Katru reizi, kad sāka krēslot, Sofija pakāpās augšup, pabāza pa lūku tikai degunu un ieskatījās bēniņos. Ja pastiepa kaklu, viņa varēja saskatīt mazu rītasvārku stūrīti.
"Ko tu dari?" vecāmāte jautāja.
"Daudz gribēsi zināt, ātri paliksi veca!" Sofija ieņaudējās savā visērcīgākajā balsī. "Bē, bē."
"Aizver lūku, caurvējš," vecāmāte sacīja. "Ej ārā un dari kaut ko." Viņa pagriezās pret sienu un turpināja lasīt grāmatu. Abas bija kļuvušas neciešamas un vairs nevarēja sadzīvot, viņas strīdējās aplamā veidā. Dienas bija apmākušās, pūta mainīgs vējš, un tētis tikai strādāja pie sava galda.
Sofija aizvien vairāk domāja par rītasvārkiem. Tas, kas dzīvoja tur iekšā, bija zibenīgi ātrs, taču varēja gulēt un uzglūnēt vienalga cik ilgi. Tas varēja sarauties mazs un izlīst caur durvju spraugu, varēja saritināties un palīst zem gultas kā ēna. Tas neēda un negulēja, un ienīda visus un visvairāk savu ģimeni. Sofija arī neēda, tas ir, tikai sviestmaizes. Nav skaidrs, vai tā tiešām bija viņas vaina, ka sviests un maize izbeidzās, bet kādu dienu tētis devās uz veikalu iepirkt pārtiku. Viņš ievietoja laivā ūdens kannas, petrolejas un benzīna kannas, paņēma no sienas sarakstu un devās ceļā. Tobrīd pūta dien- vidrietenis, un pēc pāris stundām tas bija tā pieņēmies spēkā, ka jūra vēlās pār zemesragu. Vecāmāte centās uzgriezt laika ziņas radio, taču neatrada īsto pogu. Viņa centās noturēties un nestaigāt pie ziemeļpuses loga un neskatīties ārā, un viņa nesaprata ne vārda no tā, ko lasīja.
Sofija nokāpa liedagā, uznāca atkal augšā un apsēdās pie galda. "Un tu tikai lasi un lasi," viņa sacīja. Viņa pacēla balsi un kliedza: "Tu lasi un lasi, un lasi!" Tad nolika galvu uz galda un raudāja.
Vecāmāte piecēlās sēdus un teica: "Viss būs labi." Viņa jutās slikti un taustījās aiz aizkariem pēc sava Lupatro. Sofija turpināja raudāt, taču zem rokas paturēja acīs vecomāti. "Es arī jūtos slikti!" viņa kliedza, uztrūkās kājās un izvēmās uz paklāja. Pēc tam viņa bija klusa un bāla un apsēdās gultā.
"Apgulies," vecāmāte sacīja, un Sofija apgūlās. Viņas abas apgūlās un dzirdēja, kā vējš ārā plosās īsās, spēcīgās brāzmās.
"Ciemā," vecāmāte ierunājās, "ciema veikalā ir jāgaida ļoti ilgi. Tur vienmēr ir rinda, un ļaudis nesteidzas. Tad puikam būs jāiet uz piestātni uzpildīt benzīnu un petroleju. Jāpaņem pasts veikalnieka verandā un jāatlasa savējais. Un, ja atsūtīts čeks, tad jāiet iekšā to apzīmogot, un tad sanāk kafijas dzeršana. Un tad ir jāsamaksā par nomu. Tas var prasīt ļoti ilgu laiku."
"Un pēc tam," Sofija teica.
"Tad viss jānones lejā uz laivu," vecāmāte stāstīja. "Viss jāsapako un jāapsedz, lai nesamirkst. Lejā ejot, iešaujas prātā, ka vajadzētu saplūkt puķes, un tad zirdziņam jāiedod maize. Un maize ir pašā kastes apakšā…"
"Es apēdu pārāk daudz sviestmaižu!" Sofija iesaucās un atkal sāka raudāt. "Man salst!"
