— Nu redziet, — Lible sirdās, — vai es neteicu? Tas nav nekāds lauznis, ar ko cilā akmeņus. Ai jaunkundz, jaunkundzi Esiet nu tik laba un paejiet mazliet tālāk, citādi akmens uzvelsies jums uz kājas, un tās mums būs vairāk žēl nekā saulessarga.
— Ai, tas jau bija vecs, — jaunava nomet salauzto saulessargu zemē un pieķeras pie akmens.
— Nu tas tik vēl trūka, — kaut arī sadusmots, zvaniķis nespēj atturēt smaidu. — Kas nu vainas! Novāksim visu papuvi vienā dienā.
— Labi, — meiča atsaka. — Esmu ar mieru strādāt pie jums; sakiet — cik jūs man maksāsiet?
— Tā ir saimnieka darīšana, — zvaniķis norāda uz pārvaldnieku.
Totss vēro Ernas jaunkundzes tievos, trauslos pirkstus un smaida. Šīs rokas ir vēl mazākas un baltākas nekā Tēlei. Vienā, it sevišķi gleznā pirkstiņā mirdz gredzens ar dārgakmeni, virsdelmā redzama maza, tikko manāma rēta. Nē, par šīm rokām viņš būtu ar mieru maksāt ļoti daudz. Protams, darbam tās neder, bet, bet…
— Nezinu, — viņš atbild, — cik jūs prasīsiet.
— Lai pietiktu iztikai.
— Ha, ha, hā, — Lible smejas, — lai pietiktu iztikai! Ar šo darbu jaunkundze nespēs pat nopelnīt tik daudz jaunu saulessargu, cik viņai vajadzēs.
— Nu labi, — atbild Ernas jaunkundze, — es neprasīšu algu, es tikai lūgšu, lai Totsa kungs mūs kādreiz apciemotu. Un strādāt nākšu tad, kad darbs būs steidzams, — tā mēs norēķināsimies.
— Tā ir pavisam cita lieta.
— Nu jā, nu šis akmens ir vietā, tagad mazliet atpūtīsimies un uzvilksim dūmu. Tad ķersimies pie nākošā. Tas ir ļoti patīkams darbs.
To pateikusi, meiča apsēžas uz akmens un pastiepj Totsam savu mazo plaukstiņu.
— Kā, vai tad … — Totss sastostās, — jūs smēķējat?
— Protams. Nu, piedāvājiet jel!
Pārvaldnieks piedāvā jaunavai papirosu, iesprauž arī sev smēķi mutē un smaidīdams gaida, kas notiks tālāk. Lible pakrata galvu un sāk velt lielu, smagu akmeni.
Meiča pāris reižu nedroši ievelk dūmu, izpūš pēc iespējas tālāk no sevis un tad jautā:
— Sakiet, Totsa kungs, — vai jums ir skolas biedrs, kas saucas Tali?
— Jā. Un tad?
— Nekas. Viņu reizem piemin Tele. Tali pašlaik studē Tartu, vai ne?
— Jā.
— Būtu interesanti viņu redzet.
— Viņš solījās atbraukt… vasarā.
— Tēle viņu brīžiem atceras. Domāju, ka tam vajadzētu būt ļoti interesantam cilvēkam. Ak ja, gandrīz piemirsu: Tēle lūdza jūs sveicināt.
— Pateicos!
— Vakar viņa jūs pieminēja it sevišķi bieži.
— Tā-ā? … Ļoti… ļoti priecājos.
Iestājas klusums. Toties jo skaļāka kļūst Libles pūšana un stenēšana. Ernas jaunkundze atkal ievelk dūmu, pēc tam izpūš un pēkšņi saka:
— Man nepatīk Ķīra kungs.
