2.Aizpuru tīrumos sākas spraigs darbs
Aizpuru tīrumos sākas spraigs darbs. Lible pats izrok pirmo akmeni līdz pusei no zemes un ķeras pie urbšanas ar tādu sparu, ka neatliek laika noslaucīt degunu. Pārējos akmeņus
atrok pārvaldnieks, viņš iesāk no lauka malas un lokveidīgi virzās arvien tālāk. Cita pēc citas pārplīst vakarējās tulznas, tās briesmīgi sūrst, bet racējs to nejūt; no viņa atmiņas neizgaist kalpa zobgalīgais smīns, ausīs skan tēva zīmīgie vārdi: «Lai strādā vien, ja grib.» Vecais ar to nevēlējās pateikt neko citu kā to: dēlam šī aizraušanās drīz vien pāries. Lika pagaidīt! Ja darbs ir steidzams un reiz iesākts, tad jāpaveic līdz galam. Totss apsien mutautiņu ap sāpošo plaukstu un rok tālāk, dungodams dziesmiņu: «Posies, dvēsele, diena iet uz galu…»
Līdz brokastīm abi strādā bez apstājas. Laiku pa laikam Lible aši uztin smēķi un tad ar vēl lielāku sparu atsāk urbšanu. Līdz azaidam atkarībā no apjoma vairākos akmeņos ir izurbti lielāki vai mazāki caurumi. Pārvaldnieks nolēmis visu dienu tikai rakt, uz pirmdienu viņš sadabūs vēl otru āmuru un sāks palīdzēt Liblem. Tikai ejot uz brokastīm, abi strādnieki pagūst pārmīt dažus vārdus.
— Ak jā, — saka Lible, uzlikdams svārkus plecos, — Totsa kungam sveicieni no Rajām. Lūdza, lai aizejot, ja atliekot laiks.
— Hm! — Totss nomurmina.
— Nu jā, esot solījies aiziet tūlīt, tikko pārbraukšot no pilsētas. Tagad viņa gaidot katru dienu.
—Hm! Gan aiziešu, kad atliks laiks.
— Nu jā — rītu. Tad būs viens ceļš un divas darīšanas.
— Trīs. Jāiegriežas arī Sārēs. Arnis lika pateikt, lai aizsūtot naudu.
— Ahā. Tātad satikāt Arni? Nu, ko viņš saka un ko dara, kāpēc nebrauc mājās?
— Solījās drīz atbraukt uz Paunveri.
— Nu, bet par to … par šito mīlestību neuzzināji neko?
— Nē, par to mēs nerunājām. Negribēju uzplīties ar saviem jautājumiem.
— Nu jā.
Pēc brokastīm sāk līt lietus, Totsa sarkanais «Tolstoja krekls» drīz vien kļūst tumšs un pielīp pie miesas. Saimniece atnes dēlam svārkus, bet dēls tos nomet uz akmens un strādā vienā kreklā. Pievakarē darbs kļūst vēl grūtāks — zeme pārvēršas dubļos, lāpsta un zābaki aplīp ar smagām dubļu pikām. Tad pārvaldnieks aiziet uz mājām un sameklē mazo cirvīti, ko viņš lieto āmura vietā pie urbšanas. Protams, ar šo nieku viņš neko lielu nevar paveikt, taču mugura kūp, — tik liela ir Totsa darba griba un centība.
Laiks ir nauda; abi vīri neguļ pat dienvidu, bet pārtaisa akmeņu vedamo rāmi, ar kura konstrukciju Lible nav īsti apmierināts. Tad zvaniķis izgatavo sev no veciem maisiem aizsegu, atstutē to pret vēju un strādā tālāk. Lai līst vai šķīst, viņš, Lible, neļaus sevi traucēt.
Vakarā censoņi ir pilnīgi apmierināti ar savu darbu. Pēc vakariņām muižas pārvaldnieks ar palīgu dodas uz pirti. Abi peras ar lielu baudu, pie kam pirts gars ir tik stiprs, ka rauj matus čokurā. Ja kādam sāk pagurt sirds, tas laiku pa laikam iziet pirts priekšā atvēsināties. Tad viņa skatieni neviļus aizslīd uz papuves pusi, kur Libles primitīvā nojume sargā akmens kaudzi.