Vecāmāte pūlējās uzklāt viņai segu, taču bērns spārdījās, meta to nost un kliedza, ka ienīstot viņus visus.
"Klusu!" vecāmāte iesaucās. "Klusu! Citādi es tevi apvemšu." Sofija kļuva pavisam klusa. Tad viņa teica: "Es gribu rītasvārkus."
"Bet tie ir bēniņos," vecāmāte iebilda.
"Es gribu," mazmeita atteica.
Tad vecāmāte uzrāpās pa bēniņu kāpnēm, tas veicās gluži labi. Viņa aizlīda līdz logam pakaļ rītasvārkiem un atvilka tos līdz lūkai. Tad viņa tos nometa istabā un brīdi sēdēja un atpūtās, pārkārusi kājas pār malu. Viņa nebija bijusi tur augšā ļoti ilgi, uz kastēm viņa lasīja: Auklas. Zivis. Burkas. Viss iespējamais. Lupatas un vecas bikses. Viņa pati to bija uzrakstījusi.
Viņi bija nokrāsojuši jumtu zilu, taču krāsā bija par maz līmes, tā lobījās.
"Ko tu dari?" Sofija sauca. "Vai tev ir slikti?"
"Nē," vecāmāte caur lūku atbildēja. "Man ir labāk." Viņa ļoti piesardzīgi nolaida lejā vienu kāju un atrada pakāpienu. Tad lēnām apgriezās uz vēdera un nodabūja lejā otru kāju.
"Mierīgi!" Sofija sauca no lejas. Viņa redzēja, kā vecāsmātes stīvās kājas pārvietojas no pakāpiena uz pakāpienu un beidzot nonāk uz grīdas. Vecāmāte pacēla rītasvārkus un pienāca pie gultas.
"Vispirms tie jāizpurina," Sofija teica. "Lai tas iznāk ārā."
Vecāmāte nesaprata, tomēr rītasvārkus izpurināja. Tas izslīdēja ārā un pazuda durvju spraugā. Rītasvārki oda tāpat kā agrāk. Tie bija ļoti smagi un acumirklī izveidoja tumšu, siltu alu. Sofija tūlīt aizmiga, un vecāmāte apsēdās pie ziemeļpuses loga gaidīt, pūta spēcīgs vējš, un saule rietēja. Vecāmāte bija tālredzīga un ieraudzīja laivu, pusstundu pirms tā piebrauca, baltas putu ūsas. Tās parādījās nevienmērīgi, lāgiem pazuda pavisam.
Kad laiva bija ienākusi salas aizvējā, vecāmāte apgūlās gultā un aizvēra acis. Pēc brīža istabā ienāca Sofijas tētis, viņš bija pilnīgi slapjš. Viņš nolika zemē grozus un aizsmēķēja pīpi. Tad paņēma lampu un izgāja ārā iepildīt petroleju.
Liela plastmasas desa
Sofija zināja, ka uz ļoti mazām saliņām jūrā ir nevis zeme, bet kūdra. Kūdra ir sajaukusies ar jūraszālēm, smiltīm un nenovērtējamiem putnu mēsliem, un tāpēc starp akmeņiem viss tik labi aug. Dažas nedēļas katru gadu ikviena klints sprauga uzzied daudz košākām krāsām nekā jebkur citur visā zemē. Bet nabaga ļaudīm, kas dzīvo uz zaļajām salām iekššērās, jāsamierinās ar pilsonisku dārziņu, kur viņi saviem bērniem liek ravēt nezāles un nest ūdeni, tā ka tie ir salīkuši gluži līki. Turpretim maza saliņa apkopj sevi pati. Tā dzer sniega ūdeni un pavasara lietu, un visbeidzot rasu, un, ja iestājas sausums, sala gaida līdz nākamajai vasarai un tad izplaucē ziedus. Tie ir pieraduši un mierīgi paliek savās saknēs. Nevienam nav jācieš par to sirdsapziņas pārmetumi, vecāmāte sacīja.