Sofija mīlēja Ēriksonu. Viņš nekad nejautāja, ko viņa dara vai cik viņai gadu. Taču sveicināja viņu tikpat nopietni kā pārējos un tāpat atvadījās, īsi paklanījies un bez smaida. Viņi pavadīja Ēriksonu uz laivu. Tā bija liela, veca un grūti iedarbināma, taču ja reiz tā gāja, tad gāja. Viņš par to īpaši nerūpējās, tilpnē skalojās visvisādas drazas, un margapmale bija iesprāgusi. Taču aprīkojums bija kārtībā. Savas zivis viņš cepa uz karstā motora un gulēja roņādas guļammaisā, ko bija uz- šuvis viņa vectēvs. Viņam visur sekoja zeme, jūraszāles, zvīņas un smiltis, pakaļgalā kārtīgi novietoti gulēja tīkli, mānekļi un bise, bet tikai Dievs vien zina, kas atradās kastēs un maisos, kuri bija sakrauti priekšgalā. Ēriksons uzmeta galus uz klāja un atgrūdās no krasta. Dzenskrūve veica dažus priecīgus apgriezienus smiltīs, tā bija pieradusi un daudz ko pacieta, Ēriksons devās prom, nepamājis ar roku. Viņa laivai nebija vārda.
Tieši pirms vasaras saulgriežiem Ēriksons piestāja krastā un izcēla uz klints kādu kasti. Viņš teica: "Te ir paka salūta raķešu, ko tirgodamies dabūju piedevām. Ja atļausiet, es saulgriežu vakarā atbraukšu un mēģināšu tās izšaut." Viņš neizslēdza motoru, tūlīt padeva atpakaļ un aizbrauca. Ģimene novietoja kasti pie plīts, jo tā bija pavisam slapja.
Saulgrieži kļuva vēl nozīmīgāki nekā parasti. Vecāmāte noberza plīti ar Ferro un nokrāsoja plīts durtiņas ar sudrabotu krāsu. Visi logi tika nomazgāti, arī aizkari izmazgāti. Protams, neviens nedomāja, ka Ēriksons pamanīs, ko viņi paveikuši, ienācis iekšā, viņš nekad neskatījās apkārt. Tomēr viņi uzkopa visu vienkārši tāpēc, ka Ēriksons grasījās ierasties. Iepriekšējā dienā tika atvesti bērzu un pīlādžu zari un maij- puķītes, lielajās salās bija briesmīgi daudz odu. Viņi liedagā nokratīja laputis un skudras un devās mājup. Mājiņa pārvērtās par zaļu lapeni gan no ārpuses, gan iekšpuses, katrs bērziņš stāvēja savā ūdens burkā. Jūnijā gandrīz visi ziedi ir balti.
Vecāmāte prātoja, vai nevajadzēja saulgriežu vakarā ielūgt radus, taču neviens nedomāja, ka tas būtu labi, ne jau ar Ēriksonu, viņš ieradās viens un palika tik ilgi, līdz juta, ka laiks doties prom.
Rītā pirms saulgriežu nakts pūta stiprs ziemeļu vējš. Vēlāk dienā sāka līt, un tētis pār zemesragā sakrauto ugunskuru izklāja brezentu. Brezentu iepūta jūrā, tā notika vienmēr. Tad viņš izņēma benzīna pudeli un novietoja to aiz pakšķa, tas ir negods, ja nespēj iekurināt ugunskuru. Diena vilkās lēni, un vējš nerimās. Tētis strādāja pie sava galda. Verandā stāvēja viņa palaišanas ierīce Ēriksona raķetēm, celiņi bija vērsti slīpi uz augšu.
Viņi uzklāja pusdienu galdu četriem. Ēriksonu vajadzēja pamielot ar siļķi, cūkgaļu, kartupeļiem un divu veidu dārzeņiem. Pēc tam sekotu marinēti bumbieri.
"Viņš neēd saldo," Sofija nervozi bilda. "Un neēd arī dārzeņus, viņš saka — tā esot zāle. Tu tak zini."
"Jā, jā," vecāmāte atteica. "Bet tie labi izskatās."
