Tas bija liels atvieglojums, kad Mape beidzot iemācījās paslēpt savus noziegumus. Viens ir — redzēt asins peļķi, bet pavisam kas cits — tikai zināt par to. Mape droši vien nogura no visas šīs kliegšanas un brēkšanas, un varbūt kaķis domāja, ka ģimene apēd viņa putnus. Kādu rītu, kad vecāmāte verandā aizsmēķēja savu pirmo cigareti, viņai izkrita iemutis un ieripoja kādā grīdas šķirbā. Vecāmāte pacēla dēli un ieraudzīja, ko Mape paveicis, — veselu rindu glīti noēstu putniņu. Protams, viņa zināja, ka Mape turpina medīt un nespēj no tā atturēties, taču nākamo reizi, kad kaķis garāmejot noglaudās viņai gar kājām, viņa atrāvās un čukstēja: "Slīpētais sātans." Kaķa tasīte ar raudinām neskarta stāvēja pie kāpnītēm un pievilināja mušas.
"Paklau," Sofija sacīja. "Man gribētos, kaut Mape nekad nebūtu dzimis. Vai arī es nebūtu piedzimusi. Tas būtu daudz labāk."
"Tātad jūs joprojām nesarunājaties?" vecāmāte jautāja.
"Ne vārda," Sofija atbildēja. "Es nezinu, ko iesākt. Un, pat ja es viņam piedotu, tad kāds tur jaukums, ja viņam tas nemaz nerūp?" Un vecāmāte nespēja neko atbildēt.
Mape kļuva par mežonīgu kaķi un ļoti reti ienāca namiņā. Kaķis bija tādā pašā krāsā kā sala, gaiši pelēcīgi dzeltens ar svītrotām niansēm kā klintis vai saules plankumi uz smilšaina jūras dibena. Kad kaķis lavījās pār piekrastes pļavu, tā kustības bija kā vēja pūsma zālē. Viņš stundām ilgi uzglūnēja medījumam briksnājā, nekustīgs siluets, divas smailas ausis pret saulrietu, piepeši pazuda… un kaut kas iepīkstējās, vienu vienīgu reizi. Viņš palīda zem ložņājošām eglītēm, lietus izmērcēts un kārns kā virve, un tīksmīgi mazgājās, kad parādījās saule. Tas bija pavisam laimīgs kaķis, taču ne ar vienu nedalījās. Karstās dienās kaķis vāļājās uz līdzenās klints, un lāgiem viņš ēda zāli un kaķu vīzē vienā mierā atvēma savu spalvu. Un neviens nezina, ko viņš darīja starplaikos.
Kādu sestdienu uz kafiju ieradās Ēvergordi. Sofija nogāja liedagā un aplūkoja viņu laivu. Tā bija liela un pilna ar somām, benzīnkannām un groziem, un vienā grozā ņaudēja kaķis.
Sofija pacēla vāku, un kaķis nolaizīja viņai roku. Tas bija liels un balts, ar platu purniņu. Kaķis nemitējās murrāt, kad Sofija to pacēla un iznesa krastā.
"Ak tu atradi kaķi?" sacīja Ēvergordu Anna. "Tas ir jauks kaķis, taču neķer peles, tāpēc mēs domājām atdot to inženiera ģimenei."
Sofija apsēdās gultā, turēdama smago kaķi klēpī, tas nemitīgi murrāja. Kaķis bija mīksts, silts un padevīgs.
Viss nokārtojās pavisam viegli, ar ruma pudeli kā ķīlu apmaiņā. Mape tika noķerts un nepaspēja aptvert, kas par lietu, kad Ēvergordi jau bija ceļā uz ciemu.
Jauno kaķi sauca par Svanti. Svante ēda raudiņas un labprāt pieņēma glāstus. Kaķis ievācās rotaļu namiņā un katru nakti gulēja Sofijas rokās, un katru rītu tas ienāca uz rīta kafiju un gulēja tālāk gultā pie plīts. Ja spīdēja saule, kaķis izlaidās uz siltās klints.
"Ne tur!" Sofija kliedza. "Tā ir Mapes vieta!" Viņa panesa kaķi gabaliņu tālāk, kaķis nolaizīja viņai degunu un paklausīgi izlaidās jaunajā vietā.
Vasara kļuva aizvien skaistāka, gara mierīgu, zilu vasaras dienu virkne. Katru nakti Svante gulēja, piespiedis purniņu Sofijai pie vaiga.
"Ar mani ir jocīgi," Sofija sacīja. "Šķiet, ka skaistā laikā man kļūst garlaicīgi."
"Tiešām?" vecāmāte jautāja. "Tad tu esi tieši tāda pati kā vectēvs, arī viņam patika vētra." Taču, pirms viņa paspēja vairāk pastāstīt par vectēvu, Sofija devās prom.
Un pamazām sacēlās vējš, tas piesardzīgi uzpūta dažas reizes naktī, un no rīta jau bija kārtīgs dienvidrietenis, kas sprauslāja putas pār visu klinti.
"Mosties," Sofija čukstēja. "Mosties, mīlulīt, ir vētra."
Svante murrāja un izstiepa savas gultā sasilušās ķepas uz visām pusēm, palags bija noklāts ar kaķa spalvu.
"Celies!" Sofija kliedza. "Ir vētra!" Bet kaķis tikai pagriezās uz sava platā vēdera. Tad piepeši Sofija kļuva pavisam briesmīgi dusmīga, viņa ar kāju atspēra durvis un izmeta kaķi vējā, redzēja, kā tas pieglauž ausis, un iekliedzās: "Ej medīt! Dari kaut ko! Uzvedies kā kaķis!" Tad viņa sāka raudāt, aizskrēja uz viesu istabu un pieklauvēja pie durvīm.
"Kas tad nu?" vecāmāte teica.
"Gribu Mapi atpakaļ!" Sofija sauca.
"Bet tu taču zini, kā tas būs," vecāmāte sacīja.
"Tas būs briesmīgi," Sofija nopietni teica. "Bet es mīlu Mapi."
Un tad viņi atkal apmainīja kaķus.
Ala
Pašas lielākās salas līcīša tālākajā galā smiltīs auga zāle, īsa un ļoti zaļa. Zāles saknes ir pats stiprākais, kas vien sastopams, tās sasienas mezglos un kļūst par sīkstu masu, kas iztur jebkādus viļņus. Lielie jūras viļņi nāca tieši pāri smilšainajam līča dibenam, taču līča iekšienē sastapās ar zāli un noplaka. Tie izraka smiltis, to viļņi spēja, taču zāle tikai iegrima un iekārtojās jaunos pauguros un gravās. Varēja iet tālu ūdenī un just zāli zem pēdām, un augšā, krastā, zāle auga laukā no jūras aļģēm, un vēl tālāk augšā tā pārvērtās par mūžamežu starp spirejām, nātrēm, vīķiem un visiem citiem augiem, kam patīk sāls. Mūžamežs bija ļoti biezs un augsts un galvenokārt pārtika no jūras aļģēm un puvušām zivīm. Tas pacēlās tik augstu, cik vien spēja, un, kad vairs netika tālāk, tas sastapās ar pūpolvītoliem, pīlādžiem un alkšņiem, kas liecās lejup tik zemu, cik spēja, un, ejot starp tiem izplestām rokām, bija tāda sajūta kā peldot. Ievas un jo sevišķi pīlādži ziedot ož pēc kaķu mīzaliem.