Ķīra uzvara būtu pilnīga un spoža, ja krītošais ienaidnieks nebūtu viņu uzrāvis sev uz krūtīm. Sajā pēdējā draudzīgajā apkampienā Totsa degošais papiross nokļūst tieši Ķīra nāsī. Skroderzellis iesprauslojas kā kaķis un zibenīgi uzlec stāvus.
— A-a, apčī! Apčī! Vai, vai, vai! — Rudmatis paiet mazliet sāņus, šķaudās, šņaukājas un slauka acis.—Ak tu nešķīsteni ar savu papirosu! — viņš lādas. — Ja tu zinātu, kā sāp! Vēl tagad nāsī čūkst. Ai, ai, vai! Apčī! Apčī!
— Uz veselību, mīļais skolas biedri! — gulētājs mierīgi atbild. Tad viņš atbalstās uz elkoņa, paņem sabradāto papirosu kārbiņu un mēģina atrast tajā kādu veselu papirosu. — Draņķis!
Kīrs pienāk tuvāk, slauka asaru pilnās acis un iesper Totsam ar kāju. Aiz dusmām un sāpēm rudmatainais līgavainis zaudē pēdējo savaldību. Ilgi aizturētais senais naids pēkšņi noārda visus šķēršļus. Samērā viegli gūtā uzvara pavedina viņu uz nepārdomātu rīcību: gulētājs saņem vēl otru kājas spērienu, bet jau daudz sāpīgāku par pirmo.
Uzvarētā Totsa pacietība un miers ir pilnīgi aizkustinošs.
— Gulošo nedrīkst sist, — viņš saka, aizsmēķēdams papirosu. — Tava paša vaina. Kādēļ uzbruki tik negaidot? Pateicies dievam, ka papiross tev neizsvilināja acis. tad tu tagad būtu akls kā Sota. Bet nu ir iācelas augšā, citādi mani svārki tā saburzīsies, ka nedrīkstēšu Rajās vairs rādīties.
— Rajās? Kā tu drīksti iet uz Rajām, ja es tevi noliku zemē? — Kīrs izvalba acis.
— Nu jā, noliki zemē! — muižas pārvaldnieks pasmaida un pieceļas. — Tu pārāk steidzies un neļāvi man atjēgties. Piķis parauj, vai tu patiešām iedomājies, ka esi stiprāks par mani?
— Protams, ka stiprāks, ja jau es tevi nogāzu gar zemi.
— Nolemts! Domā, ko gribi, bet es iešu uz Rajām. Un iegaumē: tagad tev gaidāms viens kārtīgs pēriens par to, ka tu iēspēri man ar kāju. Jānomet svārki, citādi tu man atkal uzklupsi paslepus un tos saburzīsi. — It kā apstiprinādams savus vārdus, Totss tiešām sāk novilkt svārkus, taču visu laiku iešķībi šķielē uz skolas biedru, kurš vēl vienmēr šķaudās. Šķiet, ka pārvaldnieks nojauš ko ļaunu, jo roka aši ieslīd atpakaļ piedurknē, — viņš pamāj ar galvu un noslēpumaini pasmaida. Izrādās — viņam taisnība: nākamajā acumirklī saniknotais skroderis no jauna metas virsū. Šoreiz uzbrucējam neizdodas tik spoži kā pirmīt. Pārvaldnieks izspļauj papirosu no mutes un apcērt rokas ap skrodera tievo vidukli: ja vajadzētu, viņš varētu savas rokas sasiet mezglā uz pretinieka muguras, jo skroderis ir tievs kā pātaga. Bet — jupis zina! — arī skrodera rokas liekas sīkstas kā siekstas. Šis mākoņu stūmējs Totsa prombūtnē ir varen pieņēmies miesā un garā.
