— Nav.
— Nav. Labi. Tālāk — ienākumi, tas ir, paredzamie vai gaidāmie ienākumi, kad grāmatas būs nodotas komisijā. Grāmatas bruto cena ir sešdesmit kapeikas … Deviņi simti piecdesmit eksemplāru, nepieskaitot tos piecdesmit, ko tu, pieņemsim, izdalīsi bez maksas… Sanāk …sanāk…
Totss piemiedz kreiso aci, rēķina pāris minūšu, tad novelk zem skaitļu rindas divas svītras, ātri aizsmēķē papirosu, zīmīgi pamāj Lēstam ar galvu un saka:
— Iekritis! Lēsta, tu esi iekritis.
— Es zinu, — rakstnieks aši atsaka, — esmu iekritis.
— Citiem vārdiem: tu strādā ar deficītu. Iztrūkums sasniedz divi simti divdesmit rubļu piecdesmit kapeikas, ja rēķinām grāmatas neto cenu trīsdesmit kapeikas. Piecdesmit procentus paņem grāmatu tirgotājs par starpniecību — tiesa?
— Jā.
— Divi simti divdesmit rubļu piecdesmit kapeikas… Atzīmē šo summu, lai pieskaitītu pie savas nākamās grāmatas. Kad aprēķināsi otrās grāmatas izdevumus, noteikti aicini mani palīgā. Visa vaina ir tā, ka tu pārdod savu pirmo grāmatu pārāk lēti.
— Es taču neiedomājos, ka būs jāmaksā tik augsti procenti, ka lauvas tiesu paņems grāmatu tirgotājs. Ja nauda par grāmatām ieplūstu manā kabatā, tad es neciestu nekādus zaudējumus.
— Hā, — Totss iesmejas, — septiņas reizes nomērī — vienu reizi nogriez, — vai tu tiešām nezini šo sakāmvārdu? Otrkārt, katrā pasākumā vislielākos ienākumus gūst tie, kas vismazāk dara. To tu, puis, nekad nedrīksti aizmirst. Un, ja gribi zināt, deficīts ir vēl lielāks, — tas man iešāvās prātā tikai tagad.
— Rimsties, Tots! — Lēsta rūgti pasmīn. — Man sāk reibt galva.
— Nekas, — pārvaldnieks atsaka. — Lai reibst vien, citreiz būsi gudrāks. Iegaumē! Tu izdevi par savu grāmatu trīssimt piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas. Labi, šo naudu tu atgūsi tikai pēc gada. Vai ne? Nu jā. Bet kur paliek procenti? Ja tu šo summu būtu kādam aizdevis, tad pēc gada tev pienāktos … — pagaidi! — nu jā, tad pēc gada šī summa tev būtu palielinājusies vismaz par piecpadsmit rubļiem septiņdesmit septiņām kapeikām, bet tagad šī nauda tev nedos neko, protams, atskaitot sirdssāpes.
— Nudien, tu ieskaitīsi deficītā arī sirdssāpes.
— Nē. Sirdssāpes tu varēsi paturēt sev par mācību un brīdinājumu, lai turpmāk vairs nedarītu tādas muļķības. Sirdssāpes paliks vienīgi tava paša un dieva ziņā, bet piecpadsmit rubļi un septiņdesmit septiņas kapeikas būs jānoraksta zaudējumos. Kopā iznāk divi simti deviņdesmit seši rubļi un divdesmit septiņas kapeikas. Tāds ir galīgais deficīts, dārgais Lēsta.
— Jā, esmu iekritis . . . līdz ausīm . .. vienalga — daži rubļi šur vai tur, -— Lēsta nopūšas.
— Nekas, — pārvaldnieks secina pēc īsas pauzes. —• Tagad mēs vismaz zinām, cik lieli ir zaudējumi, un arī tas ir ko vērts. Starp citu, es pats gribu aiziet pie šī starpnieka — varbūt man izdosies nokaulēt dažus procentus. Nekas, nekas, nāks laiks, nāks padoms. Tikai žēl, ka tu nevari izturēt, ja cilvēki tevi uzlūko un saka: «Ak tad jūs pats esat tas rakstnieks Lēsta,» — citādi tu varētu pārdot grāmatas un bāzt naudu tikai savā kabatā.
— Tā nu tas ir, — Lēsta noplāta rokas, — neko darīt. Sis pretīgais ieradums man laikam iedzimts.
pasaka pāris stipru
— Tas ir Kipels, —
— Ahā, — Totss plati pasmaida,
sen neesmu redzējis šo vīru.
— Kipel! — Lesta uzsauc. — Ienāciet!
— Jawohl, — kāds atbild no priekšnama. Uzrunātais vēl kaut ko nomurmina un tad ar strauju kustību atrauj durvis.
