Tagad Sofija rāpās ļoti lēnām, ieturēdama ilgas pauzes starp katru pakāpienu, un vecāmāte saprata, ka viņa ir nobijusies. Viņa piecēlās pārāk ātri, un kūja ievēlās iedobē, un visa klints pārvērtās par nedrošu un naidīgu laukumu, kas izliecas viņai priekšā. Sofija tika galā ar vēl vienu pakāpienu.
"Tev labi veicas!" vecāmāte iesaucās. "Tagad paliek tikai drusciņ līdz virsotnei!"
Sofija turpināja. Viņa uzlika rokas uz pēdējā dēļa un nekustējās.
"Un tagad tev jākāpj lejā," vecāmāte sacīja.
Taču bērns nekustējās. Saule tā karsēja, ka navigācijas zīme ņirbēja, visas kontūras izplūda viļņos.
"Sofij," vecāmāte teica. "Man kūja iekrita bedrē, un es neturos kājās." Viņa pagaidīja un atkal iesaucās: "Man ir nāvīgi slikti, tu dzirdi! Man šodien nāvīgi grūti noturēt līdzsvaru, un man vajag to kūju!"
Sofija sāka kāpt zemē, tas notika vienmērīgi, pa vienam solim.
Sasodītā sīkaļa, vecāmāte nodomāja, drausmīgais bērns, bet tā notiek, ja aizliedz visu patīkamo. Tiem, kas ir īstajā vecumā.
Sofija bija tikusi zemē uz klints. Viņa ierāpās iedobē pēc kūjas un iedeva to vecaimātei, neskatīdamās uz viņu.
"Tev labi padodas kāpšana," vecāmāte stingri sacīja. "Tu esi arī drosmīga, jo es redzēju, ka tev bail. Vai man stāstīt to tētim vai ne?"
Sofija uzrāva vienu plecu un paskatījās uz vecomāti. "Varbūt pietiek ar tevi," viņa teica. "Bet tu taču varēsi to pastāstīt uz nāvesgultas, lai tas neietu zudumā."
"Tā ir nāvīgi laba doma," vecāmāte atbildēja. Viņa devās prom pār klinti un apsēdās pie gumijas matrača, tieši blakus violetajam saulessargam.
Kaķis
5
Kaķēns bija ļoti mazs, kad to atnesa, un varēja dzert pienu tikai no knupīša — paldies Dievam, bēniņos vēl bija Sofijas knupītis. Sākumā kaķēns gulēja kafijkannas sildītājā, lai viņam būtu silti, bet, kad iemācījās staigāt, viņš drīkstēja gulēt rotaļu namiņā Sofijas gultā. Kaķēnam bija pašam savs pēlis blakus Sofijas pēlim.
Tas bija pelēks zvejnieku kaķis un auga ātri. Kādu dienu kaķis pameta namiņu un ievācās mājā, kur pavadīja naktis zem gultas trauku mazgājamā bļodā, viņam jau tobrīd bija pašam savi uzskati. Sofija nesa kaķi atpakaļ uz namiņu, viņa darīja visu, lai pieglaimotos, tomēr, jo vairāk viņa kaķi mīlēja, jo ātrāk tas atkal metās uz trauku bļodu. Kad bļoda kļuva pārāk pilna, kaķis brēca, un tad kādam vajadzēja mazgāt traukus. Kaķēna vārds bija Ma Petite, bet viņu dēvēja par Mapi.
"Ar to mīlestību ir dīvaini," Sofija sacīja. "Jo vairāk tu to otru mīli, jo mazāk viņam patīc."
"Tas ir pilnīgi pareizi," vecāmāte piezīmēja. "Un ko tādā gadījumā darīt?"
"Tādā gadījumā tu turpini mīlēt," Sofija draudīgi atbildēja. "Mīli ļaunāk un ļaunāk."
Vecāmāte nopūtās un neko neteica.
Mape tika nēsāts apkārt uz visām jaukajām vietiņām, kas kaķim varētu patikt, taču viņš paskatījās apkārt un aizgāja. Viņš tika noņurcīts plakans un pieklājīgi to pacieta, un ielīda trauku bļodā. Viņš dabūja uzklausīt svarīgus noslēpumus, bet novērsa savu dzelteno skatienu, un šķita, ka šo kaķi pasaulē neinteresē nekas cits kā vien gulēšana un ēšana.
"Zini," Sofija sacīja. "Lāgiem man šķiet, ka es ienīstu Mapi. Es vairs nejaudāju viņu mīlēt un visu laiku domāju par viņu!"
Nedēļu pēc nedēļas Sofija vajāja kaķi. Viņa maigi uzrunāja kaķēnu, sniedza tam mierinājumu un sapratni, un tikai retu reizi viņai pietrūka pacietības, viņa iebļāvās un parāva kaķi aiz astes. Tad Mape iešņācās un palīda zem mājas, un pēc tam kaķim bija vēl labāka ēstgriba un viņš gulēja vēl ilgāk nekā parasti, saritinājies savā nepieejamā mīkstumā un glīti uzlicis ķepu uz deguna.
Sofija pārstāja rotaļāties, un viņai rādījās murgi. Viņa spēja domāt tikai par kaķi, kas negribēja būt uzticīgs. Pa to laiku Mape izauga un kļuva par kārnu un nevaldāmu kaķi, un kādā skaistā jūnija naktī viņš neatgriezās savā trauku bļodā. No rīta kaķis ienāca mājā un izstaipījās, vispirms priekškājas, slejot gaisā pēcpusi, tad pakaļkājas, piemiedza acis un sāka asināt nagus pret šūpuļkrēslu. Pēc tam ielēca gultā, lai pagulētu, visā kaķa ķermenī jautās mierīga augstprātība.
Kaķis ir sācis medīt, vecāmāte nodomāja.
Viņai bija taisnība. Jau nākamajā rītā kaķis atnāca un nolika uz sliekšņa mazu pelēki dzeltenu putniņu. Kakls bija pārkosts pavisam prasmīgi, un daži sarkani asins pilieni skaisti dusēja uz spožā spalvu tērpa. Sofija nobālēja, viņa nenovērsdamās vēroja nogalināto putnu. Viņa maziem, stīviem solīšiem sāniski virzījās garām slepkavam Mapēm, pagriezās un metās ārā.
Vēlāk vecāmāte pieminēja to īpatnību, ka plēsīgie dzīvnieki, piemēram, kaķi, nesaprot atšķirību starp žurku un putnu.
"Tad viņi ir dumji," Sofija strupi sacīja. "Žurka ir riebīga, bet putns ir jauks. Esmu nodomājusi nerunāt ar Mapi trīs dienas." Un viņa vairs nerunāja ar savu kaķi.
Katru nakti kaķis devās uz mežu un no rīta nogalināja savu medījumu un ienesa namiņā, lai tiktu apbrīnots, un katru reizi putns tika iemests jūrā. Mazliet vēlāk Sofija stāvēja aiz loga un kliedza: "Vai var nākt iekšā? Vai līķis ir nokopts?" Viņa sodīja Mapi un vairoja pati savas sāpes ar vārdzinošu skarbumu. Lāgiem viņa kliedza: "Vai esat nomazgājuši asins traipus?!" Vai: "Cik daudz šodien noslepkavoto?" Un rīta kafija vairs nebija tāda kā agrāk.