«Dārgais skolas biedri!
Šodien biju Aizpuros, diemžēl nesastapu Jūs — pareizāk Tevi. Man nebija cita iemesla, gribēju tikai redzēt Aizpuru jauno kūti un vispār paskatīties, ko Jūs— Tu šeit dari. Pēdējā laikā esi nozudis kā vientuļnieks tuksnesī.
Atnāciet taču kādreiz vai atsūtiet kādu lapiņu no savas Parādīšanās grāmatas!
Ak jā — galvenais! — šajā īsajā laikā, kopš Jūs (atkal «Jūs» —• lai tad arī iet līdz galam «Jūs»), kopš Jūs esat mājās, Aizpuri kļuvuši daudz skaistāki. Vēl tikai trūkst augļu dārza. Jāatzīstas, ka tas man tūlīt dūrās acīs; vai esat par to kādreiz padomājis? Rajās ir daudz jaunu ābelīšu — rudenī varat dabūt, cik vien vēlaties. Nu tad — labu veiksmi darbā! Un — uz redzēšanos!
Jūsu skolas biedre Tēle.»
— Hm, — Totss iesaucas, izlasījis vēstuli, pārlasa vēlreiz un atkal iesaucas «hm!».
— Ko viņa tur raksta? — apjautājas māte, kas tajā brīdī ienāk kambarī un ierauga dēlu lasām vēstuli.
— Ko raksta, — Jāzeps noslēpj zīmīti kabatas grāmatiņā. — Kas šai ko rakstīt? Piedāvā jaunās ābelītes.
— Oja, — māte brīnās, — ko šī zina par tādām būšanām?
— Laikam jau zina, — Totss piebilst.
Viņa sirds sāk pukstēt straujāk, ko tādu viņš nebija gaidījis. Pirmkārt — par kāzām ne pušplēsta vārda; kura līgava gan pirms kāzām nāks uz svešām mājām piedāvāt ābeles. Otrkārt — viņa interesējas par Aizpuru
mājām un uzslavē viņu, Jāzepu, kurš īsā laikā, kopš atrodas mājās, pārvērtis Aizpurus par gluži jauku vietiņu. Nu jā, lai būtu tā. Jods parauj, Ķīra akcijas laikam vairs nav cenā, ja jau Aizpuros uz galda atstāta tāda vēstule. Ej sazini, varbūt sastrīdējās, tādēļ ka Kīrs negribēja mācīties par pārvaldnieku. Kas to lai zina? Bet tagad viņš tikai parādīs, ko var paveikt Aizpuros. Ja jau tādi sīkumi izpelnījušies uzslavu, ko tad viņa teiks pēc diviem trim gadiem? Jaunās ābelītes . .. Jaunas ābeles neaug tikai Rajās vien, bet arī citur, un kāpēc Aizpuros jābūt tādām pašām ābolu šķirnēm kā Rajās? Rūpes par ābelēm, protams, bija sīkums, salīdzinot ar citām lielākām rūpēm. Nu jā, bet par ko gan citu Tēle varēja runāt, taču ne par sugas govīm un sivēniem? Tēle gribēja būt viņam noderīga un piedāvāja to, kas viņai bija, ko viņa pazina. Tādas ir tās lietas. Nu labi, tas viss ir ļoti jauki, kā to pateica tēvs, sēdēdams pie plīts. Bet kas tagad jādara? Ak jā, viņam vajadzētu kādreiz aiziet vai aizsūtīt lapiņu no savas Parādīšanās grāmatas … No kādas Parādīšanās grāmatas? Jods parauj, viņš taču nav nekāds rakstnieks kā, piemēram, Lēsta, kurš sacer grāmatas un dzejoļus. Varbūt Raju freilene gribēja atgādināt, lai Jāzeps viņai aizraksta? To jau varētu izdarīt, kaut gan viņa rokraksts kopš laika gala nav nekāds glītais un paretam ieviešas pat pareizrakstības kļūdas. Nieki vien, pirmkārt Jāzeps Totss ir zemkopis; viņš var rakstīt, var arī nerakstīt. Var apciemot, var neapciemot.
