Viss tika izglābts, vienalga, nonākdams īstajās vai neīstajās rokās, bet nekas negāja zudumā. Uz rīta pusi flote gandrīz vienlaikus izklīda, un katra laiva devās uz savu pusi, tālāk un tālāk. Rītausmā jūra bija pavisam tukša. Vējš pierima. Lietus mitējās. Skaidrs un skaists saulgriežu rīts kārtoja savas krāsas debesīs, un bija ļoti auksts. Kad Ēriksons piebrauca pie salas, zīriņi saka klaigāt, viņš neizslēdza motoru un devās prom, tiklīdz laiva bija brīva.
Brīdi tētis nodomāja, ka viņi taču būtu varējuši dalīties, bet tā bija nevilša doma, kas ātri pazuda. Viņš pagatavoja ikvienam sviestmaizi un izvilka verandā Ēriksona kasti ar raķetēm. Viņš ievietoja raķetes starta paliktnī. Pirmā neaizdegās, otrā arī ne. Neaizdegās neviena, jo tās visas bija sabojājis
ūdens. Tikai pati pēdējā aizdegās un uzšāvās pret saulrietu zilu zvaigznīšu lietū, zīriņi atkal saka klaigāt, un saulgriežu nakts bija galā.
Ēriksons, drošs paliek drošs, bija aizbraucis atpakaļ uz dienvidpusi.
Telts
Sofijas vecāmāte jaunībā bija bijusi skautu vienības vadītāja, un patiesībā tas bija viņas nopelns, ka mazas meitenītes tolaik vispār drīkstēja kļūt par skautiem. Viņas nespēja aizmirst, cik jautri viņām bijis, un bieži rakstīja vecaimātei vēstules un atgādināja par kādu notikumu, un citēja fragmentu no dziesmas, ko bija dziedājušas, skatīdamās nometnes ugunskurā. Vecāmāte uzskatīja, ka tas viss vairs nav aktuāls un ka šīs vecās meitenes ir maķenīt sentimentālas, tomēr veltīja meitenēm brītiņu laipnu domu. Pēc tam viņa nosprieda, ka skautu kustība ir kļuvusi par lielu un vairs nav personiska, un visbeidzot to visu aizmirsa. Vecāsmātes bērni nekad nebija kļuvuši par skautiem, nevienam tobrīd it kā nebija laika vai neviens par to neierunājās.
Kādu vasaru Sofijas tētis sagādāja telti un uzcēla to ieplakā, lai varētu tur paslēpties, ja sarodas pārāk daudz ļaužu. Telts bija tik maza, ka vajadzēja mesties rāpus, lai tajā ielīstu, un tur bija vieta diviem, ja gulēja cieši blakus. Bet sveces vai lampu tur nevarēja ienest.
"Vai tā ir skautu telts?" Sofija jautāja.
Vecāmāte nosprauslājās. "Mēs paši šuvām sev teltis," viņa sacīja un atcerējās, kā tās izskatījās, lielas, stingras un pelēkbrūnas, šī bija spēļmantiņa, gaišdzeltena spēļmantiņa verandā nakšņojošiem viesiem, nekas pieminēšanas vērts.
"Vai tā nav skautu telts?" Sofija noraizējusies atkārtoja.
Tad vecāmāte atbildēja, ka varētu jau būt, tikai tādā gadījumā ļoti moderna, un viņas ielīda teltī un apgūlās viena otrai blakus.
"Tagad tu nedrīksti aizmigt," Sofija teica. "Tev jāpastāsta, ko nozīmēja būt skautam un par visu, ko jūs darījāt."
Ļoti sen vecaimātei bija gribējies pastāstīt par visu, ko viņi darījuši, bet tobrīd neviens nebija papūlējies pajautāt. Un tagad vēlēšanās bija pārgājusi.
"Mums bija nometnes ugunskuri," viņa īsi atbildēja un piepeši sajuta grūtsirdību.
"Un vēl?"
"Baļķis, kas ilgi dega. Mēs sēdējām apkārt, un bija auksts. Mēs ēdām zupu."
Dīvaini, vecāmāte nodomāja, es vairs nespēju to aprakstīt, nevaru atrast vārdus, vai varbūt es vienkārši pietiekami nepūlos. Tas bija tik sen. Nevienam gar to nav daļas. Ja es nestāstu aiz savas vēlēšanās, tas pārvēršas par kaut ko, kas nekad nav noticis, tas noslēdzas un iet zudumā. Viņa piecēlās sēdus un sacīja: "Daždien es tik precīzi neatceros. Bet reiz tev būtu jāpamēģina nogulēt teltī visu nakti."
Sofija aiznesa uz telti savu gultasveļu. Saulrietā viņa aizvēra rotaļu namiņa durvis un pateica sveiki. Pavisam viena viņa devās uz ieplaku, kas šajā vakarā bija kļuvusi par ārkārtīgi attālu vietu, Dieva, ļaužu un skautu pamestu, neapdzīvotu apvidu, ar priekšā gaidāmu nakti. Sofija aizvilka rāvējslēdzēju un apgūlās taisni, uzvilkusi segu līdz zodam. Dzeltenā telts saulrietā kvēloja un piepeši kļuva ļoti draudzīga un maza. Neviens nevarēja ielūkoties iekšā, un neviens nevarēja palūkoties ārā, Sofija gulēja noslēgtā gaismas un klusuma kūniņā. Brīdī, kad saule norietēja, telts kļuva sarkana un viņa iemiga.
Naktis jau bija izstiepušās garumā, un, kad Sofija pamodās, viņa redzēja tikai tumsu. Kāds putns lidoja pār ieplaku un iekliedzās, vispirms tuvu un pēc tam vienu reizi tālumā. Tā bija mierīga nakts, tomēr Sofija dzirdēja jūru. Neviens negāja caur ieplaku, tomēr smiltis kustējās gluži kā zem soļiem. Sargājošā telts bija pievilkusi nakti tikpat tuvu, it kā viņa gulētu uz lauka. Jauni putni kliedza neparastās balsīs, un tumsa bija pilna svešu kustību un skaņu, ko neviens nevar izskaidrot vai noteikt, no kurienes tās nāk. To pat nevar aprakstīt.
"Ak, mīļo Dieviņ," Sofija sacīja, "neļauj man nobīties!" Un tūdaļ viņa sāka domāt, kā tas būtu — nobīties. "Ak, mīļo Dieviņ, liec lai viņi mani nenicina, ja es nobīšos."
Viņa ieklausījās pirmo reizi savā mūžā. Un, iznākusi no ieplakas, viņa pirmo reizi sajuta zemi sev zem pēdām un pirkstiem, aukstu, graudainu un satriecoši sarežģītu zemi, kas mainījās, kamēr viņa pa to gāja, smiltis un slapja zāle, un lieli, gludi akmeņi, lāgiem pie viņas kājām glaudās tik lieli augi kā krūmi. Zeme bija melna, bet debesīs un jūrā blāzmoja vāra, pelēcīga gaisma. Sala bija sarāvusies maza un dusēja jūrā kā dreifējoša lapa, bet viesu istabas logs bija gaišs. Sofija ļoti klusi pieklauvēja, jo visas skaņas bija kļuvušas pārāk lielas.