Pirtī pārvaldnieka kauli kļūst it kā mīkstāki, viņš jūtas možs un priecīgs. Oma uzlabojas vēl jo vairāk, kad viņš iedomājas par vakariņām, kas sestdienās jau kopš seniem laikiem mēdz būt labākas nekā pārējās dienās. Totss iziet priekšnamā, sameklē bikšu kabatā zīmuļa galu un it kā par pamācību jaunajiem un vecajiem uzraksta uz durvīm šādu pantiņu:
No iekšpuses tu tik un tā Sevi nekad nemazgā, Tāpēc liec, lai ziepes dilst, Berz ārpusi, līdz āda svilst.
Kailais dzejnieks uzmanīgi pārlasa savu sacerējumu, piešķiebj galvu un tad uzraksta zem pirmā panta vēl otru un trešo.
Paņem slotu, peries stipri, Tad tu būsi balts un ņipris, Bet, ja slota ir par mīkstu, Noplūc dadzi, nātri sīkstu.
Kas par sutu, kas par garu! Paldies pirtniekam teikt varu, Kas tik labu pirti kūra, Melno miesu baltu būra!
It kā pateikdamies par paša sacerētiem pantiem, Totss uzsit sev ar plaukstu pa kailo gurnu un ieiet atpakaļ pirtī. Pēc vakariņām draugi vēl mazliet patērzē, tad Lible sāk posties uz mājām un saka:
— Nu, Jāzepa jaunskungs, rīt dosimies uz baznīcu un lūgsim dievu, lai tas piešķir pirmdien labāku laiku. Pievakarē, protams, jāiet uz derībām, jo mēs taču tikām aicināti.
— Norunāts! — atbild pārvaldnieks, piedāvādams zvaniķim papirosu ceļa kājai.
Pie skrodera mājeles Totss izbrīnījies apstājas, jo kāds viņu sauc no pagalma:
— Tots, Tots! Pagaidi! — Sētas vārti ar brīkšķi atveras, nobijies un bez cepures Jorhs izskrien uz ceļa.
— Nu, kas ir? — Totss negribīgi jautā.
— Tu… iesi uz Rajām, jā? — rudmatis saka aizelsies. — Ak jā, labdien! Uh, uh … Redzi, mīļais skolas biedri, šodien uz Rajām labāk neej, jo, jo … Nu jā, es jau aizvakar biju Aizpuros un pateicu, lai tu nenāc… Tēle ir slima un …
— Nezinu, — Totss atcērt, — vai viņa ir slima vai arī jau mirusi un aprakta, es tikai zinu to, ka mani aicināja vēl vakar vakarā.
— Aicināja? Uh, kas aicināja?
— Kas aicināja … — Totss atņurd. — Velns. Pats nelabais aicināja. Sacīja: «Tos treknos esmu jau atēdies, tagad pagādājiet tādu kārnāku skroderīti, ko izvārīt zupā.»
— Esi nu lāga zēns, Tots, — Kīrs lūdzas, — un netaisi jokus. Ienāc labāk uz brītiņu pie manis, mums ir alus, pasēdēsim un … un parunāsimies. Tēle tiešām ir grūti slima, tāpēc saderināšanās nenotiks. Uzklausi, ko tev lūdzu, un neej šodien uz Rajām, netraucē.
— Hm… — pārvaldnieks brītiņu pārdomā. — Man ļoti žēl, — viņš secina, — ka es šodien nepaņēmu līdzi savu pātagu. Ai, tavu nelaimi, ka tieši šodien aizmirsu pātagu!
— Tā. Un ko tad iesāktu ar to savu pātagu? — Kīrs kļūst uzmanīgs.
— Es nozilinātu tev ādu.
— Ak tā? Un es laikam mierīgi stāvētu un gaidītu, kamēr tu zvetē, ko? — nikni atcērt rudmatis.