— Kādēļ lai tajos nebūtu patīkami klausīties, — aptiekārs jūtas glaimots. — Pirmkārt, esmu jau vecs kā nodzīts ēzelis, un, otrkārt, savā dzīvē esmu daudz ko pieredzējis. Nesaprotu, kādēļ šis puisis ar slimo kāju grib ar mani strīdēties.
— Lai nu paliek, — Totss pasmaida, — es vairs nestrīdēšos. Turēšu mēli aiz zobiem un… Un tagad mēģiniet iedomāties, ka šeit manā vietā uz akmens sēž viens ragainis! Nē, nevis ragainis, bet viena liela auss, kas visu dzird un iegaumē, ko saka.
— Hm… ak šitā. Labi, ka jūs vairs negribat strīdēties … nevaru ciest strīdu. Nu jā … bet nu es esmu aizmirsis, par ko mēs runājām.
— Par laulības ostu, — Totss atgādina.
— Pareizi — par laulības ostu. Par laulības ostu es varētu sarakstīt biežu grāmatu, bet jūs zināt manus uzskatus par rakstīšanu. Es vienmēr esmu teicis: kam ir ausis, tas lai dzird, ko viņam saka cilvēka mute. Laulības osta … Pirmkārt jau pats vārds «osta» ir balti meli: šis vārds daudz labāk noderētu kāda cita stāvokļa vai lietas attēlošanai nekā laulības. Dodamies tā sauktajā laulībā, vīrs, tāpat arī jūsu draugs Rafaels, brauc no ostas laukā bangojošā jūrā. Ievērojiet, es tīšām lietoju šo veco un nodeldēto izteicienu «bangojošā», jo jūra, kas no krasta šķiet tik rāma, mierīga un vilinoša, parasti sāk trakot tikai pēc tam, kad laulības plosts ir atstumts no krasta. Es pazinu vairākus precētus vīrus, o, ļoti daudzus… bet pagaidām nepieskarsimies šim jautājumam, jo es gribu runāt par jūsu draugu Rafaelu … Patlaban draugs Rafaels saskata vienīgi paradīzi un eņģeļus un domā, cik salds būs auglis, kas viņam iekritīs rokās. Bet drīz vien viņš pamanīs, ka auglis ir diezgan skābs, ja ne galīgi sūrs, un ka eņģelim ir savi untumi un iegribas, ko tik grūti apmierināt, ja tas vispār iespējams. Vēlāk, pēc kāda laika, viņš sasitīs plaukstas un jautās sev: «Žēlīgā debess, kā gan tas varēja notikt, ka es tā iekritu?» Jā … Un, ja Rafaels būs prātīgs, tad viņš paskatīsies augšā pret debesīm un sacīs: «Labi, ka vēl tā!» — kā mēdza teikt mans nelaiķis māsasvīrs. Jo viss varēja beigties vēl ļaunāk. Kad un kādā veidā māsasvīra eņģelis pārvērtās par velnu, to māsasvīrs, protams, nepamanīja, bet viņš zināja, ka pastāv gan labāki, gan ļaunāki gari, un pateicās debesīm, ka viņš nav sastapies ar pašu sātanu brunčos.
Bet māsasvīrs . . . Nelaiķis bija prātīgs vīrietis, kādus tagad sastopam reti. Neticu, ka jūsu draugam Rafaelam varētu būt tik daudz saprāta. Māsasvīrs bija filozofs. Un tomēr viņš izdarīja lielu kļūdu: sāka meklēt labāku par labu. Tagad māsasvīram tur dzestrajā kapā laika diezgan visu pārdomāt un nožēlot savu kļūdu. Nu labi…
Aptiekārs atkal noslauka pieri, palūdz Totsam papirosu un turpina:
— Es jums labprāt pastāstītu vēl vienu notikumu, notikumu par kādu jaunekli, kurš arī stūrēja uz tā saucamo laulības ostu un tur arī nokļuva, bet ņemiet vērā un iegaumējiet, ka man ir vēl daudz citu pacientu, kas gaida… Tādēļ šis stāsts būs jāatliek uz kādu citu reizi, kaut gan tas ir reti jauks un pamācīgs stāsts.
