Ko tad tas nozīmē? — Totss iepleš acis. Sī vēsts viņu varen iepriecina; kaut kur sirds dziļumos pavīd spožs cerības stariņš.
— Ej nu sazini, ko tas nozīmē, bet Tēle esot vakar tā sacījusi. Nu jā, rudmatis gan tielējies: «Es jau ielūdzu pat savus skolas biedrus, kā lai viņiem tagad atsaku.» Meitene atcirtusi: «Vari aicināt, ko gribi, tikai nevis uz šejieni, bet uz savām mājām. Ja man kāds būs vajadzīgs, aicināšu pati, bez starpnieka.» Te tev nu bija! Rīko nu derības un uzlūdz draugus nobaudīt alu un vīnu!
— Parauj jods! — muižas pārvaldnieks grauž īkšķa nagu, — vai tad … vai tad precības patiešām izjuks?
— Nudien, nezinu. Par to vakar nekas neesot ticis runāts. Gan jau redzēsim. Es tikai saku: pēc smiekliem nāk asaras un labi tas nebeigsies. Bet to es zinu un lieku savu galvu ķīlā, ka rudmatis jau pirms svētdienas atvilksies šurp un paziņos: «Nenāciet!» — bet tad, vai ziniet, Totsa kungs, tad nerādieties viņam acīs, mūciet, cik kājas nes, lai rudmatis dabū mācību. Lai mazliet pacepas pats savos taukos.
— Kā? — Totss nesaprot.
—Nē nu …
Zvaniķim paliek mute pusvirus, jo viņš šaja mirkli izdzird pagalmā Ķīra balsi, nācējs jauta pēc Jazepa.
— Ptl, nešķīstais! — Lible nospļaujas. — Sitais utubunga tevi vajās kā lāsts līdz pašai nāves stundai un nedos mieru pat kapā. Laižamies lapās!
— Uz kurieni?
— Izleksim pa logu.
Zvaniķis piegrūž pārvaldnieku pie loga un klusi sauc uz priekšistabu:
— Sakiet, ka nav mājās. Sakiet — aizgāja pāri purvam uz Paunveri!
Abi bēgli aši izlec pa logu un, cik kājas nes, kāto uz purva pusi. Purva malā Totss aizelsies apstājas, iepleš nāsis un gudro, kādē] viņš īsti skrējis. Tad atsteidzas ari Lible, noliekas garšļaukus zālē un sāk pilnā kaklā smieties.