— Nezinu, ko tu darītu, bet sukas tu dabūtu. Vēlāk es tev pateiktu — par ko. Tagad ej un pateicies liktenim, ka man nav līdzi pātagas, un sadzeries pats savu petroleju! Man pietika ar to pašu vienu reizi. — Pārvaldnieks aizsmēķē papirosu un aši aiziet.
Kīrs pavada viņu ar saniknotu skatienu. Vislielākos sirdēstus skroderim sagādā tas, ka viņš pats ir uzlūdzis Totsu. Protams, to darīdams, viņš tikai gribēja palielīties; Totss viņam nav un nebūs vajadzīgs — nedz tagad, nedz turpmāk. Nē, Jorhs vairs nekad nedarīs tādas muļķības. Tā lai viņam būtu laba mācība! Gribot negribot Kīram jāseko pretīgajam skolas biedram: ej sazini, ko šis sapļāpās un sadarīs tur Rajās, ja viņš pats nebūs klāt.
Ka Totss vispirms iegriežas Sārēs, to Kīrs uzskata tikai par Kentukijas Lauvas viltību; Krievijas klaidonim Sārēs nav nekādu darīšanu, viņš vienīgi cenšas sajaukt Kīram pēdas. Totss ļoti labi zina, ka viņam seko, un tīšu prātu neskatās atpakaļ.
Sāres ļaudis uzņem Totsu ļoti viesmīlīgi, piedāvā pusdienas, sola uzvārīt kafiju. Diemžēl muižas pārvaldniekam ir ļoti maz laika — vēl jāaiziet līdz Rajām, no
turienes uz bodi, tad ātri jāsteidzas uz mājām, lai rit agri no rīta varētu ķerties pie darba.
Nu jā, Arnis drīz solījās atbraukt, bet vispirms lai aizsūtot naudu. Ja Sāres ļaudīm nekas neesot pretī, viņš pats varētu naudu aiznest — otrdien vai trešdien Totss braukšot uz pilsētu pēc šaujamā pulvera.
— Ak tad drīzumā solījās atbraukt? — pārjautā Sāres vecmāmuļa.
— Jā, jā — drīz.
— Tad gan ir labi. Sāku jau bažīties, ka nemaz neatbrauks. Tik sen neesmu viņu redzējusi.
No Sārēm Totss pa vistaisnāko ceļu tieši pāri laukiem dodas uz Rajām.
Apmēram pusceļā, kur Sāres mājas nozūd aiz pakalna un pretējā pusē parādās Raju saimniecība, aug vītolu puduris. Tur jau kopš seniem laikiem savelti no abiem tīrumiem novāktie akmeņi un zeme palikusi neuzarta. Starp akmeņiem aug vībotnes un zemenes. Tām pāri pleš zarus vientuļa ieva. No pudura pēkšņi izlec Kīrs un aizšķērso pārvaldniekam taku.
Dažus acumirkļus abi stāv klusēdami, tad rudmatis iedīcas:
— Paklau, es tevi tiku lūdzis, lai tu šodien neej uz Rajām, bet tu tomēr ej.
— Kādu lielceļa laupītāju tu šeit tēlo? — jautā Totss mazliet izbijies, jo skolas biedrs parādījies pilnīgi negaidot.
— Negribu, ka tu šodien ietu uz Rajām. Ja vēlies, ej rīt.
— Labi, bet kas tu man par aizliedzēju? Ek, mana pātaga! Kaut tā man būtu pa ķērienam!
— Nē, nemaz nejoko, — Kīrs nopietni saka, — šodien es tevi tik un tā nelaidīšu.
Muižas pārvaldnieka apaļās acis ieplešas nedabiski lielas. Varbūt viņa skolas biedrs sajucis prātā? Tiesa, no rudmata var sagaidīt visu ko, bet tas nu ir par daudz, tas ir daudzkārt par daudz. Muižas pārvaldnieka bakurētainajā sejā parādās sarkani plankumi. Tomēr pēdējā brīdī viņam izdodas novaldīt dusmas, un viņš, izlikdamies mierīgs, iejautājas:
— Labi, bet pasaki — kā tu man to aizliegsi? Nesāksi taču kauties?
— Man gluži vienalga. Esmu gatavs uz visu, — rudmatis apgalvo.
