Выбрать главу

Sofija ar lielām šķērēm iztaisīja caur mūžamežu ceļu, viņa strādāja pacietīgi, kad viņai uznāca vēlēšanās, un ne­viens par šo ceļu nezināja. Vispirms tas veda ap rožu krūmu, kas bija liels un slavens, un tā vārds bija Rosa Rugosa. Kad

krūms ziedēja milzīgiem ziediem, kas pārcieta vētras, bet krita, kad gribēja, ļaudis no ciema ieradās skatīties. Saknes bija augstas un viļņu noskalotas, un krūma zaros bija jūras­zāles. Katru septīto gadu Rosa Rugosa nomira no sāls un grū­tībām, taču tad apkārt smiltīs atdzīvojās tās bērni un viss bija kā agrāk. Tā vienkārši bija pārcēlusies gabaliņu nostāk. Ceļš veda tālāk caur nejauku nātru joslu, tad nāca spireja un vilk­ābele, un zeltene zem alkšņiem, un uz meža sliekšņa stāvēja liela ieva. Ja īstajā dienā un pareizajā vējā apguļas zem ievas, tad var pieredzēt, kā visas ziedlapiņas nobirst reizē, taču jāuz­manās no laputlm. Laputis turas cieši, ja tiek liktas mierā, bet, ja zarus kaut mazliet sakustina, tās krīt.

Aiz ievas nāk egles un sūna, un klints iet augšup, un katru reizi ala izraisa tādu pašu pārsteigumu. Tā piepeši ir. Tā ir šaura un ož pēc puvuma, sienas ir melnas un miklas, un pašā dziļumā atrodas altāris ar zaļām sūnām, kas ir tikpat biezas un smagas kā plīšs.

"Tu nezini, ko es zinu," Sofija sacīja. Vecāmāte nolika slepkavību grāmatu malā un gaidīja.

"Vai tu zini, ko es zinu?" Sofija stingri jautāja.

"Nē," vecāmāte atbildēja.

Viņas laiviņā aizairēja uz salu un pietauvojās pie kāda akmens. Pēc tam rāpoja apkārt rožu krūmam. Tā bija laba diena slepenajam ceļam, jo vecaimātei reiba galva un rāpot likās labāk nekā iet.

"Te ir nātres," viņa sacīja.

"Es tak tev teicu," Sofija attrauca. "Rāpo ātrāk, tas ir tikai mazs gabaliņš." Viņas nonāca līdz spirejai un zeltenei, un līdz ievai, tad Sofija pagriezās un teica: "Tagad vari atpūsties un paņemt cigareti." Taču vecāmāte bija aizmirsusi mājās sērko­ciņus. Viņas nogūlās zem ievas un domāja, un Sofija pajau­tāja, kam jābūt uz altāra.

"Kaut kam skaistam un neparastam," vecāmāte atteica.

"Piemēram?"

"Ak, jebkam…"

"Pasaki kārtīgi!"

"Šobrīd īsti nezinu," vecāmāte atbildēja, jo nejutās labi.

"Varbūt lielam daudzumam zelta," Sofija ierosināja. "Lai gan tas nav sevišķi neparasti."

Viņas rāpoja tālāk starp eglītēm, un pie alas vecāmāte iz- vēmās sūnās.

"Tā jau gadās," bērns noteica. "Vai paņēmi savu LupatroV'

Vecāmāte izstiepās visā garumā un neko neteica.

Pēc brīža Sofija pačukstēja: "Šodien man pietiek laika tev."

Zem eglēm bija gluži piemēroti vēss, un viņām nepavisam nebija jāsteidzas, tāpēc abas uz bridi iesnaudās. Pamodušās viņas aizrāpoja līdz pat alai, taču vecāmāte bija par resnu, lai tur ielīstu. "Tev vajadzēs pastāstīt, kā tur izskatās," viņa teica.

"Tur ir zaļš," Sofija stāstīja, "un ož pēc puvuma, un tur ir šausmīgi skaisti, un pašā dziļumā ir svēti, jo tur dzīvo Dievs, piemēram, kādā kārbiņā."