«Tas ir skaidrs,» viņš pieliek pirkstu pie lūpām, «pagaidām es nedarīšu neko. Lai pāriet satraukums. Nāks laiks, nāks padoms. Vispirms jāpaēd, pēc tam jāizgu- ļas un jāizguļas kā septiņiem brāļiem gulētājiem.»
Ēdot viņam pēkšņi uznāk smiekli, un mājnieku rāmajā sarunā negaidīti atskan — «hm-hm-hm, hū-hū- hū!».
Pēc vakariņām viņš ieiet gala kambarī, ilgi rakņājas pa skapi un skapjaugšu, beidzot atrod Veco derību, ilgi un rūpīgi to šķirsta un pēdīgi izgriež kādu nodzeltējušu lapu no Jāņa Parādīšanās grāmatas. Tikko Lible sāk posties uz mājām, pārvaldnieks tam pasniedz vēstuli, sacīdams:
— Esi nu tik labs un aiznes uz Rajām. Rīt vari atnākt darbā mazliet vēlāk.
Viņš ilgi grozās pa cisām un domā, ko gan sacīs Tēle, kad būs saņēmusi sūtījumu. No rīta viņa rožainais garastāvoklis ir izgaisis, Totss apsēžas uz gultas malas, brīdi raugās griestos, tad pakrata galvu un nomurmina:
«Nē, tas bija viens muļķīgs joks, ko es izdarīju vakar.»
It kā atriebdamies pats sev par neglīto joku, viņš sevi mudina jo ašāk ķerties pie darba.
14.Jā jau visu laiku tikai jāmaksā un jāmaksā
Jā jau visu laiku tikai jāmaksā un jāmaksā un klāt nekas nenāk, tad nav brīnums, ka ietaupījumi sāk izsīkt. Kādā svētdienas priekšpusdienā pārvaldnieks, pārskaitīdams naudu, nolemj, ka vajag kaut ko darīt: vai nu viņam jāsadabū papildu līdzekļi, vai arī jāatlaiž Lible un Mārtiņš un jāpārtrauc purva susināšana un līduma līšana.
— Mums jāaizņemas nauda, — pēc īsām pārdomām viņš saka tēvam.
— Parāds nav brālis, — tēvs atsaka. — Sveša maize tikpat kā skala uguns — nav ilgam laikam.
— Protams… Bet nauda, ko izlieto derīgi, atdodas ar uzviju.
— Ko tur var zināt, — večuks šaubās. — Rudenī jānodzēš kredīts kasē un vēl kāds vecs parāds, tāpēc nemaz vairs negribētos aizņemties: baidos, ka saimniecība nenonāk zem āmura.
— Kur nu-zem āmura, — dēls atgaiņājas. — Un, ja arī tā būtu, — labāk lai nonāk zem āmura, nekā šitā nīkuļot. Kaut kas taču jādara, jāmēģina tikt uz augšu.
— Jā, mīļais dēliņ, tu esi jauns un vari tā runāt, tev vienalga, kā būs. Tu kaut kā iztiksi, bet iedomājies, kā izskatītos, ja man ar māti vecumā būtu jāiet ubagot. Vismaz ļauj mums aizvērt acis, tad dari un rīkojies, kā pats redzi.
— Nu, manis dēļ varat dzīvot vēl ilgi, pa pasauli arī nebūs jāklaiņo ne ar tarbu, ne bez tarbas, — dēls nobeidz sarunu. «Nē, to jau vajadzēja paredzēt, ka ar veco nekādi netikšu galā.»
Jāzeps paliek pie sava nodoma, atstāj pagaidām visus palīgus darbā un aizbrauc uz pilsētu. Iegadās tā, ka