— Jā, jā, — Totss smaidīdams aplūko pudeli, — bet vai šīs iekšķīgās zāles nepadarīs mūs slābanus, tā ka mēs vairs nevarēsim pavelt akmeņus?
— Akmeņus pavelt… — aptiekārs dusmojas. — Jaunais draugs, vai tad jūs domājat mūžīgi velt tikai akmeņus? Vai tad akmeņu velšana ir jūsu mērķis un aicinājums? Vai tiešām jūs negribēsiet novēlēt savai miesai un savam garam mazu atpūtu? Arī notij pēc katras takts ir svītra, kāpēc jūs laiku pa laikam lai neapsēstos un nenoslaucītu sviedrus no pieres? Hm?
— Mums bija plāns novākt šodien no šī zemesgabala visus akmeņus.
— Ahā — plāns! Jums bija plāns! Pazīstu šos plānotājus. Arī šajā sakarībā es varētu jums kaut ko pastāstīt, ak manu labdari ar slimo kāju! Kā jau jums aptiekā stāstīju, arī es reiz biju jauns. Mm, jūs taču nedomājat noliegt šo mūsu sarunu? Nu jā, un tā nav tukša lielība, bet reiz tiešām bija laiks, kad arī es biju jauns. Tad kopā ar mani uz plašā dzīves ceļa izgāja pāris manu draugu. Arī tiem abiem bija plāns, mērķis, dzīves mērķis — vai kā nu to sauc. Vai viņi ir tikuši tālāk par mani, kas vienmēr dzīvojis bez jebkāda plāna un mērķa? Viņi sēž uz saviem naudas maisiem, sten un pūš, un sūdzas par sliktiem laikiem, šad un tad ziedo piecdesmit rubļu labdarības mērķiem, tas nozīmē, to labā, kurus viņi ar savu negausību un iedzīvošanās kāri padarījuši par darba nespējīgiem un nabagiem, un tad gaužas, ka avīzes nodrukājušas vēsti par viņu ziedojumu ar pārāk maziem burtiem. So bagātnieku galvas ir greizas, un tie uzlūko pretimnācējus caur pieri. Atcerieties un iegaumējiet, jaunekli, ja vēl to neesat pamanījis: kad nabags kļūst bagāts vai bagātais vēl bagātāks, tad viņš sašķiebj galvu un glūn caur pieri kā hiēna. Kādēļ viņš tā dara, to es jums pašlaik neprotu izskaidrot, var jau būt, ka man izdosies šo noslēpumu atklāt. Ļoti iespējams, ka viņi ar šo glūnošo skatienu grib izpētīt, vai pretimnācējs nekāro pēc viņa mantas jeb vai viņš nevarētu pretimnācēju kaut kā izmantot savā labā.
Tā tas notiek ar dažu labu, kam ir nosprausts plāns. Protams, mums nevajag to uzņemt pārāk traģiski, jo mēs paši arī savus pārdzīvojumus neuzņemam traģiski. Mēs tiecamies tvert sīkos prieciņus it visur, kur vien tos atrodam. Mēs nenonicinām un neienīstam nevienu, neesam skaudīgi, mums šajā pasaulē nav ko iegūt un nav arī ko zaudēt. Vai nav tiesa, mm, a? Sakiet — ko jūsu plāns līdzētu tādā gadījumā, ja šai akmens kaudzei būtu ieplānots noraut jūsu kāju? Kāds vīrs gāja pa ceļu, pirts slota padusē. Pretī nāca liels varasvīrs, teiksim, ķēniņš. Varasvīrs — nu jā, pieņemsim — ķēniņš prasa:
— Kur tu iesi, vīrs?
— Nezinu, — tas atbild.
— Kā tad tā, nezini? — ķēniņš brīnās. — Tev ir slota padusē, tātad tu iesi uz pirti. — Nezinu, — vīrs ietiepjas. Tad ķēniņš sadusmojas, kā jau tas varasvīriem piederas.