Pāris minūšu draugi bez panākumiem mīņājas uz vietas: Kīrs cenšas aizlikt pārvaldniekam kāju priekšā, bet šo triku Totss pazīst jau kopš skolas laikiem. Skroderim apsvilinātā nāss vēl vienmēr sūrst, un viņš birdina asaras. No deguna pār lūpu velkas tieva, gara strūkliņa. Uh, ūh, ūh! Abi briesmīgi sten, it kā tie veltu pret kalnu kādu lielu, smagu akmeni; apkakles un kaklasaites sagriezušās greizi, cepures atstumtas pakausī, uz pieres mirdz sviedri. Trr! Kaut kur plīst drēbe, nokrīt poga, kas tūlīt tiek iemīta zālē. Tad Kīrs elšot ierauj rīklē odu, sāk klepot un uzspļauj uz pretinieka melnajiem svārkiem. So starpgadījumu pārvaldnieks izmanto savā labā. Viņš saspiež skroderi no visa spēka, pagriežas sāniski pret Ķīru, uzceļ skolas biedru uz sava labā gurna un triec pret zemi.
Kritiens Ķīru apdullina. Kad tas atjēdzas, Totss sāk rāties:
— Nu redzi, vai es neteicu, — viņš saka, berzēdams skolas biedra ausis, — cīkstēsimies kā draugi. Bet tu uzbrūc paslepus kā vilks. Redzi nu. Tagad tu esi garšļaukus kā siļķe un jods zina vai maz varēsi piecelties.
— Tu, sātan! — rudmatis iebrēcas. — Netrin ausis!
— Nē nu, — Totss atsaka, — kāpēc lai es netrītu tev ausis, ja tu man spēri ar kāju? Pag, pag, es tevi vēl apsvilināšu ar nātrēm. Sitā!
— Ai, ai! Rimsties jel!
— Ai, nē! Tas tikai sākums, mīļais skolas biedri. Es pacietu visas tavas pārestības, nu ir tava kārta. Pacietību, pacietību, dārgais skolas biedri! Caur ciešanām — pie zvaigznēm. Vai nav tiesa, mm, a?
— Liecies mierā, Tots! — Kīrs vaimanā elles mokās. Jāatzīstas — Totss rīkojas ar nātrēm diezgan nesaudzīgi, jo ienaidnieka kakls un seja jau kvēlo kā ugunskurs.
— Nekā nebūs! — pārvaldnieks atkārto Ķīra paša vārdus. — Nekā nebūs! Sīs pāris tulznas īstam vīram nekaitē. Esi nu rāms. Ak šitā, tu sāksi skrāpēties — ahā! Nē, tad jau pāršķirsim nākamo lappusi un nodrukāsim tevi, kā nākas. Tā … tā … tā. Ahā! Ja nelīdz mazgāšana, tad līdzēs pletīzers! Ahā! Uz veselību, mīļais skolas biedri! Nepinkšķi vis, zini, ja man būtu pie rokas pātaga, tad tev klātos vēl ļaunāk. Tas, ko mēs patlaban darām, ir tikai glāsti un bučošanās. Jods parauj, te vēl kaut kur vajadzēja būt nātru ceriem… Velns kur tie palika? Ahā, re, re, re — tepat ir!
Pārvaldnieks paveic ar skroderi septiņus brīnumus: viņš berž tā ausis, mīca ribas, kutina, veļ pa zemi kā maisu un — kas pats trakākais — nepārtrauc pērt ar nātrēm. Viņš, liekas, pat nedzird nabaga upura brēkšanu un lāstus.
Beidzot Kīram palaimējas satvert Totsa svārku stūri. Rudmatis zina, ka šī ir pārvaldniekam visvārīgākā vieta, un, ja tas viņu neglābs, tad mocībām nebūs gala.
— Pagaidi, tu nelieti, — rudmatis iesēcas, — nu tavi svārki būs pušu kā …
— Ja tu … — pārvaldnieks grasās brīdināt, bet ir jau par vēlu: krakš — krakš — krakš! — plīst svārki.