— Ko tad viņa sacīja?
— Nu, Tēlei tas Kīrs nemaz lāgā nepatīkot. Sī tikai smejoties vien.
Totss brīdi klusē un tad nober kā pupas:
— Rauj viņu jupis! Nav mūsu darīšana. Musu uzdevums drīzāk salabot kūti…
— Nu jā, — Lible piekrīt, — es jau neko… es tikai… tāpat vien.
7.Aizpuru vīru spēcīgajās rokās darbs sokas ātri
Aizpuru vīru spēcīgajās rokās darbs sokas ātri. Papuvē akmeņi novākti — var sākties mēslu izvešana. Totss ar skatienu nomēri sakrauto grēdu un atrod, ka akmeņu kūts pama-
tiem ir vairāk, nekā vajag. Bet par to nav ko bēdāt: reiz padarīts, tas otrreiz vairs nebūs jādara; nākotnē liekie akmeņi noderēs jaunās kūts celšanai. Kūts remonts viņam tomēr uz dažām dienām jāatliek, kamēr izvedīs mēslus.
Smago darbu, pie kura iepriekšējos gados vecīši mocījās nedēļām ilgi, Totss, Lible un Mārtiņš paveikuši dažās dienās; līdz siena pļaujai atlicis vēl mazliet laika, un Totss steidz to izmantot kūts remontam. Siena laikā, it sevišķi pie vezumu izkraušanas, viņiem, protams, būs atkal jāiet palīgā. Kalps uzsāk art papuvi, tēvs rosās tāpat pa pagalmu un īsti nepalīdz nevienam, bet Jāzeps ar abiem saviem «zeļļiem» stājas pie pamatu mūrēšanas. Visi trīs apsien ap vidukļiem vecus maisus un strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Reizēm arī tēvam uzdod kādu pienākumu, sūta viņu pēc materiāla vai kāda darbarīka, kas nepieciešams kūts mūrēšanai. Vecītis sākumā gan rūc pretī, nosaukdams visu šo darbu par «veltīgu laika izšķiešanu», tomēr izpilda dēla pavēli. Vai nu uz īsāku, vai ilgāku laiku, taču pagaidām Aizpuru grožus, šķiet, tura dēls Jāzeps.
Sajās dienās nekas sevišķs nenotiek, vienīgi pārvaldnieks darbā mazliet novājē un iedeg saulē melns kā moris. Nu viņš vairs nav «salauzts», kāds bija uz papuves, — kāja ir gandrīz vesela. — Labi, ka vēl tā, — vakarā viņš saka, nolikdamies uz cisām un berzēdams kāju. Sēdēšanai uz šķūņa sliekšņa nepavisam vairs ne-
atliek laika, pat vakaros viņa galvā vairs neriņķo domas, jo tūlīt pārņem dziļš miegs. Aizmirstas Tēle, aizmirstas arī Kīrs ar rudo galvu un lielo mīlestību. Tomēr svētdien viņš ieraudzīja Tēli pie baznīcas un sveicināja meiču pārlieku pieklājīgi, pat it kā mazliet zobodamies. Patiesībā viņai vajadzēja izrādīt cieņu: Raju Tēle taču vairs nebija parastā skolas biedrene, bet cita vīra līgava. Protams, Tēle labprāt būtu uzsākusi ar viņu sarunu un varbūt pat aicinātu ciemos, bet pārvaldnieks nezin kādēļ aši pagāja tai garām, pārnāca mājās ļoti agri un ļoti sliktā omā. Pie darba Totss vairs nepiemin ne skolas biedrus, ne biedrenes, viņš sūta tos visus pie joda. Pie joda tiek aizraidīts viss, kas kaut kādā veidā traucē darbu.
Un tikai kādā rītā sarunas atkal novirzās mazliet sāņus.
Lible ierodas darbā, it kā ievadot plašāku sarunu, uztin sev pamatīgu smēķi un, galvu kratīdams, saka:
— Laikam jau kļūstu vecs.
—- Kā tad tā? — Totss jautā. — Vai darbs par grūtu?
