— Ak, nekas … Es tāpat vien …
Totss žigli atsāk darbu, Arnis vēro skolas biedra iedegušo kaklu un seju un secina, ka pārvaldnieks tagad kļuvis daudz vīrišķīgāks. Tas, ko viņš pašlaik dara, nav nekāda niekošanās, bet nopietns darbs. Starp citu, tagad ar viņu var risināt pavisam nopietnus jautājumus un uzzināt dažu labu derīgu padomu, viņa pašreizējie plāni nepavisam nav gaisa pilis.
Beidzot nosvīdis un noputējis atklunkurē Lible un noliekas garšļaukus uz grants kaudzes.
— Kur tu biji? — Totss jautā. — Pameti Mārtiņu vienu — tas jau gribēja aiziet. Pats teicies šodien pabeigt pusi.
— Pagaidiet mazliet, — Lible elš. — Ļaujiet atvilkt elpu, gan tad pateikšu, kur biju.
— To mēs paši zinām.
— Nu jā, kādēļ lai jūs nezinātu, tas jau nav nekāds noslēpums. Biju Rajās, kur gan citur.
— Vai tagad tava sirds ir mierīga?
— Šoreiz mierīga, bet ej nu sazini, kas vēl var gadīties. Šodien tāda savāda diena, jaunumi birst kā no maisa … cits pēc cita … gluži kā dēļi Vendras kokzāģētavā. Nē, lai nu būtu kā būdams, bet Kīrs ir atpakaļ. Kīrs pašlaik sēž Rajās un pļāpā ar Tēli.
—Bet kāpēc viņš atgriezās?
— Jā, Totsa jaunskungs, it kā man kāds būtu nācis pretī un sacījis, sak, Kīrs atgriezās tāpēc un tāpēc, esi tik labs un klausies. Nezinu, dārgie jaunskungi. Nezinu. Paši Raju ļaudis arī nezina, kāpēc znots pārnācis tik fiksi. Bet viņš sēž istabā un sarunājas ar Tēli — tas ir viss, ko es redzēju. Neko vairāk neizdibināju, visi logi un durvis aizvērti, gluži kā aizzīmogoti. Raju tēvs ar viņu nepavisam nav mierā, saka —• tāds vējagrābslis vien ir. Bet nekas, jaunskungi! Laiks dziedē visas brūces, dievs mūs neatstās nekad. Gan jau uzzināsim — Paunverē nekas nepaliek noslēpums.
8.Kīrs sēž Raju lielistabā, it kā lūgdamies skatās uz Tēli
Kīrs sēž Raju lielistabā, it kā lūgdamies skatās uz Tēli un saka: — Jā, Tēle, un tā es atkal esmu savā dārgajā dzimtenē!
Tēle slauka no puķu lapām putekļus un pēc pauzes atbild:
— Jā, te jūs esat, to es redzu. Savādi, ka atkal esat šeit.
— Jūs … Tu … — Kīrs sastostās, — tu, Tēle, varbūt dusmojies, ka es atgriezos? Bet es taču pateicu, kāpēc nevarēju tur palikt. Es nevarēju, nevarēju, Tēle. Sis ceļojums bija tik briesmīgs. Esmu gatavs nest jebkuru upuri, tikai nedzen mani vairs uz Krieviju.
— Neesmu nekāda bruņinieka sirdsdāma, — Tēle īgni atsaka, — man jūsu upuris nav vajadzīgs. Es vienīgi vēlējos, lai jūs izmācītos par zemkopi. Jūs nespējat izpildīt pat to, bet runājat vēl par diezin kādiem upuriem. Vispār beigsim šo sarunu. Manis dēļ mācieties kaut vai par skursteņslauķi vai palieciet skroderis līdz pat savai nāvei — tā nav mana darīšana, bet. . .
— Bet jūs … tu … jūs solījāties precēt vienīgi zemkopi.
— Pats par sevi saprotams, vienīgi zemkopi. Es savus uzskatus nemainu tik bieži kā jūs. Neciešu cilvēkus, kas allaž šaubās un svārstās un nekad nenoved līdz galam, ko iesākuši. Tie ir vējagrābšļi.
