Šobrīd gan nav jautri būt par skudru, Sofija nodomāja. Tāda mašīna var izdarīt jebko! Viņa aizgāja pēc piena un pēc pasta un atgriezās nevis pa taku, bet pa plato, neredzēto ceļu, kas piepeši bija pavisam kluss. Abās pusēs to apmaloja sagāzts haoss, it kā lielas rokas būtu atspiedušas mežu atpakaļ, liekušas un locījušas to kā mīkstu zāli, tādu zāli, kas vairs necelsies augšā. Sašķeltie stumbri bija balti un nosveķojušies, un pie meža gulēja zaļa, nekustīga masa, ne zariņš, ne lapiņa nespēja pakustēties vējā. Tas bija gluži kā iet starp akmens mūriem. Akmeņi nožuva, un tiem pielipusī zeme bija kļuvusi pelēka, arī uz jaunā ceļa bija lieli pelēki plankumi. It visur slējās nokostās saknes, un dažviet tās bija kā smalkas mežģīnes ar lielu daudzumu zemes pikucīšu, kas žuva saulē, drebēdami neredzamos pavedienos. Tā bija pārvērsta ainava, aizturētu elpu kā klusums pēc sprādziena vai kliedziena, un Sofija visu aplūkoja un devās tālāk pa jauno ceļu, kas šķita daudz garāks nekā vecais. Mežā nebija dzirdama ne skaņa. Nonākusi pie jūras līča, viņa redzēja, kā buldozers iezīmējas pret ūdeni visā savā kroplumā, tas bija nonācis līdz piekrastes pļavai un tur šķībi iebraucis kādā iedobumā un uzvandījis daudz smilšu. Zāļainais uzkalns bija padevies — mīksti un nodevīgi, pavisam neizskaidrojami —, un tur nu mežēdājs brīnums gulēja kluss un nepareizā leņķī, pārtraukta spēka attēls. Blakus mašīnai sēdēja Ērstremu Emīls un smēķēja.
"Kur pārējie?" Sofija jautāja.
"Viņi aizgāja pēc dažiem rīkiem," Emīls atbildēja.
"Kādiem?" Sofija jautāja. Un Emīls atrauca: "Tā kā tu nu zinātu kaut ko par mašīnām." Sofija devās tālāk pa zāli, pār zaļo, stipro pļavu, kas iztur jebkuras vētras, tikai iegrimst, mazliet iesēžas un turpina pīt savas ciešās, sīkās saknītes. Pašā zemesraga galā pie laivas sēdēja un gaidīja vecāmāte. Tāda mašīna! — Sofija nodomāja. Viņa brīnīsies. Tas ir gluži kā toreiz, kad Dievs sodīja Gomoru. Būs šausmīgi jautri braukt, nevis iet.
Saulgrieži
Ģimenei bija kāds draugs, kurš nekad nekļuva uzbāzīgs, un tas bija Ēriksons. Viņš ar laivu pabrauca garām vai varbūt bija domājis ierasties, taču tā nesanāca, un bija vasaras, kad Ēriksons neparādījās salas tuvumā ne savā laivā, ne savās domās.
Ēriksons bija mazs un stiprs un tādā pašā krāsā kā ainava, taču acis bija zilas. Runājot vai domājot par viņu, šķita dabiski pacelt skatienu un palūkoties pār jūru. Viņam bieži gadījās nelaimes, un viņu nokaitināja slikts laiks vai ķibeles ar motoru. Reņģu tīkli saplīsa vai ieķērās dzenskrūvē, un zivis un putni nebija tur, kur tiem paredzēts būt. Ja veicās labi, tad nokritās cenas, un viss tāpat bija cik garš tik plats. Taču aiz visa tā, kas var traucēt cilvēka arodam, pastāvēja pavisam citas iespējas un neparedzētas lietas.
Viņi jau sen un bez vārdiem bija sapratuši, ka Ēriksonam sevišķi nepatīk ne zivis, ne medības, ne motori. Tas, kas viņam patika, bija grūtāk precizējams, taču pilnīgi izskaidrojams. Viņa prāts un piepešās vēlmes lidoja kā jūras brīze pār ūdeni, tad tur, tad te, un viņš nemitīgi dzīvoja lēnprātīgā saspringumā. Jūrā vienmēr gadās neparasti notikumi, kaut kas atpeld vai uzskrien uz sēkļa, vai naktī tiek izmests pār bortu, kad mainās vējš. Te vajadzīgas zināšanas, fantāzija un negurstoša uzmanība. Un pavisam vienkārši — deguns. Lielās lietas vienmēr notiek tālu prom jūrā, un bieži vien tas viss ir tikai laika jautājums. Iekšējo šēru apvidū norisinās tikai sīkumi, bet arī par tiem jāparūpējas, tie ir darbiņi, kas saistīti ar vasarnieku iegribām. Kāds vēlas kuģa mastu uz jumta, cits grib pusotru tonnu smagu akmeni, kas būtu apaļš. Var atrast visu, ja vien meklē un ja ir laiks, tas ir, ja var atļauties meklēt, un šajos meklējumos cilvēks ir brīvs un atrod lietas, par ko nepavisam nav domājis. Lāgiem ļaudis ir ļoti parasti, piemēram, jūnijā viņi vēlas kaķēnu, bet pirmajā septembrī — noslīcinātu kaķi. Tas tiek nokārtots. Taču dažkārt viņiem ir kāds sapnis, un viņi vēlas kaut ko paturēt.
Ēriksons bija sapņu piepildītājs. Neviens īsti nezina, ko viņš atrada pats sev, droši vien daudz mazāk, nekā ļaudis domāja. Tomēr viņš turpināja meklēt, varbūt pašas meklēšanas pēc.
Noslēpumainais un pievilcīgais Ēriksonā bija tas, ka viņš nerunāja par sevi, šķita, ka viņam nav tādas vēlēšanās. Viņš nerunāja arī par citiem, tie viņu īpaši neinteresēja. Viņa retie apciemojumi varēja iekrist jebkurā diennakts laikā, un viņš nekad nepalika ilgi. Ja tā iegadījās, viņš iedzēra kafiju, kaut ko ieēda vai pieklājības pēc ieņēma vienu mēriņu, tad kļuva kluss un nemierīgs, sāka ieklausīties un devās projām. Kamēr Ēriksons bija pie viņiem, visi veltīja viņam nedalītu uzmanību. Neviens nenodarbojās ar ko citu, neviens neskatījās uz ko citu, tikai uz Ēriksonu. Viņi sekoja katram vārdam, ko viņš izteica, un, kad viņš bija prom un patiesībā nekas nebija pateikts, viņu domas nopietni kavējās pie tā, ko viņš bija atstājis neizteiktu.
Rīta mijkrēsli braukdams garām, Ēriksons varēja izmest krastā dāvanas — mazu lasi vai dažas mencas, mežrozīti ar saknēm un zemi papes kastē vai plāksnīti Captain's Cabin, skaistu izgrebtu lādīti vai pāris pludiņu ar emblēmu. Daudzas no šīm dāvanām vēlāk tika novērtētas triviālā naudā, tā bija ģimenes vienīgā iespēja noteikt sapņiem cenu. Un sapņi nodedzina krietni daudz benzīna.