— Nē, ko nu par darbu, — atbild Lible, — darbs tiks padarīts, bet…
— Kas tad tev kait?
— Sāku jukt prātā. Neko vairs nesaprotu un neapjēdzu.
— Hmm?!
— Ja, jupis viņu zina kas un ka. Laikam jau vecums vainīgs, kas gan cits. Redzi… Ak, lai paliek, nesākšu jau muldēt niekus.
Zvaniķis sirdīgi atmet ar roku, nosviež smēķi zemē un nospļaujas.
Totss pašķielē uz runātāju, bet klusē. Protams, vecajam praulam kaut kas aiz ādas, bet lai jau paliek. Gan vēlāk izstāstīs.
Tā arī notiek. Ap brokastu laiku Lible atkal uztin varenu «cigāru», brīdi patērzē tāpat vien tukšā un tad diezgan neskaidri sāk stāstīt:
— Jā, ej tu sazini, — viņš saka, — kur tas īstais gals, ja jau esi stulbs kā auns. Gudrs cilvēks tūlīt saprastu, no kurienes vējš pūš, bet muļķis pat baznīcā dabū pērienu. Redzi, ja manā vietā būtu aptiekārs, tas tūlīt izskaidrotu visu un noskaitītu pat attiecīgu pantiņu. Bet es … Kas es esmu? Nu tad klausies: Ķīru famīlija nes no Rajām pienu, Tēle pati visu smuki iemēri un … un laikam jau uzlej arī pa virsu piedevām un … Un tik tā vien — «radu būšana un radu būšana» un … Jupis viņus zina! Ir un nav; nav un tomēr ir un …
— Te nu ir tavs pareģojums! — Totss sarūgtināts iesaucas.
— Nu jā, viss vējā! Tāpēc jau arī saku — mana galva ir kā viens putras katls. Būtu labi, ja varētu šo veco galvu pārdot un nopirkt jaunu, gudrāku vietā.
— Jā, kaut gan nezinu, kas tavu stulbo galvu pirks? Kam tāda vajadzīga? Pasaulē jau tā muļķu diezgan.
— Tur jau tā lieta.
Abi klusēdami ķeras pie darba. Tad Lible uzsāk dziesmu: «Ak, brīnums, svētais brīnums …»
— Šī puse šodien jāpabeidz! — pēc brītiņa saka Totss.
— Noteikti, — Lible piekrīt. — Noteikti, ja dievs dos spēku un veselību.
Tajā pašā acumirklī aiz kūts stūra parādās kāds jauns puisis un novēl veiksmi darbā. Strādātāji satrūkušies paceļ galvas un izplestām acīm skatās uz runātāju. Pat Mārtiņš uz brīdi pārtrauc darbu.
— Oho! — abi iesaucas.
— Arnis! Kā tu še nokļuvi?
— Kā jau vienmēr, — Tali atbild, sasveicinādamies ar vecajiem draugiem.
— Nē nu, tie tik ir brīnumi, — Lible dedzīgi iesaucas. — Tie tik ir brīnumi! Mēs nemaz necerējām tevi… jūs satikt. Sveiks, sveiks! Nu kur un kad un … Pats nezinu, ko vispnms jautāt. Redziet, Totsa kungs, tagad esmu pazaudējis pat to prāta mazumiņu, kas man vēl bija atlicies, un esmu pagalam sajucis. Mana galva ir tukša kā izšauta plinte, nudien. Tavu brīnumu, re, viņš tomēr pārnācis! Šonakt gan nosapņoju, ka notiks kaut kas neparasts, bet nevarēju iedomāties, ka … Jāsaka, patlaban uz laukiem ir visjaukākais laiks. Varēsiet atpūsties no pilsētas trokšņiem un no tās mūžīgās zubrīšanas. Nudien, ja man būtu mazliet laika, es aizskrietu uz mājām un pateiktu sievai: «Vai nu tu redzi, ko nozīmēja mans sapnis?» Viņa, nešpetnā, netic maniem sapņiem. Nu, bet nav taču laika, jāsaved kārtībā kūts.