— Es jau teicu, lai neākstās, mēs salabotu kūti arī bez viņa.
— Nemels niekus, — saimniece atsaka, — kas nu tu vairs par labotāju.
Aptiekārs aptausta kāju un atrod, ka kauls esot vēl veselāks nekā agrāk; satūkumu noņemšot viena prātīga, labi pārdomāta komprese.
— Jā, — slimnieks sūdzas, — bet man vēl briesmīgi sāp.
— Nu, — aptiekārs mierina, — tur neko nevar darīt. Katrs liels pasākums ir liels risks, un, kur mežu cērt, tur skaidas lec. Laiks dziedē visas brūces un sadziedēs ari šo, jo dievs mūs nepametīs nekad.
Ap slimo kāju apliek kompresi, bez tam aptiekārs iedod līdzi lielu pudeli šķidruma, lai varētu turpināt ārstēšanu. Pārvaldnieks pa ceļam uz mājām vēlreiz nāk pie atzinuma, ka pat vismazākais pasākums ir saistīts ar lielu risku.
5.Kaut gan kāja vēl stipri sāp, pārvaldnieks
Kaut gan kāja vēl stipri sāp, pārvaldnieks tomēr aizklibo uz tīrumu. Šķiet, it kā viņš cīnītos pret kādu neredzamu ienaidnieku, kas tiecas traucēt viņu darbā. Līdz brokastīm Totss un Lible divi vien ņemas ap smagajiem akmeņiem; Mārtiņš, viņu varenais palīgs, ir nozudis. Atskanot sprādzieniem, mājnieki viņu redzējuši lielās izbailēs skrienam pār tīrumu, taču neviens nezina, kur viņš atrodas tagad. Vienu cēlienu viņiem izpalīdz kalps, pēc tam nozūd arī tas, un uz lauka atkal paliek pusotra vīra, jo Totss kopš šodienas uzskata sevi par «darba invalīdu».
— Tas ir bēdīgs numurs, par brīdinājumu veciem un jauniem, — viņš saka, jo kāja viņu traucē darbā.
Pievakarē uz Aizpuriem atnāk aptiekārs, lai apraudzītu slimnieku. No kājas noraisa apsēju, slimo vietu apziež ar kādu ziedi un pārsien no jauna. Blakus stāv Lible un klusēdams noraugās aptiekāra izdarībās.
— Nu, — aptiekārs secina pēc paveiktā darba, — ārīgi esam tavu kāju dakterējuši jau diezgan. Ir pienācis laiks lietot iekšķīgas zāles. Ārējās velk, iekšējās stumj, — pēc pāris dienām kaite būs no kājas laukā, un tad jūs manis dēļ varēsiet kaut vai dancot, ja vien pastarpēm nepiemetīsies kāda cita kaite.
To sacīdams, aptiekārs pamirkšķina Totsam ar aci un izvelk no kabatas plakanu pudeli, uz kuras uzlīmēta etiķete ar uzrakstu «Iekšķīgi».
— Jā, — Totss piekrīt, aplūkodams pudeli, — šīs zāles ir iekšķīgas.
— Nu jā, — tās stumj. Iemetiet malciņu!'
Pārvaldnieks pieliek pudeli pie mutes un dzer.
— Mm, — viņš saka, — tās ir gluži labas.
— Lai nu būtu kā būdams, bet tās stumj, — apstiprina aptiekārs. — Iemetiet ari jūs, zvaniķa kungs.
Zvaniķis izbrīnījies uzlūko runātāju, tad uzmet skatienu savām kājām ūdenszābakos un saka:
— Ko tad es, mani kāti ir veseli.
— Tad tie kļūs vēl veselāki.
— Kā aptiekāra kungs pavēl — var jau arī iemest.
— Tā, — aptiekārs secina, kad Lible izdzēris savu devu, — nu būs arī man pašam jāiepilina rīklē kāda pilīte. Manas kājas gan nav slimas, toties tām ir kāda cita kaite: vecas. Bez visām citām īpašībām šīm zālēm piemīt vēl kāda sevišķa īpašība — tās dod vecām kājām jaunu sparu. Topiet veseli un dzīvojiet tik labi, cik labi vien mākat!