Atgādiniet man, kad satiksimies vai nu tepat jūsu tīrumā, vai kur citur. Bet, pirms eju projām, iedzersim vēl malciņu mana māsasvīra piemiņai; nelaiķis bija filozofs un pakļāvās apstākļiem, ko nebija iespējams grozīt. Viņš pacietīgi nesa savu krustu un palika krietns cilvēks līdz pat savai nāves stundai. Arī viņš neatturējās izbaudīt sīkos dzīves prieciņus, kur vien tos atrada, un neapsūdzēja līdzcilvēkus, kad bija nonācis trūkumā. Es neticu, ka viņš tagad kapā lauzītu galvu un nožēlotu, ka dzīve nav bijusi tāda, kādu viņš to bija iedomājies savā jaunībā; viņš drīzāk pasmiesies bārdā un sacīs: «Labi, ka vēl tā!» Sitā gan. Nu pudele ir tukša, un jūs, jaunskungs, varat pateikties liktenim, ka jūs izārstēja īstajā laikā un ar īstajām zālēm. Starp citu, jūs man tomēr varētu pateikt: kā tagad klājas jūsu kājai?
— Nē, jods zina, nu jau daudz labāk, — atbild Totss.
6.Akmeņu vedēji brīdi klusēdami noskatās, kā aptiekārs aiziet
Akmeņu vedēji brīdi klusēdami noskatās, kā aptiekārs aiziet, un tad, papildinājuši spēkus ar kuplu dūmu, atkal ķeras pie darba. Totss dungo kādu pazīstamu dziesmiņu un domīgi smaida. Savādi, nesen viņš vēl auļoja pa Krievijas plašumiem, tagad viņš, Totss, ir dzimtenē un spridzina akmeņus Aizpuros. Te nav kam pavēlēt, viss jādara pašam ar savām rokām. O, kaut viņš varētu uz pāris dienām atsūtīt šurp Ivanova vīrus!
Bet tuvumā nav neviena cita palīga, tikai Lible. Zvaniķis pašlaik pētī savus smilšainos zābaku stulme- ņus un klusībā prāto, kā rudenī tikt pie jaunām «galvām». Kur ņemt naudu? Kur ellē nozudis Mārtiņš? Kopā ar Mārtiņu darbs veicās daudz nadzīgāk. Aptiekāra «iekšķīgās» zāles bija gluži jaukas, tās gan remdēja sāpes, bet padarīja slābanu visu ķermeni. Tā ka nemaz vairs negribas celties no akmens.
Tomēr jāceļas. Kas tā par slinkošanu darba laikā? Augšā! Viņš taču atpūtās, kamēr aptiekārs prātoja par laulības ostām. Pag, kas tur nāk? Sieviete? Parauj jods, tā taču ir Tēle, pati Raju Tēle! Ko gan viņa te meklē?
— Lible!
— Mm, — zvaniķis atsaucas. — Jā, tūlīt sāksim. Akmeņiem tak kājas nepieaugs, paši uz mājām vis nesolos.
— Vispirms paraugies uz ceļu un pasaki man — ko tas nozīmē vai «Kas tas ir?», kā rakstīts katķismā.
— Kas gan tā varētu būt? Re, uznāca uz lauka.
— Kā tad — uz lauka. Es jau arī brīnos.
Pārvaldnieks pārlaiž skatienu pār savām vecajām
darba drēbēm un tad sāk cieši raudzīties uz nācējas pusi. Piķis parauj, vai šī nevarēja atnākt kādu citu reizi, tomēr ne, jāvelkas šurp pašā darba laikā! Tā tas notiek, kad cilvēkam nav nekādu citu pienākumu kā vienīgi būt sava tēva meitai. Nu jāskrien vai mežā ar visiem novārtītajiem kamzoļiem un tēva caurajiem zābakiem. Kaut tevi…