— Kāpēc? Kīrs ir ņiprs puisis. Tikai viņš ir skroderis …
— Ai nē, — meiča dedzīgi atteic. — Lai viņš būtu skroderis vai kas, bet viņš ir pārāk… pārāk garlaicīgs. Viņam vienmēr tāda seja, it kā būtu uzbrukusi kāda nelaime. Un pēdējā laikā viņš tiešām šķaudīja pārmērīgi daudz. Kad vilciens sāka iet, viņš gribēja vēl kaut ko pateikt caur vagona logu, bet visu izjauca šķavas. Viņa pēdējais vārds bija: «Apčī!»
— Tas nozīmē — labu laimi, — pārvaldnieks smejas.
— Iespējams.
Atkal iestājas klusums. Meiča aizmet papirosu, sapurina sprogaino galvu un smaidīdama paskatās Totsam acīs. Pārvaldnieks nespēj izturēt šo skatienu, viņš paceļ no zemes dadža lapu un saplūkā to ar pirkstiem sīkos gabaliņos. — Jā, — viņš ierunājas tikko sadzirdami, lai vispār kaut ko runātu.
— Labi! Tātad, — Ernas jaunkundze pieceļas, -— jūs noteikti atnāksiet, vai ne? Mans tēvocis jūs ļoti ciena un bieži izsakās, ka jūs varot būt paraugs citiem jaunekļiem. Jā, jā. Viņš vēlas ar jums aprunāties, nesen vēl jautāja, kur jūs esot nozudis.
— Labi, atnākšu, tiklīdz radīsies iespēja. Pasveiciniet no manis savu tēvoci, arī Tēli.
Erna šķelmīgi pamāj ar galvu, pasniedz Totsam savu trauslo roku, pasit salūzušo saulessargu» padusē un dodas uz ceļa pusi.
—- Tikai nesakiet nevienam, ka smēķēju. Un, kad jūs atnāksiet pie mums ciemā, labāk man papirosu nemaz nepiedāvājiet! — viņa uzsauc pa gabalu.
— Nē, nē! — Totss atsaucas un smaidīdams nolūkojas uz aizejošo.
— Nu, — Lible pēc brītiņa nomurmina, — ja jau katru dienu nāks ciemiņi, tad mēs ar darbiem tālu netiksim.
Totss dungo dziesmiņu un atbild tikai pēc laba brīža:
— Nē, tad mēs tālu netiksim.
Kravu pārved mājās. Pēc tam tūlīt brauc atpakaļ uz lauku un uzveļ jaunu vezumu. Turpat tuvumā norēgo- jas arī Mārtiņš, tas nedroši lūkojas uz strādnieku pusi. Pārvaldnieks un zvaniķis gan ar rokas mājieniem, gan saucieniem aicina viņu tuvāk, bet bailīgais vīrs vēl atceras briesmīgos sprādzienus uz lauka un stāv" kā sastindzis.
— Vai jūs šodien nešausiet? — viņš beidzot noprasa.
— Nešausim! Nešausim! — vīri atsaucas vienā mutē.
Paiet vēl brīdis, un arī Mārtiņš ķeras pie darba. Beidzot vīri ir atguvuši savu krietno palīgu. Mārtiņš atkal dedzina un skalda un ar savu lielo veseri paveic tīros brīnumus. Viņš saskaldītu putekļos visus Aizpuru akmeņus, ja tikai Totss un Lible izbeigtu šo briesmīgo dār- dināšanu.
Pusdienas laikā Lible paved Totsu mazliet sāņus un klusi saka:
— Es no tās jūsu sarunas uz lauka nekā liela nedzirdēju, bet tikai tā … pa ausu galam …
— Tiešām? — pārvaldnieks iepleš acis.
— Neko. Es tikai gribēju pateikt, ka mans pareģojums piepildīsies, vai ari lai mani vairs nesauc par Kristjānu Libli, Paunveres zvaniķi.
— Kas tas par pareģojumu?
— Nu, es taču teicu, ka tās Ķīra un Raju mamzeles derības izjuks. Lai brauc mācīties kaut vai uz Vāciju — tas neko nelīdzēs. Redzi, vai tad jūs neatceraties, ko šī Erkjas vai Ernas jaunkundze, vai kā viņu sauc, vai jūs neatceraties, ko viņa jums sacīja?