Aptiekārs izpalīdz savām vecajām kājām, piešķirot tām jaunu sparu, apsēžas uz akmens un noņem platmali. Redzēdams ciemiņa kailo, ar sviedriem klāto pakausi, pārvaldnieks nespēj novaldīt smaidu.
— Ahā, — aptiekārs to tūdaļ pamana, — mans kailais pakausis atkal sagādā kādam prieku. Bet, pirms neesmu aizmirsis, es jums, jaunekli, gribētu ko pateikt.
— Tas nekas, aptiekāra kungs, — Lible noņem savu cepuri, — arī mana galva ir kaila.
— Nē, nu, — domā viesis, — tā ir pavisam cita lieta. Jūsu galva ir noskūta, tur ar laiku kaut kas ataugs, bet mans pauris ir pliks un tāds arī paliks. Ak jā, iegaumējiet, jaunekli, un paturiet prātā. Ja plikgalvji būtu sliktāki par citiem, tad Jēzus tos nebūtu izraudzījies par apustuļiem. Kā jau jūs abi zināt, tad vissvarīgāko darbu tā kunga druvā ir paveikuši tieši plikgalvji. Es nekur neesmu lasījis, ka Jēzus būtu viņiem kādreiz pārmetis šo trūkumu, kaut gan tas pieminēts svētajos rakstos un par to pat ir sacerēta dziesmiņa:
Kad puiši zobojušies tika, Ka Elijam ir galva plika, Tad nāca lāči palīgā, Bij puiši postā galīgā.
Tas par Eliju. Sakiet, jaunskungs, ja jūs to zināt, — kam vēl citam atsūtīja no debesīm pretī pasta zirgus, lai viņu aizvestu no šīs bēdu ielejas? Esmu pētījis
svētos rakstus, bet otru līdzīgu gadījumu neesmu uzgājis. Un tagad paceļas jautājums: kādēļ tieši plikgalvis kļuva par šī neparastā brauciena dalībnieku? Varbūt tāpēc, ka nav svarīgi, kas cilvēkam aug uz galvas, bet gan tas, kas ir šai galvā iekšā. Kā jūs domājat, mm, a?
Tas notika senajos labajos laikos. Tagad, mūsu dienās, plikgalvību uzskata par augstas kultūras pazīmi. Ja mēs saskaņā ar dabas zinātnieka Darvina mācību esam pērtiķa pēcteči, tad visspalvainākie tipi ir mūsu sentēvi, bet tie, kuru galvas ir kailas, stāv jau pakāpi augstāk par spalvainajiem. Vai nav tiesa, mm, a? Vispār — nākotne pieder plikgalvjiem. Viņu kailie pauri paaudzi pēc paaudzes izaugs aizvien lielāki, bet vēderi kļūs mazāki, rokas vārgākas; viss viņu spēks sakoncentrēsies vienīgi galvas smadzenēs. Miesīgais spēks vairs nebūs vajadzīgs. Ar savām lielajām smadzenēm tie izgudros visādas mašīnas, kas darbosies muskuļu vietā, vai arī šīs galvas liks strādāt tiem, kas vēl būs spalvaini un nespēs neko izdomāt. Vai jums patiešām liekas, ka nākotnes cilvēks cīkstēsies ar akmeņiem, kā to darāt jūs? Nē, nākotnes cilvēkam būs mašīnas, kas raks, cels un vedīs. Nē, mans jaunais draugs, plikgalvji vienmēr bijuši cieņā, tos novērtēs arī nākotnē, jo viņus pati daba iecēlusi izredzēto kārtā.
Tagad, kad jūs to esat dzirdējuši un, jādomā, arī paturējuši prātā, iemetiet vēl vienu malciņu, un tad jūs paši jutīsiet, kā atgriežas veselība. Un, kad jūs atkal būsiet vesels, tad ziniet, ka arī tā persona, kas jūs ārstēja, ir plikpauris — un neviens cits.