— Bet, Tēle! — rudmatis izstiepj lūpas.
— Jā, jā, vējagrābšļi, vējagrābšļi!
— Ticiet, Tēle, cits manā vietā būtu rīkojies tāpat, ja tam gadītos tāda nelaime.
— Nu tad savāciet savas mantas un brauciet atpakaļ.
— Atpakaļ uz Krieviju? — skroderis satrūkstas. — Nē, Tēle, uz Krieviju es vairs nebraukšu ne par kadu
cenu. Tur ir tik šausmīgi cilvēki. Esmu gatavs… Es iešu visur, kur vien jūs mani sūtīsiet, bet uz Krieviju gan vairs nebraukšu. O, Tēle, kaut jūs zinātu!
— Tādā gadījumā brauciet uz Vāciju, — Tēle pasmaida.
— Nu jā, — Kīrs saviebjas, — jums viegli smieties.
— Kā tā — smieties? Es nesaprotu, kā citi var nodzīvot Krievijā vai kur citur gadiem ilgi un nemaz nedomā bēgt atpakaļ. Piemēram, Totss …
— Ak, ko nu Totss! Totss ir tāds pats bandīts kā tie, kas mani apzaga.
— Kīr! Kaunieties!
— Vai tad jūs neatceraties, kā viņš uzvedās skolā?
— Skolā! Tagad viņš vairs nemācās skolā. Neciešu cilvēkus, kas nomelno citus. Vai arī, piemēram, mans skolas biedrs Tali. Tali varētu nākt pie manis, Tali zina, ka mājnieki viņu gaida, bet viņš tomēr nenāk.
— Nu, — Jorhs secina, — pirmkārt, Tali nav nemaz bijis tik ilgi projām, un, otrkārt, viņš jau ir atkal šeit.
— Kas ir šeit? Tali? Arnis?
— Jā. Es pats viņu šodien redzēju.
— Tiešām? Nu jā… Un tomēr… viņš visu ziemu nodzīvoja pilsētā. Un es pati? Arī es vairākus gadus no vietas mācījos pilsētā. Svešos ļaudīs. Bet jums mūžīgi jābūt mājās, mātes azotē.
Tēle uz mirkli apklust, tad vienaldzīgi jautā:
— Kur jūs redzējāt Tali?
— Nāca man pretī.
— Ahā! Tas nozīmē, ka viņš pārbraucis tikai vakar vai šorīt. Vai jūs nezināt, kurš viņš gāja?
— Laikam uz Aizpuriem.
Raju lielistabā iestājas klusums. Kīrs izšņauc degunu un nopūzdamies pievēršas logam. Tad pēkšņi izstiepj kaklu, uzmanīgi vēro stikla verandu un kaut ko pie sevis murmina. Diezin kas tur ir, — balss liekas tā kā pazīstama. Nu jā, protams, tagad pa visu Paun- veri paklīdis baumas, ka … Tavu postu, arī šis Tali atkal atvilcies mājās, un viņa katru acumirkli baksta man degunā to nolādēto zemkopi un… It kā citi vairs nebūtu cilvēki, vienīgi zemkopji un zemkopji! Tīrā nelaime, ja cilvēks nav zemkopis!
— Par ko jūs domājat, Kīr? — Tēle pēkšņi noprasa.
— Es, vai, — rudmatis satrūkstas, — es nedomāju neko. Skatos — jums šogad izaugusi skaista labība.
— Labība! Ko jūs sajēdzat no labības? Ja jūs būtu zemkopis, tad jau gan … Par to var spriest vienīgi Totss, Savādnieks … Tali… Pat Lible zina vairāk nekā jūs.
— Bet ko tad lai es iesāku? — Kīrs raudulīgi iesaucas. — Es taču nevaru… Kāpēc jūs tā spīdzināt cilvēku?
— Netēlojiet muļķi, Kīr; kurš tad grib Jūs mocīt? Varbūt jūs pa šīm dienām, kamēr bijāt projām, esat jau kaut ko iemācījies? Solījāties gan visu iemācīties ātri, bet tik īsā laikā, liekas, neko lielu nepaguvāt. Vai nav tiesa?