— Hm …
— Jā, dari, kā zini, bet uz Rajām es tevi šodien nelaidīšu.
— Nē, nu, — pārvaldnieks prāto, — kādēj mums kauties, veciem skolas biedriem. Pie tam šodien ir svētdiena. Ja būtu darbdiena, tad varētu mazliet pacīkstē- ties, bet tagad… uzvalks arī jauns, kā lai kaujas? Pārplēsīsi vēl manus svārkus, un tad es staigāšu tāpat kā tu — svārkos ar šķeltu asti. Nu, ja jau tu tik ļoti gribi, tad paiesim mazliet tālāk no akmeņiem un pacīnīsimies tāpat pa draugam. Redzēsim, kurš kuru veiks…
— Nu, nu, — Kīrs tincina, — tas, kurš uzvarēs, ko tad viņš dabūs? Saki — ko viņš dabūs?
— Kas uzvarēs, — dabūs Raju Tēli.
— Lops!
— Nu, — pārvaldnieks iesaucas, — atkal slikti! Ko tu šķendējies, mīļais skolas biedri?
— Kā tu uzdrošinies, Tēle ir mana līgava! Varbūt tur, Krievijā, cīkstas līgavu dēļ, mūsu pusē tādu parašu nav. Pie mums par tādiem vārdiem gāž pa ausi.
— Oho! … Tevi, Jorh, vajadzētu iecelt par bruņinieku. Labi, pamēģināsim tā: ja es tevi nolikšu pie zemes, tad es iešu šodien uz Rajām; ja tu mani, tad neiešu.
— Esmu ar mieru.
— Nu, neko darīt, tad tikai līdīsim biezoknī un sāksim.
Skolas biedri ielien biezoknī un izvēlas piemērotu laukumiņu; galvenais, lai abi laužoties neuzkristu akmeņiem, tad būs galva pušu un pierē puns. Totss pārlaiž skatienu pār laukumiņu un žigli aizsmēķē papirosu, lai pirms cīniņa ievilktu pāris kuplu dūmu. Viņš pat nepaspēj ielikt papirosu kārbiņu kabatā, kad Ķīra tievās, taču sīkstās rokas apvijas tam ap vidukli kā saknes.
— Pagaidi, pagaidi! Neāksties! — sauc pārvaldnieks.
— Ļauj, lai izņemu papirosu no mutes, citādi izcepināšu tev acis.
— Nekā nebūs! — rudmatis nošņāc un par katru cenu tiecas nogāzt skolas biedru pie zemes.
— Laid vaļā, trakais! — pārvaldnieks iesaucas un ar izbailēm jūt, ka viņa kājas jau karājas gaisā. — Met mieru, pagaidi taču, ūja, jūdas, kur tu steidzies! Ļauj man novilkt svārkus.
— Nekā nebūs! — Kīrs iestenas, gandrīz pārliecināts par uzvaru. Viņa nodoms jau pašā sākumā bija uzbrukt skolas biedram negaidot, lai nogāztu pretinieku gar zemi ar pirmo svaigo spēku. — Nekā nebūs! Nekā nebūs! Oh, ūh! Kur tu biji agrāk? Tad varēji novilkt kaut vai kreklu. Tagad tikai cīnies. Lauzies, sātan! Ūh, ūh!
Rudmatis sagriež apstulbušo muižas pārvaldnieku pāris reižu pa gaisu, tad no visa spēka triec pret zemi, it kā gribētu to iedzīt smiltīs. Totss nokrīt uz ceļiem un sāpīgi saviebj seju. Ko gan sacītu kādreizējie Paunveres zēni, ja tie tagad redzētu savu varoni? Rudmatis Kīrs iedzen lepno Kentukijas Lauvu stāvus zemē kā sētas mietu! Totss ļauj papirosu kārbiņai izkrist no rokām un izdara ar kājām daudz neveiklu kustību. Šādai rīcībai nav citu rezultātu kā samīdīta papirosu kārbiņa. Kīrs spiež viņu ar savu ķermeni kā lietuvēns. Pārvaldnieks vēl drusku pakārpās, nometas te uz ceļiem, te rāpus, tad Kīrs, aizlikdams Totsam kāju priekšā, ar veiklu un ašu kustību nospiež viņu sēdus un nogāž uz muguras.