Degvīns stāvēja pagraba bedrē zem grīdas, un viņi bija atveduši pienu. Ēriksons nekad nedzēra vairāk par vienu vai diviem mēriņiem degvīna, taču viņam ļoti garšoja piens.
"Novāc salvetes," Sofija sacīja. "Tās ir muļķīgas."
Vecāmāte noņēma salvetes.
Visu dienu vējš pūta vienlīdz nikni, taču nepieņēmās spēkā. Lāgiem uznāca lietus gāzieni. Zemesragā kliedza zīriņi, un diena gāja uz vakaru.
Manā jaunībā, vecāmāte nodomāja, laiks saulgriežos bija pavisam citāds. Nevienas vēja pūsmiņas. Dārzs bija uzplaucis, un mums bija saulgriežu kārts ar vainagiem līdz pašam vimpelim. Vienīgais apbēdinājums bija tas, ka vimpelis ne- plīvoja. Mums nebija ugunskuru. Kāpēc mums nebija ugunskuru… Viņa gulēja gultā, skatījās augšup zaļajās bērzu lapās un pamazām iesnaudās.
Piepeši kāds iekliedzās un durvis atsprāga vaļā, istaba bija diezgan tumša, jo saulgriežu naktī nedrīkst iedegt lampu. Vecāmāte uztrūkās un saprata, ka ieradies Ēriksons. "Pasteidzies!" Sofija sauca. "Viņš negrib ēst! Mums tūlīt jāsāk. Mums jāuzvelk siltas drēbes un šausmīgi jāsteidzas!"
Vecāmāte uztrausās kājās un sameklēja savu svīteri, atrada siltās bikses un kūju un pēdējā mirklī iebāza kabatā Lupatro. Pārējie skraidīja šurpu turpu, un viņa dzirdēja, ka lejā, piestātnē, rūc Ēriksona motors. Uz klints bija gaišāk, vējš bija iegriezies no rietumiem, smidzināja smalks lietiņš, un piepeši vecāmāte pilnīgi pamodās. Viņa viena pati devās lejā uz krastu un iekāpa laivā. Ēriksons nesveicināja, tikai modri vēroja jūru, un, kad viņš atgāja no krasta, viņi nepārmija neviena vārda. Vecāmāte sēdēja uz grīdas. Laivai braucot, viņa īsos nogriežņos pār reliņiem redzēja viļņojošos jūru un manīja, kā gar krastu ziemeļpusē tiek iedegti pirmie ugunskuri. To nebija daudz, un lietus miglā tie bija tik tikko saskatāmi.
Ēriksons stūrēja tieši uz dienvidiem, uz Ārējo šēru, un kopā ar viņu šajā virzienā stūrēja daudzi citi, arvien vairāk un vairāk, viņi iznira no pustumsas kā ēnas. Pelēkajā jūrā zvalstījās koka kastes ar smagu skaistu, apaļu pudeļu balastu, tikai augšmala melni iezīmējās pret ūdens kustībām. Tikpat melni kā laivas, kas gāja ar motoru pilnā gaitā un samazinātu ātrumu, kamēr kastes cēla uz klāja, tad līkumoja atkal tālāk, un mantas glābšana bija izsvērti precīza kā deja. Krasta apsardze braukāja apkārt kuterī ar spēcīgo motoru un lasīja mantas savā pusē, nelikdamies citus redzot. Visi, kam piederēja kāda laiva, bija uz ūdens un grieza cits citam muguru. Ēriksons stūrēja, un Sofijas tētis liecās par reliņiem un cēla laivā, viņi palielināja tempu un taupīja katru kustību, lai nezaudētu ne sekundi, un beigās strādāja kopā ar braucošo laivu tik nevainojami, ka bija prieks redzēt. Vecāmāte skatījās, novērtēja un atcerējās. Un Jūhana nakts svētība aizvien lielākā skaitā līgojās Somu līcī. Tālumā virs cietzemes gaisā uzšāvās dažas vārgas raķetes, gaismas sapņu bultas pret pelēkajām saulgriežu debesīm. Sofija bija aizmigusi laivas dibenā.