— Tā taču ir… Ernas jaunkundze vai kas… no ķestera mājām, — Lible pēkšņi iesaucas.
— Kas par Ernas jaunkundzi? — Totss izvalba acis.
— Tā ir Raju Tēle.
— Nav, nav, — Lible ietiepjas.
— Lai jau pienāk tuvāk. Lai pienāk tuvāk, gan tad redzēsi.
Pāris minūšu abi, kaklus izstiepuši, raugās uz nācējas pusi, tad Totss atzīstas, ka ir kļūdījies.
— Taisnība, tā ir no ķestera mājām.
— Vai es neteicu?
Kad nācēja ir jau pavisam tuvu, Totss pieceļas, pasmaida, tad pasper pāris soļu jaunavai pretī un sasveicinās.
— Labdien! Labdien! — meiča līksmi atsaucas. — Redziet, es tomēr jūs atradu.
— To var redzēt, — pārvaldnieks satver piedāvāto roku un pieklājīgi paklanās.
— Es jau nemaz nezinātu šurp atnākt, bet ceļā satiku aptiekāru, un viņš man pateica, kur jūs meklēt.
— Jā, tepat jau esam, — Totss pasmaida un uzmet žiglu skatienu Liblem.
— Bet ko jūs šeit darāt? Vedat akmeņus? O, jūs esat kļuvis par īstu darba rūķi, Totsa kungs.
— Es jau tāpat vien . . . aiz gara laika.
— Ļoti jauki, — Ernas jaunkundze viņu uzslavē.
— Bet vai jūs varat iedomāties, Totsa kungs, kādēļ esmu atnākusi? Lai nodotu sveicienus no jūsu drauga Ķīra. Ķīra kungs vakar aizbrauca uz Krieviju, mēs visi viņu pavadījām, bija ļoti jautri. Šodien man kļuva garlaicīgi un es ^atnācu paskatīties, kā jums klājas un kāpēc jūs vairs neatnākat pie mums.
— Ak šitā, — Totss atkal pasmaida. — Nav laika, Ernas jaunkundz, citādi noteikti būtu aizgājis.
— Atliciniet laiku! Atliciniet laiku, Totsa kungs. Jūs taču mūžīgi neskaldāt akmeņus un nestrādājat. Sacīsim, vakaros … Mēs, piemēram, vakar nodomājām, ka jūs atnāksiet pavadīt savu skolas biedru, bet nekā!
— Man nebija ne jausmas, ka Kīrs aizbrauks vakar.
— Tiešām? Vai tad viņš jums par to nekā neteica?
— Nē. Tas ir, es zināju, ka viņš brauks, bet, kad tieši, — par to man nebija ne jausmas.
— O, mums gāja Joti jautri. Bija krusttēvs ar krustmāti, protams, arī Tēle, Ķīra kunga vecāki un brāli. Stacijā tika turētas runas. Un beidzot visa Ķīru ģimene sāka raudāt. Arī pats Ķīra kungs. Ai, cik tas bija jautri! Mēs ar Tēli pa ceļam uz mājām briesmīgi smējāmies. Ak šī Tēle! Kā viņa prot tērzēt!
— Ak tā, — Totss nomurmina. — Vai… vai tad Tēle nemaz neraudāja?
— Tēle — nē! Tēle visu laiku tikai smējās, un man kļuva neērti. Citi raud — viņa smejas. Ja jūs, Totsa kungs, būtu redzējis šo pēdējo atvadu skūpstu! Ha-ha- hā! Esmu pārliecināta, ka Ķīra kungs nekad vēl nav skūpstījies.
— Kādēļ jūs tā domājat?
— Ak, viņš taču bija tik neveikls, tik neveikls.
— Tā-ā. Gan jau pieradīs, kad atgriezīsies no Krievijas.
Ernas jaunkundze mazliet nosarkst un paraugās kaut kur sāņus. Totss ar vienu aci vēro viešņas cirtainos matus un balto pieri, tad ieklepojas un izņem no kabatas papirosu kārbiņu.
— Tas, protams, nav labi, ka es jums visu atstāstu,— viešņa no jauna pievēršas Totsam. — Bet…
—' Jūs taču nepateicāt neko sliktu, — Totss mierina.
— Tas tiesa, bet… Nē, katrā ziņā, tas bija ļoti jautri. Šodien satiku Ķīra kunga māti un… Vai Jūs varat iedomāties, kur viņa gāja? Gāja — ha,_ha, ha — uz pastu vai pagastmāju skatīties, vai no dela neesot pienākusi vēstule.
— Hm … pārāk ātri. Bet, ej nu sazini, varbūt pēc vēstules gāja arī kāda cita?
— Kas? Hā, jūs domājat — Tēle? Tēle par Ķīra kungu nepavisam nav sajūsmā. Vai zināt, Totsa kungs, Tēle nemaz negrib Ķīra kungu.
— Nu-nū? Kāpēc?
— Vina saka — Ķīra kungs pārāk bieži šķaudot.
— Hm? …
— Jā, jā, vakar ceļā uz mājām par to vien runāja.
— Tās bija iesnas, kas pāries.
— Nē, vispār ar Ķīra kunga degunu neesot kaut kas kārtībā. Viņš pārāk skaļi šņācot. O, Tēle tik lieliski prot viņu atdarināt, ka cilvēks var pārsmieties. Jā, Jā, Totsa kungs, jūs neticat? Bet nu pietiks pļāpāt, jūs varat atkal ķerties pie darba, bet es iešu uz mājām. Skolas biedra sveicienus tātad esmu jums nodevusi.
— Jā, pateicos.
— Nu jā, strādājiet vien. Jums taču vēl tik daudz ko darīt. Nekavējiet laiku. Citādi vēlāk pārmetīsiet, ka esmu jūs traucējusi. Redziet, palīgs arī gaida, neļaujiet viņam vienam velt smagos akmeņus.
— Darbs nav zaķis, tas nekur neaizbēgs, — Totss paskatās pār plecu uz Libli; tas tik tiešām, kā par spīti, patlaban cīnās ap lielu akmeni. — Lai paliek, Lible, laika diezgan. Met mieru.
Bet Liblem, šim stūrgalvim, acīm redzot, ir savi untumi — jods zina kādēļ viņam tieši tagad ir jānoņemas ar vislielāko akmeni. Vai tiešām viņš nevar pagaidīt, kamēr Totss nāks palīgā? Lai vismaz paiet drusciņ tālāk un cīkstās ap citiem akmeņiem, kas ir mazāki.
Kaut nelabais parautu šo veco tiepšu, kas, pūlēdamies ap akmeni, tomēr klausās, ausis saslējis, lai neviens vārds neietu zudumā.
— Ejiet, ejiet palīgā, — meiča mudina, — vai dzirdat, kā viņš sten?
«Lai viņš, sātans, sten. Lai nav tik ziņkārīgs,» nodomā pārvaldnieks un tomēr pieķeras pie akmens.
— Pagaidiet, es arī piepalīdzēšu, — jaunava smejas un uzliek saulessarga galu uz akmens.
— Nē, nē, ko jūs, — Lible atgaiņājas, — nenāciet, sabridīsiet kājas. Ejiet projām, jaunkundzi
Bet jaunkundzei, kurai mājās ir tik garlaicīgi, šis neparastais darbs sagādā lielu prieku. Viņa savā centībā aizraujas tik tālu, ka mēģina ar saulessargu noturēt akmeni, kas slīd atpakaļ. Protams, atskan mazs krakšķis, un saulessarga kāts ir pušu.