Vecāmāte izlīda ārā un sacīja: "Tā ir mana mazmeita Sofija." Viņa izlikās ļoti cienīga un lasīja no matiem egļu skujas, cik nemanāmi vien spēja. Suns centās iekost viņas kūjā. Direktors Malanders paskaidroja, ka suns tikai gribot parotaļāties un suņa vārds esot Dilaila. Dilaila gribot, lai viņai pamet kūju, tad viņa to atnesīšot, saprotiet.
"Vai patiesi?" vecāmāte sacīja.
Dēlam bija tievs kakls un gari mati, viņš ārkārtīgi pūlējās izlikties pārāks. Sofija auksti viņu vēroja. Direktors ļoti pieklājīgi piedāvāja vecaimātei roku, un viņi pa viršiem lēnām devās atpakaļ, kamēr viņš stāstīja, ka namiņš esot ieturēts vienkāršā šēru stilā, jo tā viņš to vēlējies, un dabā cilvēks vairāk pietuvojoties pats savai būtībai, un tagad viņi būšot kaimiņi, vai ne, jo viņas taču dzīvojot tur tālāk? Sofija palūkojās augšup, bet vecāsmātes seja bija neizdibināma, kad viņa atbildēja, ka viņi dzīvojot salās jau četrdesmit septiņus gadus. Uz Malanderu tas atstāja lielu iespaidu, viņam pārvērtās balss, un viņš sāka runāt kaut ko par to, ka jūra tik un tā vienmēr paliekot jūra, viņš samulsa un apklusa, dēls sāka svilpot un driblēja čiekuru līdz pat terasei. Tur uz sola joprojām gulēja piekaramā atslēga ar skrūvēm apkārt.
"Ha-ha," teica Malanders dēls. "Marodieri. Tipiski."
Tēva seja kļuva norūpējusies, viņš knibināja atslēgu un teica, padomā tik, piekrastes iedzīvotāji, viņš vienmēr esot apbrīnojis ārējo šēru iemītniekus…
"Viņi droši vien tikai bijuši mazliet ziņkārīgi," vecāmāte steidzīgi bilda. "Saprotiet, ļaudis kļūst ziņkārīgi, ja durvis ir aizslēgtas, te nav tā ierasts… Daudz labāk ir atstāt vaļā, pakarot atslēgu uz nagliņas, piemēram…" Viņa pazaudēja sakāmo, un Sofija koši piesarka.
Viņi iegāja mājā, lai iedzertu pa glāzītei uz labām kaimiņattiecībām. "Ienāciet tēva namā," sacīja Tofe Malanders. "Afteryou." Lielā telpa piepildījās ar saules gaismu, kad slēģi cits pēc cita tika atvērti, tēvs paskaidroja, ka tas esot skatu logs, un lūdza viņas piemesties un justies ērti, kamēr viņš atnes dzērienus.
Vecāmāte apsēdās pītajā krēslā, un Sofija karinājās pie atzveltnes un lūrēja pa matu cekula apakšu.
"Neizskaties dusmīga," vecāmāte čukstēja. "Tā ir saviesīgā dzīve, un ar to jātiek galā."
Malanders ienāca, nesdams pudeles un glāzes, un nolika tās uz galda. "Konjaku. Viskiju?" viņš teica. "Bet jūs droši vien labāk gribēsiet citronu sulu."
"Man garšo konjaks," vecāmāte atbildēja. "Mazliet un bez ūdens, paldies. Sofij? Ko tu dzersi?"
"To otru!" Sofija čukstēja viņai ausī.
"Sofija dod priekšroku citronu sulai," vecāmāte paskaidroja un nodomāja — mums jāmāca viņa uzvesties sabiedrībā. Mēs esam kļūdījušies, viņai jāsatiekas ar ļaudīm, kas viņai nepatīk, pirms ir par vēlu.
Viņi saskandināja, un Malanders jautāja: "Vai šogad ķeras zivis?"
Vecāmāte atbildēja, ka tikai ar tīkliem, mencas, asari un dažkārt kāda sīga, tās peld tuvu krastam. Direktors Malanders paskaidroja, ka patiesībā viņam nepatīkot zvejot, viņam patīkot neskartais un primitīvais, proti, neapdzīvotais un visā visumā vientulība, dēls samulsa un sabāza rokas savu šauro bikšu kabatās, cik dziļi vien spēja.
"Vientulība," vecāmāte sacīja, "jā gan, tā ir greznība."
"Tā attīsta," Malanders teica, "vai ne?"
Vecāmāte piekrita, bet piebilda, ka arī kopā ar citiem varot būt vientuļš, lai gan tas ir grūtāk.
"Kā tad, protams," Malanders uzmanīgi un mazliet nedroši sacīja, un krietnu brīdi valdīja klusums.
"Cukuru!" Sofija čukstēja. "Sula ir skāba!"
"Mana mazmeita gribētu mazliet cukura savā dzērienā," vecāmāte sacīja. Sofijai viņa teica: "Nekutini man kaklu ar saviem matiem, apsēdies. Un nepūt man ausī."
Tofe Malanders paziņoja, ka viņam jāpamētā makšķere zemesragā, viņš paņēma no sienas makšķeri un aizgāja.
"Man arī patīk vientuļas salas," vecāmāte diezgan skaļi bilda.
"Viņam ir tikai sešpadsmit," Malanders sacīja. Vecāmāte pajautāja, cik daudz viņu esot, un direktors atbildēja, ka pieci, un vēl draugi, un mājkalpotāja, un no visa pa druskai, piepeši viņš izskatījās nomākts un ierosināja, ka vajadzētu iedzert vēl pa glāzītei.
"Nē, paldies," vecāmāte atteica, "domāju, ka mums laiks doties mājup. Tas bija ļoti labs konjaks." Promejot viņa apstājās, lai aplūkotu gliemežvākus uz palodzes, un Malanders teica: "Es tos salasīju bērniem."
"Es arī lasu gliemežvākus," vecāmāte atteica.
Suns stāvēja un gaidīja ārpusē, tas grasījās iekost kūjā. "Sofij," vecāmāte bilda, "pasvied sunim kaut ko." Bērns pasvieda sprunguli, un suns tūdaļ aizskrēja tam pakaļ. "Labi, Dilaila!" Sofija teica, — ja ne ko citu, tad viņa varbūt varētu vismaz iemācīties atcerēties ļaužu vārdus, tā arī ir laba saviesīga māka.
Laivu krastā Malanders stāstīja, ka tur pamazām tikšot uzbūvēti steķi, un vecāmāte deva viņam padomu ņemt truli un vinču, jo steķus aiznes ledus, vai arī velkoni un boju. Viņa nodomāja: nu es atkal biju uzmācīga. Vienmēr kļūstu stūrgalvīga, kad esmu nogurusi. Protams, ka viņš mēģinās uzbūvēt steķus, visi tā dara, arī mēs tā darījām. Airi laivā bija
sagriezušies aplam un sapinās tauvā, viņas atīrās zvalstīgi un nenopietni. Malanders gāja gar krastu, kamēr viņas atmuguriski Irās garām, viņš izgāja līdz pat zemesragam un no turienes māja viņām ar kabatlakatiņu.
Kad viņas bija gabaliņu pabraukušas, Sofija sacīja: "Ho-ho, jā, jā."
"Ko tu ar to domā — ho-ho, jā, jā?" vecāmāte jautāja. "Viņš vēlas mieru, bet to nezina." "Kā tā?"