— Es varu mācīties kaut kur tepat dzimtenē. Krievija nav vienīgā vieta, kur kļūst par zemkopjiem.
— Nu jā, ejiet par kalpu pie Totsa!
— Pie Totsa! Kādēļ tieši pie Totsa?
— Totss ir vislabākais zemkopis visā novadā — tāpēc.
— Ak Tēle, Tēle! Cik jūs esat auksta un cietsirdīga! Es cerēju, ka jūs mani mierināsiet, bet tagad redzu, ka … Jā,jā …
Rudmatis klana galvu un skaļi šņāc. Tēle rosās pie grāmatu plaukta, laiku pa laikam atšķirdama kādu noputējušu sējumu.
Pēkšņi meiča sarauc uzacis, it kā viņa būtu uzgājusi grāmatā ko sevišķu, slepus skatās uz savu skolas biedru un viltīgi pasmīn.
— īstam vīram nevajag mierinātāja, — viņa saka, — īstam vīram noder labs padoms. Un tieši tādu es jums došu. Ejiet pie Totsa mācīties. Nesaprotu, kā es par to neiedomājos ātrāk.
— Lūdzu, atmetiet šīs blēņas!
— Nē, Kīr, tagad es tikai vēl sākšu runāt. Kāds lielisks plāns! Padomājiet, jums nevajadzēs braukt uz Krieviju, ne arī kur citur, jūs būsiet tepat tuvumā. Ja vēlaties, varat paēst pusdienas pat mājās.
— Pie Totsa neiešu, nemūžam.
— Neiesiet? Labi, dariet, kā vēlaties. Es jums neko neuzspiežu. Manis dēļ ejiet kaut vai tūlīt uz mājām un saciet šūt. Un šujiet tik ilgi, cik vien vēlaties. Bet es nesaprotu, kāpēc …
— Par ko jūs esat pārsteigta? — rudmatis saslej ausis.
— Nu jā, ka jūs esat gatavs nest vienalga kādu upuri, bet negribat izpildīt manu pat visniecīgāko lūgumu. Tātad visi jūsu solījumi un zvēresti ir vienīgi tukša muldēšana, nekas vairāk. Ejiet, ejiet tikai uz mājām un sāciet šūt, nekavējiet savu dārgo laiku. Tagad es jūs pazīstu caur un cauri un redzu, kas jūs par putnu. Pirms aizbraukšanas uz Krieviju biju par jums pavisam citās domās. Tomēr — vienalga, vienalga. Dzīvē dažkārt jāpiedzīvo vilšanās — tā ka man gandrīz vienalga, vai tas notiek reizi vairāk vai mazāk. Labi, darīsim tam visam galu, bet ziniet — vainīgais būsiet jūs, nevis es.
— Galu? — skroderis satrūkstas. — Kādu galu? Kādu galu?
— Galu, — Tēle atkārto šo īso, bet Kīram tik bīstamo vārdu.
— O, Tēle, Tēle, cik jūs esat auksta un cietsirdīgai — Kīrs nopūšas. — Arī es pirms aizbraukšanas uz Krieviju biju par jums pavisam citās domās.
— Nu, — Tēle mierīgi pasmaida, — tad pateicieties liktenim, ka esat mani iepazinis laikus. Citādi varēja gadīties, ka tas notiktu par vēlu.
— Jā, jā … — skolas biedrs zīmīgi pamāj ar galvu.
