— Jā, skatos, jums būs krietni jāpacīnās, — Tali smaida. — Nu, kas jauns?
— Jaunumus gaidām no tevis, — Totss saka, — tu esi atbraucis no pilsētas. Kā Lēstam veicas ar grāmatu?
— Drukā, drukā. Lēsta tagad ir varen laimīgs un koriģē tā, ka galva kūp. Slavē un svētī tevi katru dienu. Viņš neesot ticējis, ka tu tik uzņēmīgs. Skaidrs, sūta sveicienus un… Ak jā, arī Kipels liek sveicināt un aicina uz zveju.
— Rauj viņu jupis ar visām zivīm, nav laika! Varbūt aiziešu kādreiz uz rudens pusi. Ko tas Lēsta, ķēms, mani tā slavē — neko sevišķu neesmu izdarījis. Izspiedu no tā resnā buļļa Tenisona simt rubļu — un viss. Vai grāmata iznāks drīz?
— Pagaidām vēl nezinu, bet gan jau būs. Solījās tev atsūtīt. Pirmo eksemplāru. Lēstam padomā lieli plāni: taisās nodrukāt arī vēl otru grāmatu.
— Jā-ā, — Totss prāto, — ir labi, ka cilvēks kaut ko dara. Citādi dzīvo no dienas dienā, kamēr sametas garlaicīgi.
— Uz laukiem nekādu sevišķu jaunumu nav, — zvaniķis sūrojas, — dzīvojam, strādājam un ar katru dienu paliekam stulbāki.
— Nevar būt, — Tali iesmejas, — kāpēc tad stulbāki?
—< Nē, dieva vārds, re, šorīt uzreiz jūtu, ka pietrūkst prāta. Pajautājiet Totsa jaunkungam, citādi es par to nemaz neiepīkstētos. Nu jā, nu, kas jauns? Nekādu lielo jaunumu nav, tomēr ar laiku šis tas sakrajas. Arņa jaunskungs droši vien vēl nebūs dzirdējis, ka skroder- meistars aizbraucis uz Krieviju mācīties par muižas pārvaldnieku … šis Jorhs vai Adniēls, vai Gabriels, kā viņu sauca?
— Esmu dzirdējis, par to runāja arī mājās, bet tas nav tiesa.
— Tiesa, tiesa! Pirms dažām dienām aizbrauca.
— Kas ir, tas ir, — Totss apstiprina.
— Nē, nav tiesa, es šodien satiku Ķīru pie kapsētas, — Tali, mierīgi smaidīdams, paskaidro.
— Nāca pretī pie kapsētas? Kīrs? — Lible satrūkstas. — Tā būs acu apmānīšana. Kīrs ir Krievijā, pie … Erkjas vai Ernas jaunkundzes tēva, tev būs nācis pretī vidējais brālis, viņi visi, velni, ir vienādi, citreiz nemaz nevar atšķirt.
— Nē, tas nebija vidējais brālis. Tas bija pats Jorhs Adniēls. Es taču pazīstu savu skolas biedru. Mēs pat brītiņu aprunājāmies.
Lible izsviež ķelli no rokām un izbrīnījies uzlūko pārvaldnieku.
— Savādi gan, — pārvaldnieks parausta plecus. — Varbūt tas bija Ķīra spoks, kas tur klaiņo apkārt.
— Spoks, — Arnis atkārto. — Vai tu vēl arvien tici spokiem, Tots? Skolas laikā tev ar viņiem itin bieži gadījās darīšanas. Atceries, kādā vakarā tu…
— Ko nu par skolas laikiem, — pārvaldnieks pasmaida, — tie arī tagad neliek mums miera. Kas gan cits tur varēja būt pie kapsētas, ka …
— Pie kapsētas bija mūsu pašu skolas biedrs Kīrs.
— Nē, nudien nezinu,— Lible pakrata galvu, — esmu pagalam sajucis… Šodien kā šāviens pēc šāviena seko visdažādākās dīvainības; cik ilgi tad cilvēks var izturēt? Neņemiet ļaunā, ja es tagad izbolīšu acis, sākšu lēkāt un mest kūleņus. Un tomēr es vēl skaidri atceros, ka esmu nosapņojis un it kā paredzējis, ka notiks kas neparasts. Ek, ja man būtu mazliet vairāk laika, es aizšautu uz Rajām, izdomātu kādu ieganstu —■ palūgtu zāģi vai skrūvgriezi, un uzzinātu, kas tur īsti notiek. Bet man nav laika, nav laika.
— Rauj viņus jupis, — Totss atmet ar roku, — gan jau vēlāk uzzināsim. Nav ko pūlēties!
Protams, pārvaldnieks nav mazāk ziņkārīgs par zvaniķi, bet Arņa klātbūtnē viņam jāizliekas aukstam un vienaldzīgam. Viens ģeķis jau Paunverē ir, kādēļ padarīt smieklīgu arī sevi. Totss tīšām novērš sarunu uz ko citu un aicina skolas biedru istabā apskatīt mantas, ko tas atvedis no Krievijas. Pie darba paliek tikai Mārtiņš un Lible.
Kad skolas biedri pēc kāda laika atkal iznāk pagalmā, pie kūts rosās tikai Mārtiņš viens pats un skumīgi paziņo, ka Lible esot nometis priekšautu, nosviedis ķelli un aizlicies projām. Arī viņš viens pats vairs negribot strādāt, iešot uz mājām.
— Kur tad viņš aizgāja?
— Ja būtu pateicis, tad es zinātu.
— Nu, nekas, — Totss mierina, — gan jau atgriezīsies. Bet līdz tam laikam mēs strādāsim divi vien. Tādēļ jau nav jāiet projām; drīz būs pusdienas, tad mūs garšīgi pabaros.
Mārtiņš noklausās visu uzmanīgi līdz galam, brīdi padomā un sāk atkal mūrēt. Tali apsēžas uz akmens un vēro viņu darbu. Saule ceļas aizvien augstāk, pārnāk ganāmpulks. Pirmais pagalmā ieskrien mazs telēns, izpleš kājas un izvalbītām acīm noskatās uz mūrniekiem, tad nāk viss nemierīgais ganāmpulks, kam seko mušu un dunduru mākonis. Kā pēdējais pārskrien nosvīdušais gans ar aizelsušos Kranci, kura slienainā mēle sniedzas gandrīz līdz zemei. No nama iznāk vecais Aizpuru tēvs, aprādams ganu, ka tas vakar esot ielaidis lopus labībā. Bet Lible vēl vienmēr nerādās.
—Vai skrodermeistars neteica, kādēļ viņš tā uzreiz atgriezies no Krievijas? — Totss jautā.
— Nē, — Tali pakrata galvu, — Krieviju nemaz nepieminējām. Kīrs izteicās apmēram tā, it kā viņš visu laiku būtu dzīvojis tikai Paunverē, it kā viņš nekur nebūtu aizbraucis. Viņš bija mazliet saīdzis un sākumā negribēja mani ne pazīt. Sarunājoties visu laiku skatījās uz meža pusi…
— Hm, — Totss pamāj ar galvu, — tā viņš medz darīt, tas tiesa. Kaut kur viņš ir bijis aizbraucis, par to esmu pārliecināts, bet, cik tālu, — jupis zina. Vai tavi mājnieki tev nestāstīja, ka viņš saderinājies ar Raju Tēli?
— Stāstīja.
— Nu?
— Kas par «nu»? — Tali iesmejas.
— Ko tu par to sacīsi?
— Neko. Tu man par to ieminējies, kad biji pilsētā.
— Bet tu taču arī kādreiz biji…
— Kas es biju?