"Re kā," vecāmāte sacīja un iebāza galvu alā, cik dziļi vien varēja. "Un kas tad tur?"

"Vecas sēnes," Sofija atbildēja.

Taču vecāmāte redzēja, ka tie ir šampinjoni, un noņēma cepuri. Viņa iesūtīja mazmeitu alā salasīt sēnes, un iznāca pilna cepure.

"Tu teici, ka viņš dzīvo kārbiņā?" vecāmāte jautāja un iz­ņēma svēto Lupatro kārbiņu, jo tagad tā bija tukša, un Sofija ielīda alā vēlreiz un nolika to uz altāra.

Viņas devās atpakaļ apkārt Rosa Rugosa krūmam un iz­raka vienu no tā bērniem, lai iestādītu pie viesu istabas kāp­nītēm. Saknes šoreiz iznāca laukā bez grūtībām, turklāt ņemot līdzi krietni daudz zemes, un viņas to visu ievietoja Gordons Gin kastē, kas slējās no jūraszālēm. Mazliet tālāk viņas sē­nēm atrada vecu ādas cepuri, lai vecāmāte varētu dabūt atpa­kaļ savējo.

"Paskat, kā viss nokārtojas," Sofija sacīja. "Vai mums vēl kas vajadzīgs? Saki, ko vien vēlies!?"

Vecāmāte teica, ka esot izslāpusi.

"Labi," Sofija sacīja. "Pagaidi mani." Viņa gāja gar lie­dagu, līdz atrada pudeli, kas gulēja smiltīs, tai nebija etiķetes. Viņas atvēra korķīti, un pudeles saturs uzputoja, un tas bija nevis Vichy, bet gan citronu limonāde, kas vecaimātei garšoja daudz labāk.

"Redzi nu!" Sofija sauca. "Viss nokārtojas! Un tagad es tev atradīšu jaunu lejkannu."

Taču vecāmāte atbildēja, ka viņai gluži labi patīkot vecā. Turklāt viņai esot sajūta, ka likteni nedrīkst izaicināt pārāk daudz. Viņas atmuguriski īrās mājup, irties atmuguriski ir mierīgi un jauki, un tas netērē spēkus. Kad viņas pārradās mājās, pulkstenis bija četri, un sēņu pietika visai ģimenei.

Lielceļš

Tas bija buldozers, milzīga un ellišķīgi oranža mašīna, kas ar blīkšķiem un dārdiem, un žvadzošiem žokļiem vēlās uz priekšu caur mežu, un uz tā un ap to kā histēriskas skudras rosījās ciema vīri un centās piespiest to doties uz pareizo pusi. "Sasodīts!" Sofija kliedza, pati nedzirdēdama, ko kliedz, viņa ar piena kan­niņu rokās metās aiz kāda akmens un redzēja, kā mašīna izrok milzīgus akmens bluķus, kas bija gulējuši zem sūnām tūkstoš gadu, un tagad tie vienkārši izlidoja no zemes un tika pasviesti sāņus, un viss brakšķēja un šķēlās, kad priedes padevās un iz­nāca ārā ar noberztām saknēm. Ak Jēziņ, tagad aizies viss mežs!

Sofija stāvēja, mīņādamās sūnās, aiz izbīļa un sajūsmas trīcēdama no galvas līdz kājām, tagad bez skaņas aizgāja ieva, tā nogrima kā nopūta, un parādījās melna, spīdīga zeme, un buldozers atspērās un rēca tālāk. Vīri sakliedzās un bija ner­vozi, tas nebija nekāds brīnums, jo mašīna bija noīrēta un maksāja vairāk nekā simt marku stundā, šurpceļu un mājup­ceļu ieskaitot. Buldozers gribēja nokļūt lejā līdz pirmajam jūras līcim, tas bija pilnīgi skaidrs. Buldozers nepievērsa uz­manību taciņai, tas vienkārši devās šķērsām pāri un taisnā ceļā kā lemingu bars, jo veidoja autoceļu uz jūru.