Ārā spīd saule un trallina cīruļi. Miers virs zemes,
un cilvēkiem labs prāts, vienīgi Jorha dvēsele trinas kā vilnas kārstuvēs. Pēdējās nedēļas Jorham bijušas kā īsta sodība. Viņš labprāt pakamptu lielās šķēres un izgrieztu šo posmu no savas dzīves. Tā vairs nav viena adata, kas laiku pa laikam ieduras viņa sirdī, bet vesels adatu ezis, divi eži, un tie baksta viņu bez apstājas. Visas domas un plāni Jorha galvā samudžināti kā dzijas kamols kaķa nagos; viņam zudusi pat ticība pašam sev. Bet kaut kur tepat blakus ņirdz kāda pretīga seja un priecājas par viņa neveiksmi — tas zemkopis Jāzeps Totss, mūžīgais blēdis un žūpa. Brīnums, ka viņu nav pievācis pats velns! Durvis uz lielistabu tiek atvērtas.
Uz sliekšņa iznāk Raju saimniece un pasaka tikai vienu vienīgu vārdu:
— Pusdienās!
Kīrs satver platmali un atkāpjas uz ārdurvju pusi.
— Nu, vai tad jūs nenāksiet? — Tēle jautā.
— Nē, nē, man … nav laika, — Kīrs stostās. — Man tūlīt jāiet uz mājām un… un… Ak jā, gribēju vēl pajautāt, Tēle, kā … kā tad galu galā paliek?
— Kā paliek, — Tēle sadrūmusi atkārto. — Mani noteikumi jums ir zināmi. Dariet tā, kā ieteicu, tad …
— Tad, tad?
— Tad… tad paliks tā, kā norunājām pirms jusu brauciena uz Krieviju.
— Bet, Tēle, mīļā Tēle, es nevaru iet pie Totsa. Padomājiet pati, ko runātu ļaudis!
— Nezinu … Dariet, kā gribat.
Kīrs parausta šauros plecus, pamīņājas uz vietas un tad žigli nozūd. Tēle klusēdama atbalstās pret galda malu un izliekas, it kā neredzētu māsas jautājošo skatienu.
— Nu, vai tavs brūtgāns ir atkal atpakaļ? — māsa beidzot jautā.
— Atpakaļ gan, — Tēle atbild.
— Vai pārvaldnieka amats jau rokā?
-— Nezinu. Neesmu viņu eksaminējusi.
— Kādēļ tad viņš pārbrauca tik drīz? — apjautājas Raju saimnieks.
— Vai es zinu! Esot ceļā apzagts.
— Atkal ķibele! Ir nu gan… Ko tu ar viņu ņemies … Dzen pie… Zemnieks tik un tā no viņa neiznāks.
— Kā tad es ņemos? … Nekad neesmu viņu šurp aicinājusi, — Tēle atsaka. Un, pieliekusies māsai pie auss, klusi čukst:
— Vēlāk tev visu izstāstīšu.
Kīrs jož uz māju pusi un bieži atskatās, it kā baidīdamies, vai kāds nedzenas pakaļ. Šodien viņam nav līdzi spieķa ar spožo rokturi kā citkārt. Nelaimīgais spieķis tagad ceļo kaut kur pa Krieviju kāda zaglēna plaukstā, skumst pēc bijušā saimnieka no klusās Paunveres.
— Nu, kā tad labi gāja? — jautā vecais meistars, iznākdams pagalmā.
— Kā nu gāja … — dēls nopūšas. — Sūta mani pie Totsa par mācekli. Citādi viss cauri.
— Pie Totsa? Kādēļ tieši pie viņa?
— Totss esot labākais zemkopis visā novadā.
—- Tas ir tiesa un … — meistars prāto. — Lauku darbus viņš pazīst, bet… tev tak nepieklājas pie viņa iet?
— Tur jau tā nelaime, — raudulīgi atbild dēls. — Drīzāk es ielīstu zemē nekā ietu pie tāda žuļika.
— Ir gan tām izglītotajām freilenītēm untumi! — iesaucas vecais Kīrs, kasīdams kailo galvu. — Ļoti žēl, ka tu neaizbrauci pie Ernas tēva.
— Kā tad es varēju braukt, ja Maskavā mani apzaga līdz kaulam; netiku vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ, — Jorhs jau diezin kuro reizi atsāk savu bēdu stāstu.