— Kā? Tev padusē ir slota un rokās ziepes — un tu nezini, kur gribi iet? Kas tā par valodu? Tūlīt pasaki — kur tu iesi? — Vīrs atbild trešo reizi: — Nezinu. — Ķēniņš saskaišas vēl vairāk un sauc: — Ņemiet šo vīru un ieslogiet cietumā, viņš grib mani muļķot! — Vīram uz to nav ilgi jāgaida. Pie vājā un neaizsargātā nav grūti būt varonim. Sargi, caps, satver vīru aiz apkakles un prom uz cietumu. Tur vīrs vēlreiz atskatās uz ķēniņu un saka: — Tagad jūs pats redzat, augstība, ka es nevarēju zināt, kur aiziešu. Gribēju iet uz pirti, bet, re, tagad neeju uz pirti, bet uz cietumu.
— Tā tas ir, — Totss pagroza pirkstos pudeli, — bet, kur neplāno, tur arī neko nedara. Es domāju, ka šie akmeņi paši uz mājām neaizvelsies un kūtij pamati neradīsies paši no sevis.
— Iemetiet, iemetiet malciņu un nesāciet strīdēties,— aptiekārs sarauc sirmās uzacis. — Nevaru ciest strī- doņas. Es pasaku atklāti, ko domāju, — un viss. Vai jūs piekrītat vai ne, nav mana darīšana, es nevienam savus uzskatus neuzspiežu. Palikšu pie tā, ko esmu teicis, un nekāda vara mani nepiespiedīs mainīt savas domas, vismazāk jūsu vārdi, jaunais cilvēk. Pieņemiet to, kas jums liekas derīgs, nestrīdieties, neprātojiet, bet mīliet, ticiet un ceriet, tad jūs iegūsiet to, ko kodes un rūsa nemaitā!
— Skaidrs! — pārvaldnieks labsirdīgi pasmaida un iekampj no pudeles pamatīgu malku. — Šoreiz jums taisnība, jo kāja tiešām atveseļojas.
— Nu redziet! Esmu sirms āpsis, kā gan lai es vēl pirms nāves samelotu jums tukšus niekus un piedāvātu suslu, kas nekur neder! Tā. Iemetiet arī jūs, trokšņu meistar, vienu čarku un tad pasakiet man — ko dara jūsu draugs Rafaels?
— Ai, kā svilina! — Lible pakrata galvu un noslauka muti ar piedurkni. — Šitādu reti dabū.
Pārvaldnieks piedāvā viesim un Liblem papirosus, ieliek arī pats smēķi mutē un tad saka:
— Draugs Rafaels… jūs jautājat, ko dara mans draugs Rafaels? Rafaels drīz iebrauks laulības ostā. Vispirms vēl apbraukās Krieviju, pārvedīs muižas pārvaldnieka diplomu un … un, ko viņš pēc tam iesāks, to es nezinu. Katrā ziņā drīz iebrauks laulības ostā, jo neesot labi, ja cilvēks dzīvojot viens.
— Ai, šīs precības vēl karājas gaisā, — Lible nospriež. — Diezin kas tur vēl sanāks. Es esmu muļķa cilvēciņš, bet tik daudz tomēr saprotu, ka draugs Rafaels šo laulības ostu vēl nemaz neredz, vienalga, vai viņš skatās ar brillēm vai glūn ķīķerī. Visi kuģi nenonāk tajā ostā, uz kuru dodas. Kā tajā dziesmā teikts.
— Laulības ostā… — aptiekārs nomurmina, neieklausīdamies Libles dziļdomīgajā piebildē. — Par tā saucamo laulības ostu es varētu pastāstīt ļoti daudz.
— Jā, jūs varētu gan, tas tiesa, — Lible viņu pārtrauc. — Bet nebaidieties, aptiekāra kungs, ka es sākšu par to runāt, kaut gan arī man ir šis tas padomā. Uzskatu, ka esmu īsts muļķis un laikam ne pie kādas gudrības arī netikšu. Stāstiet, stāstiet vien tālāk, aptiekara kungs, jūsu vārdos patīkami klausīties.