— Ahā, — nācējs apstājas uz sliekšņa, — opmaņa kungs ieradies! Lieliski! Tādu zvejas laiku kā šodien var pameklēt. Totsa kungs atnācis īstajā brīdī. Sveiki, sveiki! Iedomājieties, tie sasodītie bandīti atkal ielauzušies manā istabā, saplēsuši murdu un apgriezuši visu otrādi. Velna nelieši! Ja dabūtu rokā, nudien, liktu šiem drusku padancot. Tā taču ir pilnīgi atklāta zagšana un laupīšana, velns parāvis, šito skādi! Nē, šodien pat vajadzēs nolikt visus murdus un tīklus Tali istabā, citādi tie sātani mani izputinās.
— Tā, tā, — Lēsta prāto, — kad pārnāks Tali, viņa istaba būs pārvērsta par grāmatu noliktavu un tīklu šķūni. Atvelciet šurp arī savas kastes, tad Tali varēs pārvākties uz jūsu vigvamu un ierīkot tur kādu citu pasākumu, piemēram, atvērt putnu tirgotavu.
15.Nekas, nekas, — pārvaldnieks atkārto
Nekas, nekas, — pārvaldnieks atkārto un grasās piebilst vēl kādu mierinošu vārdu, taču pēkšņi apklust un ieklausās. Kāds grabinās priekšnamā, tad ar troksni aizcērt durvis un vārdu.
Lēsta pamāj uz durvīm.
lai tik nāk iekšā,
— A, vot, — Kipels pēkšņi atceras, — pareizi — grāmatas! Opmaņa kungs nemaz nezina, ka mūsu grāmata jau pārdošanā. Hē, mēs pārdosim šo auflāgu divu mēnešu laikā. Rakstnieka kungs ir mazliet nepacietīgs
un brīžiem gaužas. Viņam ir nepieciešama tirgoņa pieredze, tad šefte ies kā pa eļļu. Nelaiķis Nosovs…
— Lai nu paliek Nosovs, — Lēsta viņu pārtrauc. — Labāk pasakiet — cik daudz jūs esat pārdevis, «kā jau ar pieredzi»?
— Daudz — visi divdesmit eksemplāri, ko vakar paņēmu, ir pārdoti. Te būs nauda — četri rubļi astoņdesmit kapeikas. Rīt paņemšu vēl vairāk.
— Četri rubļi astoņdesmit kapeikas par divdesmit eksemplāriem, — Lēsta pārskaita naudu, — kādēļ tik maz?
— Kā — maz? Bet sešdesmit procenti starpniekam? Tos atskaita no bruto cenas.
— Sešdesmit procenti! — Lēsta ievaidas. — Arvien labāk! Kādēļ ne septiņdesmit, astoņdesmit, deviņdesmit, simts… simts pieci procenti? Jūs esat rūdīts veikalnieks — vai jūs kādreiz esat dzirdējis, ka uz preci var nopelnīt sešdesmit procentus? Vai jūsu Nosovs, kuru jūs man bāžat degunā divdesmit reizes dienā, vai šis pats Nosovs plēsa kādam sešdesmit procentus? Žēlīgā debess! Tots, ja tu saproti mani, tad palīdzi! Mans pasākums ir pagalam, esmu vairāk nekā bankrotējis un jūtu: kāds neredzams spēks man patlaban novelk pēdējās bikses. Drīz man būs jātin kājas avīžpapīrā, jāapsien ap stilbiem vecas skrandas vai Kipela tīkls un tad … tad atkal kāds pienāks man klāt un sacīs, viltīgi smaidīdams: «Ak tad jūs esat tas rakstnieks Lēsta? Hm-hm!» — «Jā, es esmu slavenais rakstnieks Lēsta un vēl slavenāks izdevējs Lēsta, manas grāmatas un manus veikalus pazīst visā pasaulē. Man ir sava filiāle pat ellē — tur es savas pilnvaras esmu nodevis slavenajam tirgotājam Nosovam, kam par palīgu iecelts vēl slavenāks tirgotājs Kipels. Domāju, ka Nosovam nebūs ilgi jāgaida uz viņa ierašanos. Debesīs manas grāmatas izplata Juhans Līvs, jo viņam dzīvē vajadzēja samierināties ar pabirām; viņam es esmu uzticējis pašu galveno.» Ho-ho-ho! Lai trīskārt nolādēta visa šī izdošana, klapatas un komisija! Tali bija tūkstoškārt taisnība, kad viņš sacīja: «Raksti un lasi pats. Kādēļ tu gribi, lai tavus dzejoļus lasa visi?» Vienīgo, patieso prieku