Pēc brītiņa jauneklis pieceļas un gausi dodas tālāk. Drīz viņš nonāk pie Raju ērberģa, kuram senāk tuvojās ar lielu bijību. Viņam šķiet, ka šī lepnā ēka pēdējā laikā daudz ko zaudējusi no savas varenības: pirmkārt, tā vairs neliekas tik liela kā senāk, otrkārt, plānā krāsas kārta uz sienām ir sačokurojusies, padara ēku vecu, tā izskatās nolaista. Arnis vēl gribētu brīdi aplūkot māju un atsaukt atmiņā dažus pagātnes notikumus, bet viņš jau ir pamanīts, viņu priecīgi apsveic un ieved lielistabā kā retu viesi.
— Ahā, — Tēle iesaucas, — beidzot tomēr pilsētā
kļuva garlaicīgi, beidzot atradi ceļu uz Paunveri. Tevi jau šeit gaidīja sen, bet mūsu Arnis neparko negribēja nākt. Nu, vai uz laukiem nav jauki, ko?
— Jā, ir gan, — Arnis piekrīt.
Tēlei nevajadzētu runāt tik ātri un aizgūtnēm. Varbūt viņa baidās ko nokavēt? Viņiem taču gandrīz nav par ko sarunāties. Šķiet, ka ar šo steigu viņa grib apslēpt savu satraukumu vai ko citu.
— Un tā tu palaistu garām visjaukāko laiku.
— Nekas, vasara vēl tikai sākas.
— Pie mums, Paunverē, ir daudz visādu jaunumu. Iedomājies — Totss atgriezies no Krievijas.
— Zinu. Arī Kīrs ir atpakaļ.
— Tiešām? Tu zināji, ka viņš bija Krievijā?
— Zināju … un zinu šo to vēl. Un… Vēlu laimes!
— Tiešām? Nu jā, mājnieki, protams, pastāstīja. Pateicos. Pilnīgi negaidīti, vai ne? — Tēle pietvīkst un novēršas.
— Nē, — Arnis atsaka, — kādēļ negaidīti? Viss ir iespējams. Kādēļ negaidīti? Kīrs ir krietns puisis.
— Tiešām?
Tēle cieši vēro skolas biedru un pūlas ieskatīties tam acīs. Arnis ir vēss un mierīgs; viņa acīs nepavīd neviena dzirkstīte. Skaidrais un atklātais skatiens Tēli sāpīgi satrauc: meiča pēkšņi saprot, ka bijušās jūtas izgaisušas kopā ar pagātni. Izgaisušas pavisam, uz mūžu, jo Arnis nav no tiem, kas prot noslēpt savas īstās noskaņas. Arnis tiešām ir vienaldzīgs par savas skolas biedrenes likteni, jo viņš it kā iedrošinādams saka:
— Kīrs ir krietns puisis.
Vai tas tikai tā šķiet, jeb vai Arnis tiešām uzelpo vieglāk, izdzirdis, ka'Tēle apstiprina kaut kur saklausītās baumas? Tādā gadījumā viņa līdz šim Arnim bijusi tikai nasta, no kuras viņš tik viegli un ātri tika vaļā. Tā. To jau varēja sagaidīt, par to viņa bija bažījusies un tomēr vēl mazliet cerējusi.
— Tiešām? — meitene jautā vēlreiz. — Vai Kīrs ir krietns puisis?
— Jā, es domāju gan, — atbild Arnis.
Sajā mirklī viņš pamana skolas biedrenes sejā sarūgtinājumu un saprot, ka viņš ir pateicis vairāk, nekā vajadzētu.
—Var jau būt, — Tēle it kā šaubās. — Es viņā neesmu saskatījusi nekādu sevišķu labumu, ne arī ļaunumu, bet viņam tomēr piemīt kāda krietna īpašība: viņš nesvārstās kā dažs labs cits, bet paliek uzticīgs dotajam vārdam. Viņš ir — es nezinu, kā to pateikt, — vīrišķīgs vai katrā ziņā tāds cilvēks, kas paliek pie sava.
Arnis tikko manāmi pietvīkst, bet atbild ar agrāko mieru:
— Jā, tev taisnība.
— Vai ne? Vai tu to neesi ievērojis? Jau skolā …
— Jā, — jauneklis piekrīt.
— Es nemīlu gaisagrābšļus. Viņi var būt gudri, garīgi bagāti, izglītoti, bet blakus vīrietim ar raksturu viņi tomēr šķiet smieklīgi. Vai nav tiesa? Nu jā, un es vairs neesmu nekāda ganu skuķe, kas dzenas pēc ārējā spožuma.
ŠAjos vārdos Arnis saklausa vēl vairāk rūgtuma nekā pirmīt. Arņa skatiens lēni klīst apkārt pa istabu, viņš pūlas atcerēties, kad un kur šim cilvēkbērnam devis kādas cerības. Nē, viņam nevajadzēja nākt uz Rajām — šie gājieni te augšā nekad nesagādāja nekādu prieku.
Meiča pētoši raugās uz jaunekli un, šķiet, lasa tā domas.
— Ak nu, atmetīsim šīs sarunas, — viņa pēkšņi saka. — Kādēļ runāt par tik garlaicīgām lietām? Katrs dzīvo, kā prot. Labāk pastāsti man pilsētas jaunumus, jo tur droši vien ir daudz interesantāk nekā šeit, uz laukiem.
— Arī pilsētā nav nekā sevišķa. Lēsta sūta sveicienus — tātad, protams, arī tev. Tas gandrīz ir viss. Arī Lēsta drīz atgriezīšoties uz laukiem — gribot atpūsties.
— Tiešām? Jā-jā. Totss stāstīja, ka Lēsta tagad esot rakstnieks, vai tiesa?
— Tiesa gan. Viņa grāmatu jau iespiež.
— Savādi! Lēsta — rakstnieks! Nebūtu ticējusi. Tad jau drīzāk tev vajadzēja kļūt par rakstnieku.
— Kāpēc?
— Tu skolā biji liels sapņotājs.
— Ak, — Arnis atmet ar roku, — no manis neiznāks nekas.
— Kā tad tā? — meitene brīnās un grib vēl kaut ko piebilst, bet apklust. Aiz durvīm kāds ieklepojas un nedroši pieklauvē.
— Jā, iekšā!
Durvīs parādās Ķīra sarkanā galva.
— Nu, nāciet, nāciet iekšā! — Tēle aicina.
— Nē … es … — nācējs īd uz sliekšņa, — negribu jūs traucēt. Atnācu tāpat… uz vienu mirkli… Labdien! Man vajadzēja tev… jums… kaut ko pateikt. Nezināju, ka pie jums ir sveši cilvēki.
— Nāciet iekšā! Te nav neviena sveša. Jūs taču pazīstat Tali?
— Pazīstu gan, — skroderis ripina pirkstos platmali.
— Nāciet un apsēdieties, netielējieties.
Rudmatis sper pāris soļu uz priekšu un apsēžas uz tuvākā krēsla maliņas.
— Nu, ko laba dzird? — Tēle jautā.
— Neko sevišķu. Briesmīga svelme.
— Vai pie Totsa bijāt?
— Ko? — Jorhs satrūkstas. — Ak pie Totsa? Nē, vēl neesmu bijis.
— Kāpēc?
— N … nebija laika. Tādēļ jau atnācu, ka … varbūt jūs aprunātos ar viņu pati… ka … Negribu uz turieni iet. Var būt, ka būs labāk, ja aizietu jūs, vai kā …